Aizeks Azimovs - Es robots

Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, at­rodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šā­das pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasau­les ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā at­rodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.

Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tē­rauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:

— Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?

Pauels uzmeklēja Zemi.

— Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmai­dīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs mil­jardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pā­ris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.

Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.

— Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cē­lies.

— Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs sta­cijas, kas apgādā planētas ar Saules ener­ģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cil­vēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvē­kus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad kon­struēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstā­vīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.

Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aiz­vērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar pie­durkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.

— Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstī­jāt? Par ko gan jūs mani turat?

Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:

— Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hi­potēze! Tie ir fakti!

Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:

— Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to at­risināt savā nodabā. Sveiki.

Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamā­dams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno ska­tienu, kas viņu pavadīja.

Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.

— Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?

Pauels nikni paraustīja ūsas.

— Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba at­bilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontē­jām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.

— Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vāj­prātīgs robots!

— Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.

— Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.

Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:

— Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tu- nās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!

Donovans iekrita krēslā un izvilka no ka­batas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.

— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.

Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.

— Vai Pauels ir šeit?

Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbil­dēja:

— Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap­sēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš tu­rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinā­dams salātus un birdinādams maizes drupa- čas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē­dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

— Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa­tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjū- tij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.

— Viss ir padarīts, — robots mierīgi at­bildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

— Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal­viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

— Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

— Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …

Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja vi­ņam klusēt.

— Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.

— Šīs divas dienas esmu pavadījis sa­sprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju iz­raudzīties: es eksistēju, jo es domāju …

Pauels novaidējās:

— Ak Jupiter, robots Dekarts!

— Kas tas Dekarts ir? — Donovans vai­cāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…

— Paliec klusu, Maik!

Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:

— Un tūdaļ radās jautājums: kas ir ma­nas esamības cēlonis?

Pauels izbrīnā pavēra muti.

— Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.

— Un, ja tu mums netici, — Donovans pie­bilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.

Robots noraidoši izstiepa savas stiprās ro­kas.

— Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,

citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.

Pauels nomierinoši uzlika roku uz Dono- vana savilktās dūres.

— Kāds tev pamats tā sacīt?

Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavi­sam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija iz­grūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat ne- modulēti.

— Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinā­juma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties orga­niskajām vielām, kā, piemēram, šī.

Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Dono- vana sviestmaizes atliekām.

— Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas inten­sitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spē­jas. Jūs esat surogāts!

Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apzi­ņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.