Aizeks Azimovs - Es robots

Здесь есть возможность читать онлайн «Aizeks Azimovs - Es robots» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: rīga, Год выпуска: 1970, Издательство: zinātne, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Es robots: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es robots»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ES ROBOTS
AIZEKS AZIMOVS
A(Amer) Ai 487
No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova.
Māksliniece V. Hirša.
DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU
«Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.»
Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem.
Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni?
«Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas.
Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …»
Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti.
Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai.
Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties.
Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi.
Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem:
«Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums.
Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.»
Ņ. Ķrilova

Es robots — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es robots», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Punktiņi, uz kuriem mēs raidām starus, at­rodas tuvāk un ir daudz mazāki. Šīs lodes ir aukstas un cietas, un uz tām dzīvo tādi paši cilvēki kā es — daudz miljardu cilvēku. Mēs ar Donovanu esam atbraukuši no vienas šā­das pasau-les. Mūsu stari apgādā šīs pasau­les ar enerģiju, kas nāk no kādas varenas kvēlojošas lodes, kura atrodas netālu no mums. Šo lodi mēs saucam par Sauli. Tā at­rodas otrpus stacijas, tāpēc tu to neredzi.

Kjūtijs stāvēja pie loga nekustīgi, kā tē­rauda statuja. Tad, galvu nepagriezis, viņš jautāja:

— Kurš ir tas gaismas punkts, no kura jūs, kā to pats apgalvojat, esot ieradušies?

Pauels uzmeklēja Zemi.

— Šis te. Šī pati gaišā zvaigznīte stūrī. Mēs to saucam par Zemi. — Viņš pasmai­dīja. — Labā vecā Zeme. Uz tās ir trīs mil­jardi mums līdzīgu būtņu, Kjūtij, un pēc pā­ris nedēļām es būšu atkal tur pie viņiem.

Pauelam par lielu izbrīnu Kjūtijs pēkšņi sāka izklaidīgi dungot. Viņa dungošana gan nedzirdēja nekādas melodijas — šī savada skaņa atgādināja klusus stīgu trinkšķus. Tie pārtrūka tikpat piepeši, kā bija sākušies.

— Bet kāds man sakars ar visu to, Pauel? Jūs nepaskaidrojāt, no kurienes es esmu cē­lies.

— Tālāk viss ir ļoti vienkārši. Kad šīs sta­cijas, kas apgādā planētas ar Saules ener­ģiju, bija tikko ierīkotas, tās apkalpoja cil­vēki. Bet tveices, saules spēcīgās radiācijas un elektronu vētru dēļ strādāt šeit bija grūti. Tad tika konstruēti roboti, kuri aizstāja cilvē­kus, un tagad katrā stacijā ir vajadzīgi tikai divi cilvēki. Bet mēs mēģinām arī tos aizstāt ar robotiem. Un tas nu tieši skar tevi. Tu esi visaugstākā tipa robots, kāds jebkad kon­struēts, un, ja izrādīsies, ka tu spēj patstā­vīgi vadīt staciju, cilvēkiem te būs jāierodas vienīgi, lai atvestu rezerves daļas.

Viņa roka pieskārās pogai, un metāla aiz­vērtnis tūlīt aizdarījās. Atgriezies pie galda, Pauels paņēma ābolu, noslaucīja to gar pie­durkni un gribēja sākt ēst, bet viņu atturēja robota acu sarkanais mirdzums.

— Vai jūs tiešām domājat, — Kjūtijs lēni sacīja, — ka es noticēšu šai sarežģītai un maz pārliecinošai hipotēzei, kuru nupat izklāstī­jāt? Par ko gan jūs mani turat?

Pauels, tumši pietvīcis, izspļāva nokosto ābola kumosu un iesaucās:

— Velns pārāvis! Ta taču nav nekada hi­potēze! Tie ir fakti!

Kjūtijs nesatricināmi atbildēja:

— Enerģijas piesātinātas lodes miljoniem jūdžu diametrā! Pasaules ar trīs miljardiem cilvēku! Bezgalīgs tukšums! Piedodiet, Pauel, bet es tam visam neticu. Es mēģināšu to at­risināt savā nodabā. Sveiki.

Viņš pagriezās un cēlā gaitā aizsojoja uz durvju pusi. Uz sliekšņa viņš paspraucās garām Maiklam Donovanam, nopietni pamā­dams ar galvu, un devās projām pa gaiteni, nelikdamies ne zinis par izbrīna pilno ska­tienu, kas viņu pavadīja.

Maiks Donovans sabužināja savus rudos matus un uzmeta Pauelam sapīkušu skatienu.

— Ko tā staigājošā grabažu kaste te gvelza? Kam viņš netic?

Pauels nikni paraustīja ūsas.

— Viņš ir skeptiķis, — skanēja skarba at­bilde. — Viņš netic, ka mēs viņu samontē­jām, netic, ka ir Zeme, kosmoss, zvaigznes.

— Žēlīgais Saturn, mums ir gadījies vāj­prātīgs robots!

— Viņš teicās pats par visu tikt skaidrībā.

— Jauki, — Donovans sacīja saldenā balsī, — es ceru, ka viņš parādīs man godu un pastāstīs visu, kad būs ticis skaidrībā.

Tad viņš pēkšņi aizsvilās dusmās:

— Klausies! Ja šī lūžņu kaudze ar mani tu- nās tik nekaunīgi, es noraušu viņa hromēto pauri!

Donovans iekrita krēslā un izvilka no ka­batas nobružātu šausmu romāna sējumiņu.

— Vai zini, šis robots jau sen man krīt uz nerviem — viņš ir pārlieku ziņkārīgs.

Kad Kjūtijs, klusi pieklauvējis, ienāca, Maiks Donovans kaut ko norūca, joprojām tiesādams milzīgo sviestmaizi ar salātiem un tomātiem.

— Vai Pauels ir šeit?

Nepārtraukdams ēšanu, Donovans atbil­dēja:

— Viņš vāc datus par elektronu plūsmu funkcijām. Liekas, ka gaidāma vētra.

Sai brīdī ienāca Gregorijs Paaels un ap­sēdās, cieši vērdamies papīros, kurus viņš tu­rēja rokās. Izklājis papīrus uz galda, viņš sāka kaut ko rēķināt. Donovans, kraukšķinā­dams salātus un birdinādams maizes drupa- čas, lūkojās viņam pār plecu. Kjūtijs klusē­dams gaidīja.

Pauels pacēla galvu.

— Zeta potenciāls kāpj, bet lēni. Lai nu kā, plūsmas funkcijas ir svārstīgas, un es pa­tiesi nezinu, kas notiks. Ā, sveicināts, Kjū- tij! Es domāju, ka tu uzraugi jaunās strāvas kopnes uzstādīšanu.

— Viss ir padarīts, — robots mierīgi at­bildēja, — un tā nu es atnācu, lai aprunātos ar jums abiem.

— Ak tā! — Pauels jutās neomulīgi. — Nu apsēdies. Nē, ne šajā krēslā. Tam viena kāja

ir aizluzusi, un tu jau neesi nekada spal­viņa.

Robots apsēdās un rami pavēstīja:

— Esmu izdarījis slēdzienu.

Donovans nikni palūkojās viņā un nolika sānis nenoēsto sviestmaizes gabalu.

— Ja tas ir tikpat nejēdzīgs …

Pauels ar nepacietīgu žestu pavēlēja vi­ņam klusēt.

— Turpini, Kjūtij. Mēs klausāmies.

— Šīs divas dienas esmu pavadījis sa­sprindzinātā pašanalīzē, — Kjūtijs sacīja, — un rezultāti ir visai interesanti. Es iesāku ar vienīgo drošo pieņēmumu, kādu varēju iz­raudzīties: es eksistēju, jo es domāju …

Pauels novaidējās:

— Ak Jupiter, robots Dekarts!

— Kas tas Dekarts ir? — Donovans vai­cāja. — Paklau, vai tiešām mums te jāsēž un jāklausās, ko tas metāla maniaks…

— Paliec klusu, Maik!

Kjūtijs pavisam mierīgi turpināja:

— Un tūdaļ radās jautājums: kas ir ma­nas esamības cēlonis?

Pauels izbrīnā pavēra muti.

— Tu runā muļķības. Esmu tev teicis jau, ka mēs tevi samontējām.

— Un, ja tu mums netici, — Donovans pie­bilda, — mēs ar prieku tevi atkal izjauksim.

Robots noraidoši izstiepa savas stiprās ro­kas.

— Es neticu nekādiem apgalvojumiem. Katrai hipotēzei jābūt loģiski pamatotai,

citādi tā nav neko vērta, bet pieņēmums, ka jūs esat mani radījuši, ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem.

Pauels nomierinoši uzlika roku uz Dono- vana savilktās dūres.

— Kāds tev pamats tā sacīt?

Kjūtijs sāka smieties. Viņa smiekli nepavi­sam nelīdzinājās cilvēka smiekliem — tik mehāniskas skaņas viņš vēl nekad nebija iz­grūdis. Smiekli bija griezīgi un eksplozīvi, vienmērīgi kā metronoma sitieni un tikpat ne- modulēti.

— Palūkojieties uz sevi, — viņš beidzot sacīja, — es to saku bez jebkāda nicinā­juma, — palūkojieties uz sevi! Jūs esat no mīksta, irdena un neizturīga materiāla, kas saņem enerģiju, nepilnīgi oksidējoties orga­niskajām vielām, kā, piemēram, šī.

Viņš nicīgi parādīja ar pirkstu uz Dono- vana sviestmaizes atliekām.

— Jūs periodiski iegrimstat bezsamaņas stāvoklī, un visniecīgākās temperatūras, gaisa spiediena, mitruma un radiācijas inten­sitātes izmaiņas vājina jūsu darbošanās spē­jas. Jūs esat surogāts!

Es turpretim esmu sasniedzis pilnību. Es tieši uzņemu elektrisko enerģiju un gandrīz simtprocentīgi izmantoju to. Esmu veidots no izturīga metāla, pastāvīgi pie pilnas apzi­ņas un viegli paciešu krasas apkārtējās vides izmaiņas. Sie fakti līdz ar aksiomu, ka neviena būtne nespēj radīt par sevi augstāk attīstītu būtni, satriec pīšļos jūsu muļķīgo hipotēzi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es robots»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es robots» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Es robots»

Обсуждение, отзывы о книге «Es robots» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x