Aizeks Azimovs - Es robots

— Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija pa­rasts uzdevums.

Pauels nopūtās.

— Tagad vairs neko nevar līdzēt — bet mes nu esam vienreiz sprukās.

Viņš bija nokāpis no sava robota un sē­dēja tagad, atspiedies ar muguru pret klinti. Donovans apsēdās līdzās, un viņi sadevās rokās. Tālumā kaistošā saules gaisma, šķita, uzglūnēja viņiem kā kaķis pelei, bet abus milzu robotus līdzās ietina tumsa, no kuras, blāvi mirdzēdamas, uz viņiem noraudzījās to sārtās fotoelektriskās acis, stingas, nekustī­gas un vienaldzīgas.

Vienaldzīgas! Tādas pašas kā viss šis rie­bīgais Merkurijs — mazs, bet ļaunuma pilns.

Donovans izdzirdēja pa radio Pauela sa­springto balsi:

— Paklau, sāksim ar trim galvenajiem ro- botikas likumiem — trim likumiem, kas vis- pamatīgāk iekonstruēti robota pozitronu smadzenēs.

Viņš tumsā sāka skaitīt uz cimdotajiem pirkstiem.

— Pirmais: robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvē­kam tiek nodarīts ļaunums.

— Pareizi!

— Otrais, — Pauels turpināja, — robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadīju­mus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

— Pareizi!

— Un trešais: robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.

— Pareizi! Bet ko mums tas dod?

— Esam nonākuši pie atrisinājuma. Pret­runas starp likumiem var novērst ar dažādiem pozitronu potenciāliem robota smadzenēs. Pieņemsim, ka robots iet pretim briesmām un apzinās to. Automātiskais potenciāls, ko iero­sina Trešais likums, liek tam griezties atpa­kaļ. Bet iedomājies, ka viņam kāds pavēl do­ties briesmās. Tādā gadījumā Otrais likums ierosina pretēju potenciālu, spēcīgāku par iepriekšējo, un robots izpilda pavēli, riskējot ar savu drošību.

— To es zinu. Bet kas no tā izriet?

— Pievērsīsimies Spīdijam. Tas ir viens no jaunākajiem modeļiem, augstākā mērā spe­cializēts un maksā tikpat, cik viens kara ku­ģis. To nevar vis tik viegli iznīcināt.

— Un kas tad ir?

— Tas, ka, programmējot šos robotus, se­višķa uzmanība tika pievērsta Trešā likuma darbībai — starp citu, tas bija īpaši norādīts prospektos, — tādēļ šie roboti ārkārtīgi spē­cīgi reaģē uz briesmām. Bet tu, sūtīdams Spī- diju pēc selēna, devi viņam paviršu pavēli, neko īpaši neuzsvērdams, tādēļ Otrā likuma potenciāls ir visai vājš. Tagad klausies uz­manīgi: līdz šim es tikai konstatēju faktus.

— Turpini vien. Šķiet, ka sāku jau kaut ko saprast.

— Tu redzi, kā tas izpaužas, vai ne? Pie selēna ezera ir kaut kādas briesmas. Robotam tuvojoties, tās pieaug, un zināmā attālumā no tām sākotnēji ārkārtīgi spēcīgais Trešā li­kuma potenciāls kļūst vienlīdzīgs sākotnēji ļoti vājajam Otrā likuma potenciālam.

Donovans satraukumā uzlēca kājās.

— Un tā rodas līdzsvars. Es saprotu. Tre­šais likums liek tam griezties atpakaļ, bet Otrais — doties uz priekšu …

— Tādējādi viņš riņķo ap selēna ezeru, visu laiku palikdams uz līnijas, kur izvietoti po­tenciālu līdzsvara punkti. Un, ja mēs neko neuzsāksim, Spīdijs riņķos tur mūžīgi, kā ne­beidzamā dejā.

Tad viņš domīgi turpināja:

— Un tādēļ, starp citu, viņš uzvedas kā piedzēries. Potenciālu līdzsvaram iestājoties, puse no robota smadzeņu pozitronu sakariem nedarbojas. Es neesmu nekāds speciālists ro­botu nozarē, bet tas ir acīm redzams. Iespē­jams, ka Spīdijs zaudējis kontroli tieši pār tām pašām viņa gribas mehānisma daļām kā piedzēries cilvēks. Ļo-o-ti jauki!

— Bet kur tad īsti ir briesmas? Ja mēs zi­nātu, no kā viņš bēg …

— Tu jau to pateici. Vulkāniskā darbība. Kaut kur pie paša selēna ezera izplūst gāzes, kas nāk no Merkurija dzīlēm. Sēra gāze, ogļ­skābe — un oglekļa oksīds. Lielos daudzu­mos … un šādā temperatūrā …

Bija dzirdams, ka Donovans norija sieka­las.

— Oglekļa oksīds, savienojoties ar dzelzi, dod viegli gaistošo dzelzs karbonilu.

— Un robots, —- Pauels piebilda, — nav nekas cits kā dzelzs.

Tad drūmi turpināja:

— Loģiska spriešana ir ko vērts! Esam no­skaidrojuši visu, kas attiecas uz mūsu pro­blēmu, atskaitot to, ko mums tagad darīt. Mēs paši nespējam dabūt selēnu. Tas atrodas pā­rāk tālu. Nevaram arī sūtīt šos «kleperus», jo vieni paši tie nespēj pārvietoties, un mūs viņi nevar aiznest tik ātri, lai mēs neizceptos. Spīdiju mēs nenotversim, jo šis nejēga domā, ka ejam rotaļās ar viņu, turklāt viņš var skriet sešdesmit jūdzes stundā, bet mūsu āt­rums ir tikai četras.

— Ja viens no mums dotos turp, — Dono­vans nedroši ieteicās, — un atgrieztos izce- pies, tad vēl paliktu otrs.

— Jā, — skanēja sarkastiska atbilde, — tā būtu varen aizkustinoša uzupurēšanās … vie­nīgi šis cilvēks būtu zaudējis spējas dot attie­cīgās pavēles jau labu laiku, pirms viņš sa­sniegtu ezeru, un nedomā, ka roboti jebkad atgriezīsies pie klints, nesaņēmuši attiecīgu pavēli. Parēķini pats! Mēs atrodamies divas vai trīs jūdzes no ezera — nu, teiksim, di­vas, — un robots pārvietojas ar četru jūdžu ātrumu stundā; bet mēs savos skafandros varam uzturēties saulē divdesmit minūtes. Ievēro, ka runa jau nav tikai par karstumu vien. Ultravioleto un vēl īsāko saules staru radiācija šeit ir nāvējoša.

— Hm, — Donovans norūca, — pietrūkst desmit minūšu.

— Tā ir vesela mūžība. Un vēl: tas, ka Treša likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tieši tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda — un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uz­turas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemē­ram, ceļa locītava, un viņš nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!

Dziļš, drūms, nomācošs klusums!

Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.

— Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Trešā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriez­ties.

Pauels caur sejsegu jautājoši pavērās Do- novanā.

— Redzi, — Donovans nedroši skaidroja, — lai liktu Spīdijam mainīt maršrutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncen­trāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba ana­lītiskā laboratorija.

— Dabiski, — Pauels piekrita, — tās taču ir raktuves.

— Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnēšanai.

— Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!

— Nekāds lielais jau neesmu, — Donovans kautrīgi atzinās. — Gluži vienkārši atcerē­jos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koledžas laikiem.

Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkārši iebelza tam pa kāju.

— Hei, — viņš kliedza, — vai tu proti mest?

— Ko, saimniek?

— Ir jau labi. — Pauels klusībā lādēja ro­bota kājminamo domāšanu. Viņš pagrāba klints šķembu ķieģeļa lielumā.

— Paņem šo, — viņš sacīja, — un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atro­das tieši aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?

Donovans paraustīja biedru aiz pleca.

— Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pus- jūdze.

— Mieru, — Pauels atteica. — Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt — viņa roka ir no tērauda. Skaties!