Aizeks Azimovs - Es robots

— Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. — Viņš atkal pievērsās robotam. — Piecelies!

Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.

Pauels jautāja robotam:

— Vai tu vari iziet virspusē — saulē?

Sekoja pārdomu brīdis — robota smadze­nes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:

— Jā, saimniek.

— Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?

Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:

— Jā, saimniek.

_— Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un pa­radīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņ­padsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sa­stapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai sa­prati?

— Jā, saimniek.

— Tu uzmeklēsi šo robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņš liegsies to darīt, tu atve­dīsi viņu ar varu.

Donovans paraustīja Pauelu aiz piedur­knes.

— Kāpēc tu viņu nesūti tieši pēc selena?

— Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapraša. Gribu zināt, kas ar to noti­cis. — Tad viņš, pagriezies pret robotu, teica: — Labi, seko man.

Robots nepakustējās, bet viņa balss nodār- dināja:

— Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsēžas man mugurā.

Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cieši saāķējās, tā ka izveido­jās kaut kas līdzīgs kāpslim.

Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka kni­bināt ūsas.

Donovans iepleta acis.

— Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zir­gos?

— Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs … Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos plaši reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka drošību. Laikam ra­žotāji ir centušies garantēt robotu nekaitī­gumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava «ziloņu dzinēja» uz muguras. Ko nu lai da­rām?

— Es tieci par to domāju, — Donovans nomurmināja. — Mēs nevaram iziet virs­pusē — ne ar, ne bez robota. Ak dievs … — viņš uztraukumā divas reizes nokniukšķināja pirkstu kauliņus. — Dod šurp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. Šīs taču ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izman­tot tuneļus?

Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gaišās punktētās tuneļu līnijas vi­jās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zir­nekļa tīklam.

Donovans pētīja apzīmējumus kartes apakšmalā.

— Skaties, — viņš teica, — mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūdžu attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13 a —■ viņi gan būtu varējuši rakstīt mazliet lielākus ci­parus. Ja roboti zina šo ceļu …

Pauels uzdeva šo jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:

— Jā, saimniek.

— Ņem savu skafandru, — Pauels apmie­rināts teica.

Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus — vēl vakar, ierodoties uz Mer- kurija, viņi nemaz nebija gatavojušies tos lietot — un mēģināja kustināt rokas un kā­jas neērtajā ietērpā.

Šie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzi­nāmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un ap­gādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit mi­nūtes spītēt Merkurija saules nāvējošai ver­smei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik drošībā.

Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, vei­dodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko iz­brīnu par Pauela ērmoto izskatu.

Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa ra­dio:

— Vai tu vari mūs nogādāt uz 13. a izeju?

— Jā, saimniek.

«Jauki,» Pauels nodomāja, «lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosig­nālu uztveršanai.»

— Kāp kādam mugurā, Maik, — viņš teica Donovanam.

Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās augšā. Sēdeklis bija ērts: šim no­lūkam robotam bija izveidota kupraina mu­gura un uz katra pleca — pasekla bedrīte «jātnieka» kājām, bez tam robotam bija stipri garas «ausis», kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.

Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.

Robots tūļīgi apgriezās.

— Dosimies nu ceļā, Makdaf!

Taču Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.

Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu gal­vas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steigšus pieliekties. Milžu nestei­dzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa šauru gai­teni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slūžu telpā.

Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tā­lumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem lī­dzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, šī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.

Roboti vilkās uz priekšu, ne uz brīdi ne­mainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagari­nādami soli.

Pauels sacīja:

— Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus šos desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.

— Kā tas iespējams?

— Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, šeit, Merku- 1 rija saules pusē, — tas ir varens spēks! Tā­dēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pār­vērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā ener­ģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlai­cīgi ražo enerģiju un pati sevi atdzesē.

— Paklau, — Donovans sacīja, — tas viss ir ļoti pamācoši, bet vai mēs tomēr neva­rētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas

pārveidošanas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pašlaik nemaz negribētos domāt.

Pauels kaut ko noburkšķēja, un, kad Do­novans pēc īsa klusuma brīža atkal ierunā­jās, saruna ņēma gluži citu virzienu.

— Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.

Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.

— Nezinu, Maik. Saproti, viņš pilnīgi at­bilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņš ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties šķēršļotā ap­vidū. Viss ir paredzēts — vismaz tam tā va­jadzētu būt.

Iestājās klusums. Šoreiz tas ieilga.

— Saimniek, — robots sacīja, — esam klāt.

— Ko? — Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. — Jā, iznes mūs laukā no šejie­nes — virspusē.

Viņi atradās mazā telpā, kas bija tukša, pussagrauta un bez gaisa.

Donovans bija iededzinājis kabatas bate­riju un pētīja sienas augšdaļā izsistā cau­ruma robainās malas.

— Meteorīts? Kā tev šķiet? — viņš vai­cāja.

Pauels paraustīja plecus.

— Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Do­damies laukā.

Stāva, melna bazalta klints šķautne aiz­sedza sauli, un viņus apņēma šīs bezgaisa

pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās vis­apkārt un tad piepeši izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo ak­meņainā virsmā izkaisīto kristālu neciešami gaišais starojums.

— Zvēru pie kosmosa! — Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Gluži kā sniegs.