Aizeks Azimovs: Es robots

Runājošais Robots bija gluži nepraktisks mehānisms, kam bija vienīgi reklāmas no­zīme.

Ik stundu ekskursiju vadītājs ieveda zālē apmeklētāju grupu, un, piesardzīgi čukstot, ļaudis uzdeva jautājumus dežurējošajam inženierim. Tos jautājumus, kurus inženieris atzina par piemērotiem, viņš pateica Runājo­šajam Robotam.

Viss noritēja diezgan garlaicīgi. Nav jau par sliktu uzzināt, ka četrpadsmit kvadrātā ir simt deviņdesmit seši, ka gaisa temperatūra pašlaik ir 22,2°, gaisa spiediens — 762,508 mm un nātrija atomsvars ir 23, bet tāpēc nebūt nav vajadzīgs robots. Un it īpaši nav vaja­dzīga tāda milzīga un smaga, pilnīgi nekus­tīga vadu un spoļu gūzma, kas aizņēma pāri par divdesmit pieciem kvadrātmetriem.

Rets apmeklētājs vēlējās piedalīties vēl otrā seansā, vienīgi kāda gadus piecpadsmit veca meitene mierīgi sēdēja uz sola, gaidī­dama trešo seansu, kad zālē ienāca Glorija.

Glorija pat neuzlūkoja svešo meiteni. Cil­vēki viņu šai brīdī neinteresēja. Visa viņas uzmanība bija pievērsta lielajam mehānis­mam uz riteņiem. Uz mirkli viņa apjukumā apstājās — tas neizskatījās līdzīgs nevienam no robotiem, kurus Glorija jebkad bija re­dzējusi.

Nedroši un ar šaubu pieskaņu smalkajā balstiņā viņa iesāka:

— Lūdzu, mister Robot, vai jūs esat Ru­nājošais Robots, ser?

Glorija nebija īsti pārliecināta, bet viņai šķita, ka robots, kas patiešām runā, ir cie­nīgs, lai pret to izturētos īpaši pieklājīgi.

(Piecpadsmit gadus vecās meitenes vājajā, neizskatīgajā sejā atspoguļojās sasprindzi­nātas pārdomas. Viņa paņēma mazu pie­zīmju blociņu un sāka kaut ko ātri un nesa­lasāmi rakstīt.)

Atskanēja saeļļotu zobratu dūkoņa, un

mehāniskā balss bez jebkādiem uzsvariem un intonācijām nodārdināja:

— Es … esmu … robots … kas … runā.

Glorija skatījās uz viņu un jutās vīlusies.

Robots patiešām runāja, bet skaņa nāca kaut kur no mehānisma dziļumiem. Viņam nebija sejas, kurā varētu lūkoties.

— Mister Robot, ser, vai jūs varat man palīdzēt? — Glorija vaicāja.

Runājošā Robota uzdevums bija atbildēt uz jautājumiem, bet līdz šim viņam bija uz­doti tikai tādi jautājumi, uz kuriem viņš va­rēja atbildēt. Tādēļ robots bija visai aug­stās domās par savām spējām.

— Es … varu … jums … palīdzēt.

— Pateicos, mister Robot, ser. Vai jūs ne­esat redzējis Robiju?

— Kas … ir … Robijs?

— Tas ir robots, mister Robot. — Glorija pastiepās uz pirkstgaliem. — Viņš ir apmē­ram tik garš, pat vēl mazliet garāks, mister Robot, un ļoti jauks, un vai zināt, viņam ir galva. Jums tās nav, mister Robot, bet viņam ir.

Runājošais Robots nespēja sekot meitenes domu gaitai.

— Robots?

— Jā, mister Robot. Gluži tāds pats ro­bots kā jūs, tikai viņš, protams, neprot ru­nāt un … izskatās kā īsts cilvēks.

— Tāds … pats … robots … kā es?

— Jā, mister Robot.

Tagad Runājošais Robots atbildēja vienīgi

ar dīvainu šņākoņu, ko laiku pa laikam pār­trauca nesakarīgas skaņas. Tik drošs vispā­rinājums — priekšstats par sevi nevis kā par atsevišķu indivīdu, bet gan kā par veselas grupas pārstāvi — robotam nebija pa spē­kam. Tomēr, apzinādamies savu uzdevumu, viņš pūlējās aptvert šo jēdzienu, un viņam pārdega kāds pusducis spoļu. Klusi iedūcās brīdinājuma signāli.

(Meitene, kas bija sēdējusi uz sola, šajā brīdī izgāja laukā. Viņai pietika materiāla pirmajam rakstam par tematu «Roboti no praktiskā viedokļa». Tas bija pirmais Sjūze- nas Kelvinas darbs šai nozarē, kuram sekoja vēl daudzi citi.)

Glorija stāvēja un, apvaldīdama nepacie­tību, gaidīja mašīnas atbildi, kad aiz mugu­ras atskanēja kliedziens: — Te viņa ir! — un meitene pazina savas mātes balsi.

— Ko tu te dari, nejaukā meitene? — mi­sis Vestone iesaucās, satraukumam acumirklī pārvēršoties dusmās. — Tu vai līdz nāvei pārbiedēji māmiņu un tēti. Kāpēc tu aizbēgi?

Galvu saķēris, zālē iedrāzās dežurējošais inženieris un vaicāja sanākušajai publikai, kas iedrošinājies patvaļīgi rīkoties ar ma­šīnu.

— Vai tad jūs neprotat lasīt? — viņš au­roja. — Seit nedrīkst nākt iekšā bez' pava­doņa.

Glorija bēdu nomāktā balstiņā centās pār­kliegt troksni:

— Māmiņ, es tikai gribēju satikt Runājošo

Robotu. Domāju, ka viņš varbūt zinās, kur ir Robijs, tāpēc ka viņi abi ir roboti.

Un, atkal atcerējusies Robiju, viņa pēkšņi iesāka nevaldāmi raudāt.

— Māmiņ, man jāatrod Robijs. Man viņš jāatrod.

Misis Vestone, valdīdama asaras, iesaucās:

— Ak tu tētīt! Iesim mājās, Džordž. Tas iet pāri maniem spēkiem.

Tovakar Džordžs Vestons uz dažām stun­dām izgāja no mājām, bet nākošajā rītā, ru­nādams ar sievu, likās aizdomīgi bezrūpīgs un pašapmierināts.

— Man ir kāda ideja, Greisa.

— Kas tā par ideju? — sieva jautāja drūmi, bez sevišķas intereses.

— Attiecībā uz Gloriju.

— Ceru, ka tu negribēsi atkal pirkt šo ro­botu?

— Protams, ka ne.

— Tad stāsti. Varbūt tu esi izdomājis kaut ko jēdzīgu. Viss, ko esmu darījusi es, ir bijis veltīgi.

— Nu tad klausies. Glorijas nelaime ir tā, ka viņa uzskata Robiju par cilvēku, nevis par mašīnu. Dabiski, ka viņa nespēj to aizmirst. Ja nu mums izdotos Gloriju pārliecināt, ka Robijs ir tikai tērauda un vara slokšņu un stiepļu jūklis, kam dzīvību piešķir elektrība, cik gan ilgi viņa vēl skumtu pēc tā? Tā ir psiholoģiska pieeja. Vai tu saproti mani?

— Kā tu domā to izdarīt?

— Ļoti vienkārši. Kā tev šķiet, kur es biju vakar vakarā? Es aizgāju uz «U. S. Robots and Mechanical Alen» un pierunāju Robert- sonu rīt sarīkot ekskursiju pa visiem cehiem un iecirkņiem. Mēs iesim visi trīs, un, kad būsim visu apskatījuši, Glorijai būs pilnīgi skaidrs, ka robots nav dzīva būtne.

Misis Vestones acis plati iepletās, un tajās piepeši pavīdēja kaut kas līdzīgs apbrīnai.

— Vai zini, Džordž, tā ir laba ideja.

Džordžs Vestons izrieza krūtis.

— Sliktas idejas man nemēdz būt, — viņš atteica.

Misters Straterss bija priekšzīmīgs ģene­rāldirektors un pēc dabas visai runīgs vīrs. Sakarā ar to ekskursijas laikā ik soli pava­dīja viņa izsme|ošie, varbūt pat pārāk plašie, paskaidrojumi. Taču misis Vestone negar­laikojās. Viņa pat vairākas reizes pārtrauca misteru Stratersu un lūdza dažus paskaidro­jumus atkārtot iespējami vienkārši, lai Glo­rija tos varētu saprast. Tik augsts viņa runas dāvanu novērtējums iedvesmoja misteru Stratersu, un viņš kļuva vēl runīgāks, ja vien tas bija iespējams.

Taču Džordžs Vestons sāka nervozēt.

— Piedodiet, Straters, — viņš pārtrauca lekciju par fotoelementiem, — vai jūsu rūp­nīcā nav tāda darba iecirkņa, kur būtu nodar­bināti vienīgi roboti?

— Kā lūdzu? Ak tā! Jā gan, — Straterss uzsmaidīja misis Vestonei. — Savā ziņa burvju loks: roboti ražo robotus. Protams, mēs to plaši nepraktizējam. Pirmām kārtām arodbiedrības mums to neatļautu. Mēs ražo­jam loti nelielu skaitu robotu, izmantojot ti­kai robotu darbu vien, — tas drīzāk ir zināt­nisks eksperiments. Redziet, — viņš noņēma pensneju* un uzsita ar to dažas reizes pa plaukstu, — arodbiedrības nesaprot — un to saku es, kas vienmēr esmu simpatizējis strādnieku kustībai, — ka roboti sākumā gan radīs dažus traucējumus ražošanā, taču ar laiku neizbēgami…

— Jā, Straters, — Vestons ieteicās, —bet, kā paliek ar to darba iecirkni, ko jūs minē­jāt, — vai mēs to nevarētu apskatīt? Man šķiet, ka tas būtu ļoti interesanti.