Aizeks Azimovs: Es robots

— Tev vajadzēs mani uzklausīt, Džordž. Ciematā ir nelāgs noskaņojums.

— Sakarā ar ko? — Vestons jautāja.

Viņš iegāja vannas istabā, no kurienes tū­liņ atskanēja tāda ūdens šļakstoņa, kas būtu apslāpējusi jebkuru atbildi.

Misis Vestone brīdi nogaidīja.

— Sakarā ar Robiju, — viņa teica.

Vestons iznāca laukā ar dvieli rokās, sa-

sārtušu, dusmīgu seju.

— Par ko tu runā?

— Tas ir sācies jau sen. Es centos nelik­ties par to ne zinis, bet nu man ir diezgan. Vairums ciemata iedzīvotāju domā, ka Robijs ir bīstams. Viņi pat neļauj bērniem vakaros tuvoties mūsu mājai.

— Bet mēs taču uzticam tam savu bērnu!

— Ļaudis to neizprot.

— Nu tad lai viņi iet pie velna!

— Tas nav nekāds atrisinājums. Es iepēr­kos ciematā. Man ar šiem cilvēkiem ik dienas jāsastopas. Un pilsētās pret robotiem tagad izturas vēl stingrāk. Ņujorkā nupat pieņemts likums, ka roboti nedrīkst atrasties uz ielām no saules rieta līdz rītausmai.

— Pareizi, bet neviens nevar aizliegt mums savās mājās turēt robotu. Greisa, tu atkal dodies uzbrukumā, es saprotu. Bet vel­tīgi. Mana atbilde vēl joprojām ir — nē! Mēs paturēsim Robiju!

Viņš tomēr mīlēja savu sievu, un, kas vēl ļaunāk, viņa sieva to zināja. Galu galā na­baga Džordžs Vestons bija tikai vīrietis, un viņa sieva laida darbā visas iespējamās vil­tības, kuras piesardzīgākajam un mazāk at­tapīgajam pretējam dzimumam pamatoti iedveš bailes.

Visu nākamo nedēju Vestons kādas desmit reizes izsaucās:

— Robijs paliek — un cauri!. — bet viņa balss skanēja ar katru reizi mazāk pārlieci­noši, un šo izteikumu pavadīja arvien ska­ļāka nopūta.

Beidzot pienāca diena, kad Vestons ar vai­nas apziņu tuvojās meitai un uzaicināja viņu noskatīties ciematā «lielisku» vizivoksa iz­rādi.

Glorija priecīgi sasita plaukstas.

— Bet vai Robijs varēs nākt līdz?

— Nē, mīlulīt, — Vestons atbildēja un sa­viebās pats no savas balss skaņas, — robo­tus neielaiž vizivoksā, bet tu jau viņam visu izstāstīsi, kad pārnāksi mājās.

Izrunājot pēdējos vārdus, viņš sastomījās un novērsa acis.

Glorija pārnāca mājās sajūsmināta, jo vi- zivokss tiešām bija brīnišķīgs.

Viņa nekādi nevarēja sagaidīt, kad tēvs beidzot novietos savu reaktīvo automašīnu apakšzemes garāžā.

— Tēt, tagad es visu pastāstīšu Robijam. Viņam gan vizivokss būtu paticis! īpaši, kad Frānsiss Frens ti-i-i-k lēni kāpās atpakaļ un — uzskrēja taisni virsū leopardcilvēkam. Un tad viņam bija jābēg! — viņa atkal sāka smieties. — Tēt, vai uz Mēness tiešām dzīvo leopardcilvēki?

— Laikam gan ne, — Vestons izklaidīgi atbildēja. — Tās ir tikai tādas joku pasaci­ņas.

Viņš ilgāk vairs nevarēja noņemties ap mašīnu. Vajadzēja lūkoties patiesībai tieši acīs.

Glorija aizskrēja pāri zālājam.

— Robij! Robij!

Tad viņa piepeši apstajās, ieraudzījusi uz lieveņa skaistu skotu aitu suni, kas, asti lun­cinādams, uzlūkoja viņu nopietnām, brūnām acīm.

— Ai, cik skaists suns! — Glorija uz­skrēja pa kāpnēm, uzmanīgi piegāja pie suņa un noglaudīja to. — Vai tas ir man, tēt?

Viņiem piebiedrojās māte.

— Jā, Glorij, tev. Vai viņš nav jauks — mīksts un pūkains. Viņš ir ļoti labsirdīgs. Un viņam patīk mazas meitenes.

— Vai viņš prot rotaļāties?

— Protams. Viņš prot dažnedažādus sti­ķus. Vai gribi redzēt?

— Tūlīt. Es gribu, lai Robijs arī redz. Ro­bij! — viņa apstājās kā šaubīdamās un sa­rauca pieri. — Viņš noteikti nenāk laukā no savas istabas, jo ir dusmīgs uz mani par to, ka nepaņēmu viņu līdz skatīties vizivoksu. Tēt, tev vajadzēs Robijam paskaidrot. Man viņš var neticēt, bet viņš zina — ja tu saki, tad tas tā ir.

Vestons cieši saknieba lūpas. Viņš palūko­jās uz sievu, bet tās skatiens vairījās no viņa.

Glorija strauji apsviedās apkārt un skrēja pa kāpnēm lejā saukdama:

— Robīt!' Nāc palūkojies, ko tētis un mā­miņa man atveduši! Viņi man nopirkuši suni, Robij.

Pec mirkļa viņa atgriezās baiļu pilnam acīm.

— Māmiņ, Robija istabā nav. Kur viņš ir?

Atbildes nebija. Džordžs Vestons sāka kle­pot un piepeši ieinteresējās par kādu bezmēr­ķīgi klīstošu mākoni. Glorijas balss drebēja, un viņa bija tuvu asarām:

— Māmiņ, kur ir Robijs?

Misis Vestone apsēdās un maigi pievilka meiteni sev klāt.

— Neskumsti, Glorij. Robijs laikam ir aiz­gājis projām.

— Aizgājis projām? Uz kurieni? Uz ku­rieni viņš aizgāja, māmiņ?

— Neviens nezina, mīlulīt. Viņš ņēma un aizgāja. Mēs meklējām, meklējām, meklējām, bet nekur nevarējām atrast.

— Tas nozīmē, ka viņš nekad vairs nenāks atpakaļ? — Meitenes acis iepletās šausmās.

— Varbūt mēs viņu drīz atradīsim. Mek­lēsim vēl. Bet pa to laiku tu vari rotaļāties ar savu skaisto jauno sunīti. Palūkojies uz to! Viņa vārds ir Zibens, un tas prot…

Bet Glorijas acis bija asaru pilnas.

— Es negribu šo nejauko suni — es gribu Robiju! Es gribu, lai tu sameklē Robiju.

Viņa bija tik nelaimīga, ka nespēja vairs runāt, un ļāva asarām vaļu.

Misis Vestones izmisīgais skatiens pievēr­sās vīram, bet viņš, neatraudams acu no de­besīm, drūmi šļūkāja kājas.

Tad viņa pati sāka mierināt meitu.

— Kāpēc tu raudi, Giorij? Robijs taču ir ti­kai mašīna, nejauka, veca mašīna. Viņš taču nav dzīva būtne.

— Viņš nav nekāda mašīna! — Glorija nikni iekliedzās. — Viņš ir cilvēks, tāds pats kā tu un es, un viņš ir mans draugs. Es gribu, lai viņš atgriežas. Ai māmiņ, es gribu, lai viņš atgriežas.

Māte nopūtās un, saprazdama, ka ir cīņu zaudējusi, atstāja Gloriju vienu ar tās bē­dām.

— Lai viņa izraudas, — misis Vestone sa­cīja vīram. — Bērni nemēdz ilgi bēdāties. Pēc dažām dienām viņa būs aizmirsusi šo briesmīgo robotu.

Taču laiks rādīja, ka misis Vestones pare­dzējums bijis pārlieku optimistisks.

Glorija, protams, pārstāja raudāt, bet viņa arī pārstāja smaidīt un kļuva jo dienas neru­nīgāka un drūmāka. Meitenes nelaimīgais izskats pamazām atmaidzināja misis Ves- toni, un viņa nepiekāpās tikai tādēļ, ka ne­spēja atzīties vīram savā sakāvē.

Kādu vakaru, aiz dusmām trīcēdama, viņa iedrāzās dzīvojamā istabā un apsēdās, rokas uz krūtīm sakrustojusi.

Vīrs pastiepa kaklu, lai pāri laikrakstam palūkotos viņā.

— Kas nu atkal noticis, Greisa?

— Atkal tas bērns, Džordž. Es biju spiesta šodien suni atdot projām. Glorija teica, ka viņa negribot to redzēt. Man būs nervu sa­brukums.

Vestons nolika laikrakstu, un cerību sta­riņš pamirdzēja viņa acīs.

— Varbūt… varbūt vajadzētu paņemt Ro­biju atpakaļ? Tas ir pilnīgi iespējams. Es sa­zināšos …

— Nē! —noskaldīja sieva. — Negribu par to ne dzirdēt. Tik viegli mēs vis nepiekāpsi­mies. Manu bērnu neaudzinās robots, kaut arī paietu gadi, iekāms Glorija aizmirsīs Ro­biju.

Vestons atkal paņēma laikrakstu. Viņš iz­skatījās vīlies.

— Ja tā ies vēl kādu gadu, es dabūšu sir­mus matus.

— Tu nu gan man neesi nekāds palīgs, Džordž, — skanēja dzedra atbilde. — Glo­rijai jānokļūst citos apstākļos. Seit viņa, pro­tams, nevarēs aizmirst Robiju. Katrs koks, katrs akmens viņai to atgādina. Tā ir vis­muļķīgākā situācija, par kādu man jebkad ir nācies dzirdēt. Iedomājies tikai — bērns no­nīkst aiz ilgām pēc robota!