Aizeks Azimovs: Es robots

* — Pag, pag, runā skaidrāk. Par kādiem «citiem apstākļiem» tu runā?

— Aizvedīsim Gloriju uz Ņujorku.

— Uz pilsētu! Augustā! Vai tu maz zini, kāda ir Ņujorka augustā? Tur nav iespējams dzīvot.

— Bet tur taču dzīvo miljoni!

— Tikai tāpēc, ka viņiem nav kur braukt. Citādi viņi tur nepaliktu.

— Nu, mums būs tur jāpaliek. Brauksim projām, tiklīdz būsim sagatavojušies. Pilsētā Glorija izklaidēsies un atradīs draugus, kas viņu uzmundrinās un liks aizmirst to mašīnu.

— Ak dievs, — viņas laulātais draugs ievaidējās, — šīs sakarsušās ielas!

— Mums tas jādara, — skanēja noteikta atbilde. — Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes ve­selība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.

— 2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev ne­bija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, — Vestons klusībā norūca.

Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz vi­ņai pastāstīja par gaidāmo pārcelšanos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ik­reiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanē­jās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smai­dīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski no­skaņoto vīru.

— Tu redzi, Džordž, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un čivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu raižu. Es taču tev teicu — viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.

— Hm-m, — sekoja skeptiska atbilde, — cerēsim, ka tev taisnība.

Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzī­voklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-

tāju pāris lauku mājas uzraudzīšanai. Kad beidzot pienāca aizbraukšanas diena, Glorija izturējās gluži tāpat kā agrāk un ne ar puš­plēstu vārdu nepieminēja Robiju.

Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa tak­sometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikop­teru, bet tas bija divvietīgs un bez bagāžas novietnes) un iekāpa lidmašīnā.

— Nāc šurp, Glorij, — misis Vestone sauca, — es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.

Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva gluži plakans un balts, un sāka sasprin­dzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidmašīnas salonā piepeši iebrāzās motoru dūkoņa.

Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati šķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pie­tiekami liela, lai viss liktos bezgala intere­sants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga ma­zai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva de­guntiņu no stikla un pievērsās mātei.

— Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? — viņa vaicāja, berzēdama nosalušo degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņš uz rūts lēnām saruka un izzuda.

— Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, —

atteica māte un piebilda ar tikko jaušamam bažām:

— Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un dažādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..

— Jā, māmiņ, — Glorija atbildēja bez sevišķas sajūsmas.

Lidmašīna šai brīdī lidoja pāri lielai mākoņu grēdai, un Glorija aizrautīgi vēroja baltos padebešus no lidojuma augstumiem. Tad debesis atkal kļuva skaidras, un meitene pagriezās pret māti ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņai būtu zināms kāds noslēpums.

— Māmiņ, es zinu, kāpēc mēs braucam uz pilsētu.

— Tiešām? — misis Vestone apjuka. — Nu kāpēc tad?

— Jūs man nekā neteicāt, jo gribējāt mani pārsteigt, bet es jau pati zinu, — mirkli viņa tīksminājās par savu atjautību, tad sāka jautri smieties. — Mēs braucam uz Ņujorku, lai sameklētu Robiju, vai ne? Ar detektīvu palīdzību!

Džordžs Vestons patlaban dzēra ūdeni, kad viņu pārsteidza šis apgalvojums. Sekas tam bija briesmīgas. Atskanēja apslāpēta Tīstīša­nās, tad izšļācās ūdens strūkla, kam sekoja smacējoša klepus lēkme. Kad tas viss bei­dzās, Vestons stāvēja sasarcis, slapjš un ļoti sapīcis.

Misis Vestone savaldījās, bet, kad Glorija,mazliet nobažījusies, atkārtoja savu jauta- jumu, arī viņas nervi neizturēja.

— Varbūt, — viņa asi atcirta. — Bet tagad sēdi mierīgi un nepļāpā.

Ņujorka 1998. gadā — vairāk nekā jebkad tās vēsturē — bija īsta paradīze tūristiem un visiem, kas meklēja izklaidēšanos. Glorijas vecāki to zināja un izmantoja kā vien varē­dami.

Paklausīdams sievas pavēlei, Džordžs Vestons uz veselu mēnesi pameta savu biroju, lai pavadītu šo laiku, kā viņš pats izteicās, «cik jaudas izklaidējot Gloriju». Kā viss, pie kā Vestons ķērās, arī tas tika paveikts pras­mīgi, lietišķi un pamatīgi. Mēnesis vēl nebija galā, kad jau likās izdarīts viss iespējamais.

Glorija bija uzbraukusi pusjūdzi augstā Rūzvelta nama virsotnē, no kurienes lielā bijībā lūkojusies lejup uz jumtiem izroboto ainavu, kas aizstiepās tālu projām, saplūstot ar Longailendas laukiem un Ņūdžersijas līdzenumiem. Viņi bija apmeklējuši zooloģis­kos dārzus, kur Glorija, sajūsmā un bailēs drebēdama, apskatījusi «īstu dzīvu lauvu» (viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka kopēji to baroja ar jēliem bifštekiem, bet nevis ar cilvēkiem, kā viņa bija gaidījusi) un neat­laidīgi un kategoriski pieprasījusi, lai viņai parada valzivi.

Pienācīgu uzmanību viņi veltīja arī dažādiem muzejiem, parkiem, pludmalēm un akvārijiem.

Glorija vizinājās pa Hudzonu vecmodīga ekskursiju tvaikonītī, kas bija iekārtots neprā­tīgo 20. gadu stilā. Viņa devās izpriecas lido­jumā stratosfērā, kur koši purpursarkanās debesīs iemirdzējās zvaigznes, bet dziļi apakšā miglā tītā Zeme izskatījās kā milzīga iedobta bļoda. Zemūdens kuģis ar stikla sie­nām noveda meiteni Longailendas jūras- šauruma dzīlēs — zaļā, viļņojošā pasaulē, kur dīvaini un ērmoti jūras dzīvnieki viņu laipni uzlūkoja un tad pēkšņi metās projām.

Vēl cita, kaut arī ikdienišķāka brīnumu zeme viņai pavērās, apmeklējot ar misis Vestoni universālveikalus.

Patiešām, kad mēnesis tuvojās beigām, Vestoni bija pārliecināti, ka ir darījuši visu, kas viņu spēkos, lat pilnīgi novērstu Glorijas domas no pazudušā Robija. Tomēr viņi nebija īsti droši, ka tas izdevies.

Kur vien Glorija gāja, viņa nenoliedzami izrādīja vislielāko interesi par katru robotu, kas vien gadījās tuvumā. Lai cik aizraujošs un neparasts skats pavērās viņas bērna acīm, viņa aizgriezās projām, tiklīdz pamanīja kaut kur kustamies kādu metāla mehānismu. Tāpēc misis Vestone par varēm centās, lai Glorijai ceļā negadītos neviens pats robots.

Un šī Glorijas interese sasniedza visaug­stāko pakāpi, kad viņi ieradās Zinātnes un rūpniecības muzejā. Te bija iekārtota spe­ciāla «ekspozīcija bērniem», kur demonstrēja dažādus bērnu prātam uztveramus zinātnes brīnumus. Vestoni to, protams, bija iekļāvuši savā «obiigāto pasākumu» sarakstā.

Kad Vestoni stāvēja, nogrimuši kāda spē­cīga elektromagnēta vērošanā, misis Vestone piepeši atģidās, ka viņai līdzās vairs nav Glorijas. Tiklīdz pirmo mirkļu apjukums bija pāri, viņi sāka rīkoties: kopā ar trim muzeja apkalpotājiem Vestoni uzsāka meklēšanu.

Lai nu kā, bet Glorijai nenāca ne prātā tā­pat vien klaiņot apkārt. Viņa savā vecumā bija neparasti noteikta un mērķtiecīga mei­tene, šinī ziņā īsta savas mātes meita. Tre­šajā stāvā viņa bija pamanījusi milzīgu uz­rakstu: «Uz Runājošā Robota zāli». Klusībā izburtojusi šos vārdus un nopratusi, ka ve­cāki nedomā doties vajadzīgajā virzienā, viņa vairs nešaubījās, kas būtu darāms. Nogaidī­jusi izdevīgu brīdi, kad vecāki viņu neuz­manīja, meitene pagriezās un devās turp, kur aicināja uzraksts.