• Пожаловаться

Aizeks Azimovs: Es robots

Здесь есть возможность читать онлайн «Aizeks Azimovs: Es robots» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: rīga, год выпуска: 1970, категория: Фантастика и фэнтези / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

libcat.ru: книга без обложки

Es robots: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Es robots»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ES ROBOTS AIZEKS AZIMOVS A(Amer) Ai 487 No angļu valodas tulkojušas R. Koka un Ņ. Ķrilova. Māksliniece V. Hirša. DAŽI VĀRDI PAR AIZEKU AZIMOVU «Vēsture sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Visiem cilvēkiem uz Zemes jābūt draugiem. Es vienmēr esmu cen­ties to uzsvērt savos darbos.» Tie ir Aizeka Azimova — ievērojamā ame­rikāņu fantasta un zinātnieka — vārdi. Pēc viņa domām, zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas palīdz apvienot cilvēci. Tā ri­sina problēmas, kas ir svarīgas visiem planē­tas iedzīvotājiem. Šim žanram A. Azimovs — Harvarda uni­versitātes bioķīmijas profesors — veltījis div­desmit sava mūža gadu. Viņa devums ir vai­rāki desmiti romānu un stāstu. To pamatā ir piedzīvojumu tematika, fantastiskais ele­ments. Taču galvenais viņa daiļrades virziens ir cits: Azimovu visvairāk interesē socioloģi­jas problēmas, cilvēces nākotnes likteņi. Kā viņš iztēlojas nākotni? «Cilvēkam, kas radis skatīt pasauli no amerikāņu redzes viedokļa, — izteicies reiz Azimovs, — optimistisks mūsdienu sabiedrī­bas skatījums ir nepieņemams. Es izmantoju fantastiku, lai kritizētu sabiedrību.» Azimova lielums atklājas viņa nozīmīgākajos, sociolo­ģijas problēmām veltītajos darbos. To vidū ir stāstu cikli «Es, robots», «Zvaigznes kā pu­tekļi», «Uz Zemes trūkst vietas», kā arī gran­diozā utopija — rakstnieka vērtīgākais darbs — «Mūžības beigas». Groteskā un pa­radoksālā formā lielais fantasts te paver mūsdienu kapitālistiskās pasaules drūmo ainu, risina modernās cilvēces morālās un filozofis­kās problēmas. Šī viela nedod pamatu opti­mistiski raudzīties cilvēces nākotnē, jo viss liecina par to, ka zinātnes milzīgie sasnie­gumi var novest pie cilvēces iznīcināšanas. Tāpēc Aizeks Azimovs bija tik ļoti izbrīnī­jies par padomju fantastu sociālo optimismu. «… Padomju fantastika pieļauj, ka zinātnes progress agri vai vēlu radīs varenu cilvēces uzplaukumu. Pie mums tā domāja pirms ga­diem piecdesmit. Arī es agrāk biju tāds pats optimists …» Taču arī šodien Azimovs ilgojas pēc optimis­ma. Rakstnieks pats atzīstas: ja viņš dzīvotu Padomju Savienībā, tad arī laikam rakstītu tādus pašus darbus kā padomju fantasti. Interesanti atzīmēt, ka Aizeks Azimovs, kas savos fantastiskajos darbos risinājis ļoti plašu jautājumu loku, skardams gan kosmiskos li­dojumus, gan ar robotiem saistītas problē­mas, gan audzināšanas, apmācības un vēl daudzus citus jautājumus, pēdējos gados pie­vērsies galvenokārt populārzinātniskajai lite­ratūrai. Kā to izskaidrot? Pats rakstnieks sniedz šādu paskaidrojumu: pēc pirmā mākslīgā Ze­mes pavadoņa palaišanas viņam kļuvis kauns, ka savās grāmatās viņš nav parādījis mūs­dienu zinātnes un tehnikas apbrīnojamos sa­sniegumus. Azimovs arī izsakās, ka viņš ne­protot aprakstīt jūtas un pārdzīvojumus, tā­pēc daiļliteratūras darbi viņam nepadodoties. Te nu jāsaka, ka Aizeks Azimovs nepama­toti sevi noniecina. Jo, būdams ļoti erudīts un dziļš rakstnieks — īsts zinātniskās fantasti­kas klasiķis — viņš ierindojies piecu labāko amerikāņu fantastu skaitā. Tomēr jāuzsver, ka arī viņa populārzinātniskās grāmatas uz­rakstītas tikpat spoži, ar tādu pašu žilbinošu fantāzijas lidojumu un plašu vērienīgumu kā viņa fantastiskie darbi. Tā kā latviešu lasītāju mēs iepazīstinām ar A. Azimova zinātniskās fantastikas darbu krājumu, noslēgumā gribētos vēl dažos vār­dos raksturot viņa paša domas par minētā žanra un tā rakstnieku galveno sūtību. Tās viņš izklāstījis priekšvārdā japāņu lasītājiem: «Es nebeidzu cerēt, ka cilvēku sadarbība turpināsies Mēness iekarošanas lielajā darbā. Bet, ja ļaudis nesadarbosies, iekarojot Mē­nesi, tad līdz Marsa izpētīšanas brīdim cil­vēce būs smēlusies pietiekami veselā saprāta, lai apzinātos, ka tas ir visu kopīgs uzdevums. Rakstnieki fantasti pareģo, ka šī diena pie­nāks, un viņi tādēļ raksta, lai tā drīzāk pie­nāktu. Rakstnieks fantasts, fantastikas lasī­tājs un pati fantastika kalpo cilvēcei.» Ņ. Ķrilova

Aizeks Azimovs: другие книги автора


Кто написал Es robots? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Es robots — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Es robots», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Glorija atrāva savu apaļīgo roķeli no acīm, kuras visu laiku bija aizsegusi, un, sarau- kusi deguntiņu, brīdi stāvēja, mirkšķinot plakstus spilgtajā saules gaismā. Tad, visap­kārt skatīdamās, viņa piesardzīgi pagāja da­žus soļus projām no koka, pie kura bija stā­vējusi.

Kaklu izstiepusi, meitene vērīgi pētīja krūmu puduri pa labi, tad pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai skaidrāk saredzētu, kas slēpjas krūmāju biezoknī. Dārzā valdīja dziļš klusums, dzirdēja vienīgi kukaiņu nerimtīgo dūkšanu, un brīžiem, pusdienas saulei spītē­dams, iečivinājās kāds pārdrošs putniņš.

Glorija uzmeta lūpu.

— Skaidrs, ka viņš ir paslēpies mājā, un es viņam simtiem reižu esmu teikusi, ka tas nav godīgi.

Lūpas cieši sakniebusi un dziļu grumbu pierē, viņa apņēmīgi devās pāri alejai div­stāvu mājas virzienā.

Kad Glorija izdzirda Robija metāla kāju vienmērīgo dipoņu, bija jau par vēlu. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja savu rotaļu biedru izlienam no paslēptuves un pilnā sparā drāžamies pie koka, kur bija «mājas».

Meitene izmisīgi iesaucās:

— Pagaidi, Robij! Tas nav godīgi! Tu so­lījies neskriet, pirms nebūšu tevi atradusi.

Viņas kājeles nekādi nevarēja tikt līdzi Ro­bija milzu soļiem. Bet desmit pēdu attālumā no koka Robijs pēkšņi palēnināja gaitu, un Glorija, aizelsusies, pēdējos spēkus sasprin­dzinājusi, aizšāvās viņam garām, lai pirmā piesistu ar plaukstu pie koka.

Meitene līksmi pagriezās pret uzticamo Ro­biju un, tā uzupurēšanos atmaksādama ar vislielāko nepateicību, ņēmās nesaudzīgi iz­zobot viņa tūļību.

— Robijs nevar paskriet, — viņa kliedza tik skaļi, cik vien to jaudāja astoņgadīga bērna balss. — Kas man viņu ko nenoskriet! Kas man viņu ko nenoskriet!

Viņas spalgā balstiņa kā skandēt noskan­dināja šos vārdus.

Robijs, protams, neko neatbildēja — vis­maz ar vārdiem ne. Viņš izlikās skrienam projām, bet īstenībā tikai veikli vairījās no Glorijas, kas, izstieptās rociņas gaisā mētā­dama, līču loču sekoja viņam pa pēdām.

— Robij! — viņa spiedza, — apstājies! — un aizgūtnēm smējās.

Te pēkšņi viņš apsviedās, saķēra meiteni un sāka griezt apkārt, tā ka uz mirkli viņa

redzēja pasauli gāžamies lejā zilā bezdibenī, un koki ar savām zaļajām galotnēm tiecas tam pretim. ĻJn tad viņa atkal stavēja zālītē, piespiedusies pie robota kājas un stingri tu­rēdamās pie tā cietā metāla pirksta.

Pēc brīža Glorija atguva elpu. Viņa veltīgi mēģināja saglaust izspūrušos matus, gluži neapzināti atdarinot mātes roku kustības, un paliecās atpakaļ paskatīties, vai nav saplēsta kleita.

Tad viņa uzsita ar plaukstu pa Robija rumpi un sacīja:

— Nejaukais puika! Es tevi iekaustīšu!

Robijs saguma, aizsegdams seju ar rokām,

un Glorijai nācās piemetināt:

— Nē, Robij, es tā nedarīšu, es tevi nesi- tīšu. Bet taga'd mana kārta slēpties, jo tev ir garākas kājas un tu solījies neskriet pie koka, iekāms es nebūšu tevi atradusi.

Robijs pamāja ar galvu — nelielu paralēl­skaldni ar noapaļotām malām un stūriem, ko īss, kustīgs kakls savienoja ar rumpi — lī­dzīgu, bet daudz lielāku paralēlskaldni — un paklausīgi nostājās ar seju pret koka stum­bru. Plānas metāla plāksnītes aizslīdēja priekšā Robija kvēlošajām acīm, un viņa ķer­menī atskanēja vienmērīgi, dobji tikšķien'i.

— Tikai nelūri un skaiti godīgi, — Glorija nobrīdināja un aizskrēja slēpties.

Robots skaitīja sekundes ar absolūtu pre­cizitāti, un pēc simtā tikšķiena Robija plaksti pavēras, ļaudami viņam pārlaist apkārtnei ugunīgi kvēlošo acu skatienu. Vienu mirkli viņa skatiens pakavējās pie spilgtas svītrai­nas drānas strēmelītes, kas vīdēja aiz liela laukakmens. Viņš piegāja tuvāk un pārlieci­nājās, ka tā tiešām ir Glorija, kas notupusies aiz akmens.

Lēni, visu laiku turēdamies starp Gloriju un koku, Robijs tuvojās meitenes paslēptuvei, un, kad tā jau bija pilnīgi atklājusies viņa skatienam un arī pati Glorija vairs neva­rēja izlikties, ka nav redzama, viņš pastiepa pēc viņas vienu roku, bet ar otru uzsita sev pa celi, ka noskanēja vien.

Glorija sapīkusi iznāca no paslēptuves.

— Tu lūrēji! — viņa to nepelnīti apvai­noja. — Un vispār man apnicis spēlēt slēpša­nos. Es gribu jāt.

Bet Robijs bija dziļi apbēdināts — viņš ap­sēdās zemē un nosodoši purināja galvu.

Glorija tūdaļ mainīja toni un sāka viņam pielabināties.

— Paklau, Robij, es jau nemaz tā nedo­māju par to lūrēšanu. Paņem nu mani pik- paunā.

Tomēr Robijs nebija tik viegli pierunājams. Viņš stūrgalvīgi vērās debesīs un vēl noteik­tāk purināja galvu.

— Lūdzu, lūdzu, Robij, paņem mani pik- pauna.

Glorija cieši apvija savas rožainās roķeles Robijam ap kaklu. Tad,_ noskaņojumam pēk­šņi mainoties, viņa pagāja sānis.

— Ja tu mani nepanēsāsi pikpaunā, es

sākšu raudāt, — un viņa jau savilka sejiņu, it kā grasītos to darīt.

Taču cietsirdīgais Robijs nelikās ne zinis par šiem briesmīgajiem draudiem un trešo reizi papurināja galvu. Tad Glorija nolēma izspēlēt galveno trumpi.

— Ja tu mani neņemsi pikpaunā, — viņa sadusmota iesaucās, — es tev nekad vairs ne­stāstīšu pasakas. Nevienu pašu!

Pēc šī ultimāta Robijs nekavējoties un bez ierunām padevās, tik enerģiski mādams ar galvu, ka viņa metāla kakls sāka dūkt. Viņš uzmanīgi pacēla mazo un nosēdināja uz sa­viem varenajiem, plakanajiem pleciem.

Asaras, kas dzīrās ritēt, acumirklī aizmir­sās, un Glorija jau klaigāja aiz sajūsmas. Robija metāla «āda», kurai augstas pretestī­bas spoles uzturēja nemainīgu temperatūru — ap 21 grādu, bija jauka un patīkama, un, kad viņas papēdīši ritmiski dauzīja pa robota krūtīm, tās varen skaļi dunēja.

— Tu esi lidmašīna, Robij, tu esi liela sud­rabota lidmašīna. Izstiep rokas taisni! Tev tas ir jādara, ja tu esi lidmašīna.

Tā bija neapstrīdama loģika.

Robija rokas kļuva par spārniem, kas uz­tvēra gaisa strāvas, un viņš pats — par sud­rabotu lidmašīnu. Glorija pagrieza robota galvu un noliecās pa labi. Viņš strauji pacir- tās sānis. Meitene jau bija paspējusi apgādāt savu gaisakuģi ne tikai ar motoru, kas dār­dēja «tr-r-r», bet arī ar lielgabaliem, kas šāva «paukš-paukš» un «tš-s-š-š». Viņiem

paka] dzinās pirāti, tādēļ tika laista darbā ar­tilērija. Pirāti krita kā nopļauti.

— Vēl viens neskaitās. Vēl divi, — viņa sauca..

— Ātrāk, puiši! — Glorija pēc tam nopietni skubināja, — mums tūlīt izbeigsies munīcija.

Viņa bezbailīgi tēmēja pār plecu, bet Ro­bijs pārvērtās par strupdeguni kosmosa kuģi, kas ar maksimālu paātrinājumu traucās cauri tukšumam.

Robijs aizjoņoja taisni pāri pļavai un tur, kupli saaugušajā zālē, apstājās tik spēji, ka mazā sasarkusī jātniece iekliedzās, bet viņš jau bija nosviedis to mīkstajā maurā.

Glorija aizelsusies tvarstīja gaisu un lā­giem izdvesa:

— Tas tik bija jauki!

Robijs nogaidīja, līdz meitene atguva elpu, un tad maigi paraustīja viņas matu sprogu.

— Vai tu kaut ko vēlies? — Glorija vai­cāja, liekuļotā nesapratnē iepletusi acis, bet tas tomēr nespēja maldināt viņas milzīgo, drukno aukli. Robots mazliet stiprāk paraus­tīja meitenes sprogu.

— Ā, es zinu. Tu gribi dzirdēt pasaku.

Robijs steidzīgi pamāja ar galvu.

— Kuru tad lai stāstu?

Robijs ar vienu pirkstu apvilka gaisā pus­apli.

Читать дальше
Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Es robots»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Es robots» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


REJS BREDBERIJS: KALEIDOSKOPS
KALEIDOSKOPS
REJS BREDBERIJS
ALEKSANDRS BELAJEVS: CILVĒKS- AMFĪBIJA
CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns
PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
Aizeks Azimovs: Profesija
Profesija
Aizeks Azimovs
Aizeks Azimovs: Dēmonu dzīres
Dēmonu dzīres
Aizeks Azimovs
Отзывы о книге «Es robots»

Обсуждение, отзывы о книге «Es robots» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.