Aizeks Azimovs: Es robots

— Jā, jā, protams, — misters Straterss steidzīgi uzlika pensneju un apjukumā ieklepojās. — Lūdzu, sekojiet man.

Ejot pa garu gaiteni un lejā pa kāpnēm, Straterss bija samērā kluss. Bet, tiklīdz viņi iegāja lielā, labi apgaismotā telpā, kur dūca dažādas metāla ierīces, misters Straterss ne­nocietās, un paskaidrojumu straume sāka plūst no jauna.

— Skatieties! — viņš teica ar lepnumu. — Tikai roboti! Pieci cilvēki tos uzrauga, un viņi pat neuzturas šai telpā. Piecu gadu laikā, kopš mēs iesākām šo eksperimentu, šeit nav notikusi neviena avārija. Protams, te montē samērā vienkāršas konstrukcijas robotus, bet…

Glorijai ģenerāldirektora balss sen jau

skanēja kā iemidzinoša murdoņa. Visa šī eks­kursija viņai likās garlaicīga un bezmērķīga, kaut arī viņa redzēja daudzus robotus. Tomēr neviens pats ne mazākā mērā nelīdzinājās Robijam, un viņa noraudzījās uz tiem ar ne­slēptu nicinājumu.

Glorija ievēroja, ka šai telpā nebija ne­viena cilvēka. Tad viņas skatiens pievērsās sešiem vai septiņiem robotiem, kas cītīgi strādāja pie apaļa galda telpas vidū. Meite­nes acis iepletās neizsakāmā izbrīnā. Tā bija plaša telpa. Glorija nevarēja skaidri saska­tīt, bet viens no šiem robotiem šķita lī­dzīgs … līdzīgs … tas bija viņš!

— Robij! — kliedziens satricināja gaisu, bet viens no robotiem pie galda satrūkās, un < darba rīks izkrita viņam no rokām. Aiz prieka Glorija bija gluži kā bez prāta. Vecāki ne­paguva ne atjēgties, kad viņa, izspraukusies cauri aizžogojumam un viegli nolēkusi uz grīdas, kas atradās dažas pēdas zemāk, ro­kas mētādama, plīvojošiem matiem, skrēja pie sava Robija. Bet trīs pieaugušie, šausmās sastinguši, nespēja ne pakustēties, jo viņi re­dzēja to, ko nebija pamanījusi satrauktā mei­tene, — milzīgs automātisks traktors dārdē­dams virzījās tieši virsū Glorijai.

Pagāja daži mirkļi, iekāms Vestons atgu­vās, bet šie mirkļi bija liktenīgi, jo Gloriju vairs nevarēja panākt. Lai gan Vestons vienā rāvienā pārlēca pāri aizžogojumam, tas bija acīm redzami veltīgi. Misters Straterss iz­misīgi māja uzraugiem, lai tie apstādina

traktoru, bet viņi bija tikai cilvēki, un ik­viena darbība tiem prasīja laiku. _

Vienīgi Robijs rīkojās bez kavēšanas un precīzi.

Milzīgajām metāla kājām vienā mirklī pār­vārot attālumu, viņš metās pretim savai ma­zajai saimniecei. Tālāk viss norisinājās gan­drīz vienlaicīgi. Izstiepis roku un ne uz brīdi nepalēninādams gaitu, Robijs pacēla Gloriju gaisā, tā ka viņai aizrāvās elpa. Vestons, īsti neapjauzdams, kas notiek, drīzāk sajuta, nekā redzēja Robiju aizdrāžamies garām un apjukumā piepeši apstājās. Traktors pār­brauca pāri vietai, kur bija atradusies Glo­rija, pussekundi pēc Robija, noripoja vēl da­žus metrus uz priekšu un žvarkstēdams lēni nobremzēja.

Glorija atvilka elpu un, atbrīvojusies no abu vecāku vētrainajiem apkampieniem, pa­griezās pret Robiju. Viņa apzinājās tikai to, ka ir atradusi savu draugu.

Toties misis Vestones sejā atvieglojuma iz­teiksmi nomainīja smagas aizdomas. Viņa pievērsās vīram un, kaut gan bija izspūrusi un nemaz neizskatījās pēc cienījamas dāmas, likās barga.

— Tu to izdomāji, vai ne?

Džordžs Vestons noslaucīja sviedriem klāto pieri. Viņa roka drebēja un lūpas savilkās tikko manāmā nožēlojamā smaidā.

Misis Vestone turpināja:

— Robijs nebija konstruēts darbam rūp­nīcā. Viņš te nevarēja būt noderīgs. Tu iekārtoji ta, lai Glorija viņu te atrastu. Ta taču ir?

— Jā, ir, — Vestons sacīja. — Bet, Greisa, kā gan es varēju paredzēt, ka šī atkalredzē­šanās būs tik vētraina? Un turklāt Robijs iz­glāba Glorijai dzīvību — tev tas jāatzīst. Tu nedrīksti viņu atkal padzīt.

Greisa Vestone iegrima pārdomās. Viņa izklaidīgi uzlūkoja Gloriju un Robiju. Mei­tene bija tik cieši sažņaugusi robota kaklu, ka to varēja izturēt vienīgi šāds metāla radī­jums, un gluži kā neprātā melsa visādus niekus. Robija hromētā tērauda rokas, kas spēja sasiet mezglā divas collas biezu dzelzs stieni, bija maigi apvijušas mazās meitenes augumu, un viņa acīs gailēja tumši sārtas uguntiņas.

— Nu, — misis Vestone beidzot noteica, — lai Robijs paliek pie mums, līdz viņu sa­ēdīs rūsa.

*

Sjūzena Ķelvina paraustīja plecus.

— Tas, protams, nenotika. Toreiz bija 1998. gads. 2002. gadā izgudroja staigājošu un ru­nājošu robotu. Līdz ar to visi nerunājošie roboti bija novecojuši, bet ari robotu preti­nieku pacietības mērs bija pilns. Laikā no 2003. līdz 2007. gadam gandrīz visās pasau­les valstīs tika aizliegts izmantot robotus uz

Zemes jebkādiem nolūkiem, izņemot zināt­niskos eksperimentus.

— Tātad Glorijai galu galā tomēr bija jā­šķiras no Robija.

'— Laikam gan. Liekas tomēr, ka piecpa­dsmit gadu vecumā viņai to bija vieglāk izda­rīt nekā astoņu gadu vecumā. Lai nu kā, bet tas viss bija muļķīgi un nevajadzīgi. Kad 2007. gadā sāku strādāt akciju sabiedrībā «U. S. Robots», firmas finansiālais stāvok­lis bija visai bēdīgs. Sākumā domāju pat, ka pēc dažiem mēnešiem palikšu bez darba, bet tad mēs sākām ražot robotus citu planētu tirgiem.

— Un tad, protams, viss noritēja labi?

— Tā nu gluži nebija. Sākumā mēs mēģi­nājām izmantot jau agrāk saražotos mode­ļus. Piemēram, šos pirmos runājošos robotus. Tie bija pēdas divpadsmit gari, ļoti neveikli, un liela labuma no tiem nebija. Robotus aiz­sūtījām uz Merkuriju, lai viņi tur palīdzētu ierīkot raktuves, bet ar šo darbu viņi netika galā.

Es pārsteigts viņu uzlūkoju:

— Netika galā? Bet «Mercury Minēs» taču ir koncerns ar vairāku miljardu kapitālu.

— Tagad jā. Taču izdevās tikai otrais mē­ģinājums. Ja jūs, jaunais cilvēk, gribat par to uzzināt kaut ko sīkāk, ieteicu uzmeklēt Gregoriju Pauelu. Viņam un Maiklam Dono- vanam_ 10. un 20. gados firma uzticēja visat­bildīgākos uzdevumus. Par Donovanu vairā­kus gadus neesmu neko dzirdējusi, bet Pauels dzīvo tepat Ņujorkā. Tagad viņš jau ir vec­tētiņš. Man ir ļoti grūti pierast pie šis do­mas. Es atminos viņu pavisam jaunu. Pro­tams, toreiz es ari biju jaunāka.

Gribēju, lai viņa turpina savu stāstu.

— Ja jūs, doktore Ķelvina, man pastāstītu kaut ko vispārīgos vilcienos, misters Pauels varbūt varētu pēc tam šo to papildināt. (Tā tas vēlāk ari notika.)

Viņa uzlika savas kalsnās rokas uz rak­stāmgalda un, skatīdamās uz tām, sacīja:

— Es varu pastāstīt par divām vai trim ekspedīcijām.

— Sāciet ar Merkuriju, — es ierosināju.

— Labi. Otrā ekspedīcija uz Merkuriju, kā liekas, tika organizēta 2015. gadā. Tā bija pētnieciska ekspedīcija, ko finansēja «U. S. Ro­bots» un firma «Solar Minerāls». Tajā pie­dalījās joprojām eksperimentāls jauna tipa robots, Gregorijs Pauels un Maikls Donovans …

Viss jādara ar vēsu prātu — tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu gluži nosvīdušu brāžamies pa kāpnēm lejā, viņš sarauca pieri.

— Kas noticis? — viņš vaicāja. — Vai kas deg?

— Kā tad, — Donovans nošņāca. — Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? — Viņš dziļi ievilka elpu un izgrūda: — Spīdijs nav atgriezies!

Pauela acis acumirklī plaši iepletās, un viņš brīdi apstājās, bet tad atguvās un tur­pināja kāpt tālāk augšā. Klusēdams viņš uz­gāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja: