Aizeks Azimovs: Es robots

— Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?

— Jā.

— Cik ilgi viņš ir projām?

— Nu jau ir piecas stundas.

Atkal klusums. Tā bija velnišķīga situā­cija. Viņi atradās uz Merkurija tikai div­padsmit stundu — un jau tādā ķezā.

Merkuriju gan vienmēr ir uzskatījuši par

Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.

Pauels sacīja:

— Sāc no gala un stāsti, kā tas viss no­tika.

Viņi iegaja radiokabīne — tas iekārtā, ku­rai pēdējos desmit gados, kas pagājuši kopš pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskā­ries, šķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā šie desmit gadi ir bijuši visai nozīmīgi. Tas re­dzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ražoja 2005. gadā. Īpaši pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priekšu. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spožās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.

Laikam arī Donovans to juta. Viņš iesāka stāstīt:

— Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atrašanās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē — tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspe­dīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstā­dītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas …

— Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?

— Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodu- lētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atrašanās vietu. Sekoju viņam šādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.

Viņš izvilka no bikšu kabatas nodzeltējušu četrstūrainu pergamenta gabalu, kas šeit bija palicis kopš neveiksmīgās Pirmās ekspedīcijas laikiem, nikni uzmeta uz galda un ar plaukstu izlīdzināja to. Pauels, rokas uz krūtīm sakrustojis, to labu laiku pētīja.

Donovans nervozi pabakstīja papīru ar zī­muli:

— Ar sarkano krustiņu apzīmēts selēna ezers. Tu pats to iezīmēji.

— Kurš tas ir? Makdugals noteica trīs ezeru atrašanās vietu, pirms viņš aizlidoja no šejienes.

— Es, protams, aizsūtīju Spīdiju uz tu­vāko. Septiņpadsmit jūdzes no šejienes. Bet kāda gan tam nozīme? — Viņa balsī skanēja satraukums. — Šī te punktētā līnija rāda, kur Spīdijs pašlaik atrodas.

Pirmo reizi Pauela šķietamais miers tika iedragāts, un viņa rokas drudžaini tvēra karti.

— Vai tik tu nedzen jokus? Tas taču ne­var būt!

— Tā tas ir, — Donovans norūca.

Sīkie punktiņi, kas apzīmēja robota gaitu, veidoja ciešu apli ap sarkano krustiņu — se- lena ezeru. Pauela pirksti virpināja brūnās ūsas — tas nepārprotami liecināja, ka viņš ir uztraucies.

Donovans piebilda:

— Divās stundās, kamēr es sekoju Spīdija gaitām, viņš četrreiz apriņķoja apkārt šim noladētajam ezeram. Vai tu saproti, kādā stāvoklī mēs esam nokļuvuši?

Pauels uzmeta viņam īsu mirkli un neteica ne vārda. Jā gan, viņš tīri labi apzinājās, kādā stāvoklī viņi tagad atradās. Viss bija skaidrs kā siloģismu rinda. Fotoelementu ba­terijas, kas vienīgās pasargāja viņus no Merkurija mežonīgās saules, bija iznīcinā­tas. Viņus varēja glābt tikai selēns. Selefiu varēja dabūt tikai Spīdijs. Ja Spīdijs neat­griezīsies, nebūs selēna. Ja nebūs selēna — nebūs fotoelementu. Ja nebūs fotoele­mentu … Mjā, lēna izcepšana nav nekāds patīkamais veids kā nokļūt viņpasaulē.

Donovans nikni sabužināja savas rudās matu pinkas un sarūgtināts noteica:

— Mēs kļūsim par apsmieklu visai Saules sistēmai, Greg. Kā gan mēs tik ātri iekļuvām tādā ķezā? Pauela un Donovana slavenā bri­gāde tiek sūtīta uz Merkuriju noskaidrot, vai ir vērts ar modernās tehnikas un robotu palī­dzību no jauna atvērt raktuves saules pusē, bet pašā pirmajā dienā mēs salaižam visu dēlī. Pie tam — visparastākās lietas. Nezinu, kā mēs to visu pārdzīvosim.

— Mums tas varbūt nebūs jādara, — Pau­els mierīgi atbildēja. — Ja steidzīgi kaut ko nepasāksim, tad neatliks laika pārdzīvoju­miem, bet varēsim tikai atvadīties no dzī­ves.

— Nerunā muļķības! Varbūt, ka tev tas liekas smieklīgi, bet man gan ne. Tas bija nepiedodami sūtīt mūs šurp ar vienu pašu robotu. Un tad vēl tava žilbinošā ideja, ka mēs paši saviem spēkiem varēsim tikt galā ar fotoelementiem.

— Tā nu nav taisnība. Tu labi zini, ka mēs abi bijām tā izlēmuši. Mums ir vajadzīgs ti­kai kilograms selēna, Stilheda dielektriskā iekārta un kādas trīs stundas laika — un sau­les pusē ir papilnam tīra selēna ezeru. Mak- dugala spektroreflektors piecu minūšu laikā ir fiksējis veselus trīs ezerus. Pie velna! Mēs taču nevaram gaidīt nākošo opozīciju?

— Ko tad mēs darīsim? Pauel, tu, droši .vien, esi kaut ko izdomājis. Es zinu, citādi tu nebūtu tik mierīgs. Neesi jau daudz varo­nīgāks par mani. Nu, klāj vaļā!

— Mēs paši nevaram iet pakaļ Spīdijam — vismaz saules pusē ne. Pat jaunie skafandri nevar izturēt vairāk kā divdesmit minūtes šai saulē. Bet tu jau laikam zini veco parunu: «Ja ir jānotver robots, sūti tam pakaļ ro­botu.» Redzi, Maik, iespējams, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Mums te lejā ir seši roboti, kurus varētu izmantot, ja vien tie darbojas. Ja tie darbojas.

Donovana acīs piepeši iemirdzējās cerība.

— Seši roboti, kas palikuši no Pirmās ekspedīcijas? Vai tu to droši zini? Varbūt, ka tie ir tikai pusautomāti? Desmit gadi ir liels laiks robotu tehnikā.

— Nē, tie ir roboti. Es noņēmos ar .viņiem visu dienu, tāpēc zinu. Viņiem ir pozitronu smadzenes, protams, visprimitīvākās. — Viņš iebāza karti kabatā. — Nokāpsim lejā.

Roboti atradās stacijas viszemākajā stāvā, un ap tiem stāvgrūdām bija sakrautas appe- lējušas kastes ar nezināmu saturu. Viņi bija ļoti lieli, pat milzīgi, un, kaut arī sēdēja uz grīdas, kājas uz priekšu izstiepuši, viņu gal­vas slējās gaisā savas septiņas pēdas.

Donovans iesvilpās.

— Tie tik ir apjomi! Krūšu apkārtmērs ne­būs mazāks par desmit pēdām.

— Tas tāpēc, ka tajos iemontēts vecais Mtfkgafija mehānisms. Es papētīju viņu iekšas — visbaismīgākā ierīce, kādu tu jeb­kad esi redzējis.

— Vai tu jau viņu darbību esi pārbaudījis?

— Nē. Tas nebija vajadzīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Pat diafragmai nav nekādas vainas. Iespējams, ka viņi runā.

Viņš noskrūvēja krūšu vairogu vistuvāk stāvošajam robotam un ievietoja tajā divcol- līgu bumbiņu, kas slēpa sevī atomenerģijas dzirkstelīti — robota dzīvību. Bija pagrūti to iestiprināt, tomēr Pauelam tas beidzot izde­vās, un viņš sāka cītīgi skrūvēt klāt vairogu. Pirms desmit gadiem vēl nebija ne miņas no radiokontroles, ar ko apgādāja vēlākos ro­botu modeļus. Tad viņš ķērās klāt pārējiem pieciem robotiem.

Donovans bažīgi ieteicās:

— Viņi nekustas.

— Nav dota pavēle, — Pauels strupi at­bildēja. Viņš atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. — Hei! Vai tu dzirdi mani?

Milža galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērkstoša balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:

— Jā, saimniek.

Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donova- nam:

— Vai saprati? Tolaik tikai sāka ražot pir­mos runājošos robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja šais nolādētajās mašīnās uzticīgu vergu instinktus.

— Bet tas neko nelīdzēja, — Donovans no­rūca.