Aizeks Azimovs: Es robots

Meitene spurojās pretī:

— Atkal jau? Esmu tev neskaitāmas reizes stāstījusi par Pelnrušķīti. Vai tev šī pasaka

nav vēl apnikusi? Ta taču domata pavisam maziem bērniem.

Atkal pusaplis.

— Nu labi, — Glorija samierinājās, domās atkārtoja pasaku (līdz ar pašas sacerētiem papildinājumiem, kādu bija ne mazums) un iesāka:

— Tu klausies? Tātad — reiz dzīvoja skaista meitene, vārdā Ella. Viņai bija bries­mīgi nejauka pamāte, kurai bija divas loti neglītas un ļoti ļaunas meitas un …

Glorija bija nonākusi pašā interesantākajā vietā — pulkstenis nosita pusnakti, viss atkal pārvērtās par skrandām, — un Robijs kvēlo­šām acīm saspringti klausījās, kad piepeši atskanēja sauciens:

— Glorij!

Spalgā balss piederēja sievietei, kura acīm­redzot jau labu laiku bija saukusi Gloriju, balsī ieskanējās nervozs tonis, kas pauda drī­zāk nemieru nekā nepacietību.

— Māmiņa sauc, — Glorija teica ne visai priecīgi. — Labāk aiznes mani mājās, Robij.

Robijs steidzās izpildīt rīkojumu, jo viņam bija skaidrs, ka misis Vestone jāklausa bez mazākās vilcināšanās. Glorijas tēvs dienā reti kad bija mājās, atskaitot svētdienas — kā, piemēram, šodien, — bet tūlīt varēja manīt, ka viņš ir jauks un saprotošs cilvēks. Tur­pretī Glorijas māte sagādāja Robijam nepa­tīkamus brīžus, tādēj viņš pastāvīgi lūkoja pazust no viņas acīm.

Kad misis Vestone ieraudzīja savu meitu un robotu iznirstam no biezās zāles, viņa de­vās atpakaļ uz māju, lai sagaidītu tos.

— Es saucu tevi līdz aizsmakumam, Glo- rij, — viņa bargi sacīja. — Kur tu biji?

— Es biju kopā ar Robiju, — Glorija atbil­dēja drebošā balsī. — Stāstīju viņam par Pelnrušķīti, un aizmirsu, ka jānāk pusdie­nās.

— Zēl, ka arī Robijs to bija aizmirsis. — Tad, it kā nupat būtu pamanījusi robotu, mi­sis Vestone uzsauca tam:

— Tu vari iet, Robij. Tu viņai pašlaik ne­esi vajadzīgs. Un nenāc atpakaļ, iekāms es tevi saukšu, — viņa nelaipni piebilda.

Robijs pagriezās, lai ietu projām, bet ap­stājās, kad Glorija, viņu aizstāvēdama, iesaucās:

— Pagaid^ māmiņ, ļauj viņam palikt! Es nepabeidzu pasaku par Pelnrušķīti. Apsolīju viņam pastāstīt par Pelnrušķīti un nepa­beidzu.

— Glorij!

— Goda vārds, māmiņ, Robijs būs tik kluss, ka tu pat nemanīsi, ka viņš ir te. Viņš sēdēs kaktā uz krēsla un nebildīs ne vārda, tas ir, es gribēju teikt — viņš nekā nedarīs. Vai ne, Robij?

Kad Glorija viņu uzrunāja, Robijs pamāja ar savu smago galvu.

— Glorij, ja tu vēl nemitēsies, tad nere­dzēsi Robiju veselu nedēļu.

Meitene nodūra acis.

— Labil Bet Pelnrušķīte ir viņa iemīļotāka pasaka, un es to neizstāstīju līdz galam. Un viņam tā tik ļoti patīk.

Robots noskumis devās projām, un Glorija apspieda šņukstus.

Džordžs Vestons jutās omulīgi. Viņš bija ieradis svētdienas pēcpusdienās justies omu­līgi. Garšīgas, sātīgas pusdienas; jauka, mīksta veca kušete, kur atlaisties; laikraksta «Times» numurs; kājās rītakurpes un iecieti- nātā virskrekla vietā pidžama — kā gan lai cilvēks nejūtas omulīgi?

Tādēļ Vestons bija neapmierināts, kad istabā ienāca viņa sieva. Pēc desmit laulības dzīves gadiem viņš arvien vēl bija tik aušīgs, ka mīlēja savu sievu un, protams, vienmēr priecājās, viņu redzot, tomēr svētdienas pēc­pusdienas atpūta bija svēta un, lai justos īsti omulīgi, viņam pāris stundu vajadzēja pavadīt vienatnē. Tādēļ viņš neatrāva ska­tienu no pēdējā ziņojuma par Lefebra-Jošidas ekspedīciju uz Marsu (šoreiz tā startēja no kosmiskās stacijas, kas atradās uz Mēness, un lidojums varēja izdoties) un izlikās ne­redzam sievu.

Misis Vestone pacietīgi gaidīja divas minū­tes, tad vēl divas minūtes — nepacietīgi un beidzot ierunājās:

— Džordž!

— Jā-a?

— Paklau, Džordž! Vai tu nemetīsi mieru tai avīzei un nepaskatīsies uz mani?

Laikraksts čaukstēdams noslīdēja uz grī­das, un Vestons gurdi uzlūkoja sievu.

— Kas noticis, mana dārgā?

— Tu taču zini, Džordž. Runa ir par Glo­riju un šo briesmīgo mašīnu.

— Kādu briesmīgo mašīnu?

— Lūdzu, neizliecies, ka tu nezini, par ko es runāju. Tas ir robots, kuru Glorija sauc par Robiju. Viņš ne mirkli neatstāj meiteni vienu.

— Bet kādēļ lai viņš to atstātu? Tas taču ir viņa uzdevums. Un viņš nebūt nav nekāda «briesmīgā mašīna». Tas ir vislabākais ro­bots, kāds vien nopērkams, un es tīri labi atceros, ka man nācās par to izdot pusgada ienākumus. Bet, velns lai parauj, Robijs ir to vērts — prāta ziņā viņš daudzkārt pārspēj pusi no manas iestādes ļaudīm.

Vestons pasniedzās pēc laikraksta, bet sieva bija veiklāka un pirmā paķēra to.

— Uzklausi mani, Džordž. Es negribu uz­ticēt savu meitu mašīnai — lai tā būtu cik gudra būdama. Mašīnai nav dvēseles, un ne­viens nezina, ko tā īsti domā. Metāla ierīce nevar uzraudzīt bērnu.

Vestons sarauca pieri.

— Kad tu nāci pie šī slēdziena? Robots jau divus gadus ir kopā ar Gloriju, bet līdz šim neesmu manījis tevi raizējamies.

— Sākumā bija citādi. Tas bija kaut kas jauns, atviegloja man mājas soli un… un roboti toreiz bija modē. Bet tagad — es ne­zinu. Kaimiņi…

— Kāda gan te kaimiņiem daļa? Paklau­sies, robotam var uzticēties nesalīdzināmi vairāk nekā auklei. Robijs ir konstruēts tikai vienam nolūkam — maza bērna uzraudzīša­nai. Viņa «intelekts» ir radīts tikai tam. Viņš nespēj būt citāds, kā vien uzticams, labs un mīļš, jo ir mašīna, kas tā iekārtota. Ne ikreiz to var sacīt par cilvēku.

— Bet ja nu kaut kas sabojājas, kāds… kāds… — misis Vestonei nebija lielas jēgas par robota mehānismu, — ja nu salūst kāds nieciņš un tas briesmonis kļūst negants un …un …

Viņa nespēja līdz galam izteikt nepārpro­tamo domu.

— Nieki, — Vestons iebilda, neviļus nodre- binādamies. — Tas izklausās smieklīgi. To­reiz, kad mēs pirkām Robiju, mums bija gara saruna par robotikas Pirmo likumu. Tu taču zini, ka robots nevar nodarīt cilvēkam pāri. Pirms atgadītos tāds bojājums, kas ļautu ro­botam pārkāpt Pirmo likumu, tas jau sen būtu kļuvis nelietojams. Tas ir matemātiski aprēķināts. Bez tam divreiz gadā pie mums ierodas akciju sabiedrības «U. S. Robots» me­hāniķis, kas pamatīgi pārbauda visas viņa «iekšas». Robijam nekas nevar atgadīties, tad jau drīzāk mēs abi varētu sajukt prātā. Starp citu, kā tu domā viņu Glorijai atņemt?

Vestons vēlreiz mēģināja ķerties pie laik­raksta, bet veltīgi: sieva to dusmās iesvieda blakus istabā.

— Par to jau es runāju, Džordž! Viņa ne ar vienu citu vairs negrib rotaļāties. Ir des­mitiem zēnu un meiteņu, ar kuriem tai vaja­dzētu sadraudzēties, bet nekā. Viņa pat neiet tiem klāt, ja es nelieku. Meiteni tā nedrīkst audzināt. Vai tad tu negribi, lai viņa normāli attīstītos un varētu ieņemt vietu sabiedrībā?

— Greisa, tā ir cīņa ar vējdzirnavām,.. Iedomājies, ka Robijs ir suns. Simtiem bērnu ir vairāk pieķērušies savam sunim nekā tē­vam.

— Suns ir pavisam kas cits. Džordž, mums ir jātiek vaļā no šā briesmoņa. Tu vari pārdot to atpakaļ akciju sabiedrībai. Esmu apvaicājusies, tas ir pilnīgi iespējams.

— Tu esi apvaicājusies? Uzklausi mani, Greisa, nestrēbsim karstu putru. Paturēsim robotu, līdz Glorija izaugs lielāka. Un es par to vairs negribu runāt.

To pateicis, viņš saniknots izgāja no ista­bas.

Divas dienas vēlāk misis Vestone satika vīru durvīs un sacīja: