Aizeks Azimovs - Es robots

Kad viņus no cilvēkiem šķīra kādas divdes­mit pēdas, šī komēdija izbeidzās. Palīgrobotu rindas pajuka, tie mirkli nogaidīja un tad, kājas rībinādami, ļoti ātri pazuda tālumā. Deivs noskatījās tiem pakaļ, tad lēni apsē­dās. Viņš atbalstīja galvu rokā gluži kā cil­vēks.

Pauela austiņās ieskanējās viņa balss:

— Vai jūs esat šeit, šef?

Pauels pamāja Donovanam un nolēca no karjera malas.

— Viss kārtībā, Deiv. Kas te notika?

Robots papurināja galvu.

— Nezinu. Es biju aizņemts ar grūti pie­ejamu rūdas slāni septiņpadsmitajā lauzmā, bet tad piepeši atjēdzos, ka tuvumā ir cilvēki un pats atrodos galvenajā ejā pusjūdzi no lauzmas.

— Kur pašlaik ir palīgroboti? — Donovans jautāja.

— Atkal pie darba, protams. Cik laika mes esam zaudējuši?

— Ne pārāk daudz. Nedomā par to, — Pauels sacīja, tad, pievērsies Donovanam, piebilda: — Paliec ar viņu līdz maiņas bei­gām. Pēc tam atnāc pie manis — man šis tas ienāca prātā.

Donovans atgriezās pēc trim stundām. Viņš izskatījās noguris.

Pauels vaicāja:

— Kā veicās?

Donovans gurdi paraustīja plecus.

— Kad viņus novēro, viss iet labi. Pasvied man cigareti.

Sarkanmatis pārspīlēti rūpīgi aizdedzināja cigareti un izpūta glītu dūmu aplīti. Tad viņš teica:

— Es centos to atrisināt, Greg. Zini, Deivs ir neparastas konstrukcijas robots. Viņam pilnīgi pakļauti seši citi roboti. Viņam ir'ab­solūta vara pār šiem palīgrobotiem, un tas droši vien ietekmē viņa domāšanu. Varbūt viņš uzskata par nepieciešamu pasvītrot savu varu, tādējādi izceļot savu es?

— Tuvāk pie lietas.

— Esmu jau pavisam tuvu. Varbūt tas ir militārisms? Varbūt viņš rada sev armiju? Varbūt viņš rīko manevrus? Varbūt…

— Varbūt tu varētu pabāzt galvu zem ūdenskrāna? Tavi murgi der krāsainai pie­dzīvojumu filmai. Tas, ko tu te sludini, ir pozitronu smadzeņu darbības radikāla no­virze. Ja tev būtu taisnība, Deivam vajadzētu pārkāpt robotikas Pirmo likumu, kas noteic, ka robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek no­darīts ļaunums. Tāda militāriska noskaņo­juma un sava es izcelšanas loģiskās sekas būtu vara arī pār cilvēkiem.

— Protams. Un kā tu vari zināt, ka tas faktiski tā nav?

— Pirmkārt, tāpēc, ka robots ar tādām smadzenēm nekad nebūtu izlaists no rūpnī­cas, un, otrkārt, ja arī būtu, mēs to tūlīt pa­manītu. Tu taču zini, ka es Deivu pārbau­dīju.

Pauels ar savu krēslu atstūmās no galda un uzslēja kājas uz tā.

— Nē. Mēs vēl joprojām nevaram pagata­vot ragū, jo mums nav ne mazākās jausmas, kur ir vaina. Piemēram, ja varētu noskaidrot, ko nozīmēja šī nāves deja, kuru mēs noskatī­jāmies, mēs būtu atrisinājumam uz pēdām.

Viņš brīdi klusēja.

— Paklausies, Maik, ko tu par to teiksi?

Deivam kaut kas uznāk tikai tad, kad mēs neesam klāt. Un, tiklīdz kāds no mums parā­dās, viņam tas pāriet.

— Es jau tev sacīju, ka tas ir aizdomīgi.

— Nepārtrauc mani! Kā izturas robots, kad cilvēku nav klāt? Atbilde ir skaidra. Tādā ga­dījumā viņam jāizrāda vairāk personiskās iniciatīvas. Tātad mums jāpievērš uzmanība tām viņa ķermeņa daļām, ko skar šīs jaunās funkcijas.

— Patiesi! — Donovans izslējās krēslā taisni, tad atkal atslīga tajā. — Nē, tas ir par maz. Pārāk plašs lauks meklējumiem.

— Tur nekā nevar darīt. Lai nu kā, mūsu plāna izpilde vairs nav apdraudēta. Mēs pār­maiņus novērosim robotus pa televizoru. Tik­līdz kaut kas saies dēlī, mēs tūdaļ ieradīsi­mies notikuma vietā. Tad viņi atgūsies.

— Bet tas nozīmē, ka roboti nebūs izturē­juši pārbaudi, Greg. «U. S. Robots» nevarēs laist tirgū DV modeļus ar šādu raksturoju­mu.

— Protams. Mums jāatrod un jāizlabo vaina konstrukcijā — un tas jāizdara atliku­šajās desmit dienās. — Pauels pakasīja pa­kausi. — Nelaime ir tā … es domāju, papēti labāk pats rasējumus.

Rasējumi bija izklāti uz grīdas kā paklājs, un Donovans rāpoja pa tiem, sekodams Pauela zīmuļa līkloču gaitai.

Pauels teica:

— Tev te būs darbs, Maik. Tu esi speciā­lists konstrukcijās, un es gribu, lai tu mani pārbaudītu. Es centos izslēgt visas ķēdes, ku­rām nav sakara ar personisko iniciatīvu. Te, piemēram, ir mehānisko darbību galvenais kanāls. Es izslēdzu visus blakus savienoju­mus … — viņš pacēla galvu. — Kā tu domā?

Donovans jutās visai nelāgi.

— Tas nav tik vienkārši, Greg. Personiskā iniciatīva nav elektriska ķēde, ko var atvienot no citām un izpētīt. Kad robots paliek viens pats, tā mehānisma aktivitāte nekavējoties pastiprinās gandrīz visos virzienos. Neviena pati ķēde nepaliek neskarta. Mums jāat­rod tieši tie specifiskie apstākļi, kas viņu izsit no sliedēm, un tad varam sākt izslēgt ķēdes.

Pauels piecēlās kājās un nopurināja no drē­bēm putekļus.

— Hm. Labi. Savāc rasējumus un sade­dzini tos.

Donovans turpināja:

— Redzi, aktivitātei pastiprinoties, vienas vienīgas detaļas bojājums var izraisīt visu ko. Kaut kur bojāta izolācija, kāds konden­sators sit cauri, dzirksteļo kontakts vai pār­karst tinums. Un, meklējot uz labu laimi, no­darbojoties ar visu robota mehānismu ko­pumā, nekad nevarēs atrast vainu. Ja mēs Deivu izjauktu un katru tā sastāvdaļu pār­baudītu atsevišķi, ikreiz samontējot to un iz­mēģinot …

— Pietiek, pietiek. Es jau arī kaut ko sa­jēdzu.

Viņi bezcerīgi uzlūkoja viens otru, un tad Pauels piesardzīgi ieteicās:

— Kā būtu, ja mēs iztaujātu kādu no palīg- robotiem?

Ne Pauels, ne Donovans līdz šim netika sarunājušies ne ar vienu no «pirkstiem». Sie roboti varēja runāt, tātad analoģija ar cilvēka pirkstiem nebija pilnīga. Viņu smadzenes bija pat samērā attīstītas, bet noskaņotas gal­venokārt rīkojumu uztveršanai caur pozitronu lauku, un uz patstāvīgiem kairinājumiem šie roboti reaģēja visai nedroši.

Pauels pat nezināja, kā lai robotu uzrunā. Tā sērijas numurs bija DV-5-2, bet tā viņu saukt nebija sevišķi parocīgi.

Beidzot viņš atrada izeju.

— Paklau, draudziņ, — viņš teica, — es gribu tevi lūgt, lai tu mazliet pakustini savas smadzenes; pēc tam varēsi atgriezties pie sava priekšnieka.

«Pirksts» stīvi palocīja galvu, bet, lai ne- piepūlētu savas vājās domāšanas spējas, ne­teica ne vārda.

— Pēdējā laikā, — Pauels sacīja, — tavs priekšnieks četrreiz atkāpās no uzdotās pro­grammas. Vai tu atceries šos gadījumus?

— Jā, ser.

— Ak viņš atceras, — Donovans dusmīgi norūca. — Es tev teicu, ka tas ir ļoti aizdo­mīgi …

— Ej ratā! Protams, ka «pirksts» atceras. Viņš ir pilnīgā kārtībā.

Pauels atkal pievērsās robotam.

— Ko jūs tajās reizēs darījāt? Es runāju par visu grupu.

«Pirksta» atbilde skanēja bez jebkādas iz­teiksmes, it kā tā būtu no galvas iekalta un viņš runātu, paklausot savu smadzeņu mehā­niskajam spiedienam.

Viņš sacīja:

— Pirmo reizi mēs strādājām pie grūti pie­ejama rūdas slāņa septiņpadsmitajā cirtnē, B stāvā. Otrreiz nostiprinājām jumtu, kurš draudēja iegrūt. Trešo reizi mēs gatavojāmies precīzam sprādzienam, lai, turpinot tuneļa rakšanu, neiegāztos apakšzemes plaisā. Ce­turtā reize bija tūlīt pēc neliela nobrukuma.

— Kas tad īsti notika šādās reizēs?

— Grūti aprakstīt. Nāca kāds rīkojums, bet, pirms mēs paguvām to uztvert un sa­prast, saņēmām jaunu pavēli soļot dīvainā ierindā.