Aizeks Azimovs - Es robots

— Kāda tam nozīme, muļķi! — Pauels kliedza. — Skaņas nenonāk līdz viņiem.

— Nu tad sit, — Donovans smagi elpoja,

— dauzi pa sienām, lai rastos vibrācija. Mums taču kaut kā jāpievērš sev viņu uzma­nība, Greg, citādi esam pagalam.

Viņš kā neprātīgs sāka dauzīt pa sienu.

Pauels sapurināja viņu aiz pleca.

— Pagaidi, Maik, pagaidi! Paklausies, man iešāvās prātā kāda doma. Zvēru pie Jupitera, pašreiz ir īstais brīdis pieņemt vienkāršus lē­mumus. Maik!

— Ko tu gribi? — Donovans izvilka galvu no cauruma.

— Palaid mani, kamēr tie vēl nav tālu aiz­gājuši.

— Kamēr nav tālu aizgājuši? Ko tu gribi darīt? Paklau, ko tu darīsi ar to detona­toru? — Viņš sagrāba biedra roku.

Pauels ar spēku atbrīvojās no viņa tvē­riena.

— Gribu mazliet pašaudīt.

— Kādam nolūkam?

— Vēlāk! Redzēsim, vai tas ko līdzēs; ja nekas nesanāks, tad … Paej nost un ļauj man šaut.

Tālumā mirgojošās robotu uguntiņas kļuva arvien mazākas. Pauels rūpīgi notēmēja un trīsreiz nospieda gaili. Tad nolaida stobru un satraukts skatījās tālumā. Viens no palīgro- botiem nokrita! Tagad bija redzami tikai seši mirdzošie stāvi.

Pauels nedroši pasauca mikrofonā:

— Deiv!

Pec īsa mirkļa abi izdzirdēja:

— Sef? Kur jūs esat? Manam trešajam pa­līgam sadragātas krūtis. Viņš vairs nedarbo­jas.

— Tas nav svarīgi, — Pauels sacīja. — Sprādziena radītais nogruvums ir mūs iesprostojis. Vai tu redzi mūsu lampiņas gaismu?

— Jā gan. Tūdaļ būsim tur.

Pauels apsēdas un atviegloti nopūtas.

— Tā nu tas ir, draudziņ.

— Labi, Greg, — Donovana balsī bija dzir­damas asaras. — Tu esi uzvarējis. Es noliecu galvu tavā priekšā. Tikai nemuļķo mani. Pa­stāsti man skaidri un gaiši, kas tur īsti bija?

— Lai notiek. Redzi, mums, kā jau parasti, pilnīgi paslīdējis garām pats vienkaršakais. Mēs zinājām, ka robotu dīvainās izdarības saistītas ar personisko iniciatīvu un ārkār­tējiem apstākļiem. Vienlaik mēs centāmies noskaidrot, kāda īpaša pavēle to izraisa. Bet kāpēc gan jābūt kādai īpašai pavēlei?

— Un kāpēc nē?

— Klausies. Kāpēc tas nevarētu būt pavē­les modelis? Kādam pavēles modelim ir va­jadzīgs visvairāk iniciatīvas? Kāda modeļa pavēles tiek dotas tikai ārkārtējos apstākļos?

— Nejautā man, Greg. Pastāsti!

— Es jau stāstu. Tās ir pavēles, kas tiek noraidītas pa visiem sešiem kanāliem reizē. Parastos apstākļos viens vai vairāki «pirk­sti» veic elementāru darbu, kas neprasa stingru uzraudzību, kā, piemēram, mēs iz­darām ierastās iešanas kustības. Turpretim briesmu brīdī nekavējoties un vienlaicīgi jā­mobilizē visi seši palīgroboti. Deivam jāuz­rauga reizē seši roboti, un te nu kaut kas ķe­ras. Tālāk viss ir vienkārši. Tiklīdz samazinās vajadzība pēc personiskās iniciatīvas, kā, piemēram, ierodoties cilvēkiem, viņi tūlīt at­gūstas. Tāpēc es iznīcināju vienu robotu. Kad es to izdarīju, Deivam nācās komandēt tikai

piecus. Iniciatīva samazinājās, un viņš kļuva normāls.

— Kā tu nonāci pie šīs domas? — Dono­vans prašņāja.

— Loģiski spriežot. Pēc tam izmēģināju, un tas līdzēja.

Viņi atkal izdzirdēja robota balsi:

— 'Esmu klāt. Vai jūs vēl pusstundu iztu­rēsiet?

— Droši! — Pauels atbildēja. Tad, pievēr­sies Donovanam, viņš turpināja:

— Mūsu turpmākais uzdevums ir vien­kāršs. Mēs pārbaudīsim tās ķēdes daļas, ku­rām jāiztur papildslodze, ko tām uzliek pa sešiem kanāliem dotās pavēles, salīdzinājumā ar piecu kanālu pavēlēm. Vai tādu būs daudz?

Donovans brīdi domāja.

— Ne pārāk daudz, manuprāt. Ja Deivs konstruēts tāpat kā eksperimentālais mode­lis, ko redzējām rūpnīcā, tad viņam ir spe­ciāla koordinējoša ķēde. Tas tad arī būs vie­nīgais iecirknis, kas jāpārbauda.

Viņš apbrīnojami ātri sajūsminājās par šo domu.

— Paklau, tas būtu ko vērts! Tur nieks vien ir ko darīt.

— Labi. Apdomā to, un, kad atgriezīsi­mies, apskatīsim rasējumus. Bet tagad es at­pūtīšos, līdz Deivs tiks mums klāt.

— Ei, pagaidi! Pasaki man tikai vienu: kas tā bija par īpatnēju soļošanu un jocī­giem dejas soļiem, ko roboti ikreiz uzsāka, kad viņi sajuka?

— Soļi? Nezinu. Bet man ir kāda hipotēze. Atceries — palīgroboti ir Deiva «pirksti». Mēs tos allaž tā dēvējām. Nu un es domāju, ka ikreiz, kad Deivs kļuva psihiski nenor­māls, viņam galvā viss sajuka un viņš sāka kustināt pirkstus.

*

Sjūzena Ķelvina stāstīja par Pauelu un Donovanu vēsi, bez smaida, bet, pieminot ro­botus, viņas balss atmaiga. Viņa ātri vien iz­klāstīja visu par Spldijiem, Kjūtijiem un Deiviem, un tad es viņu pārtraucu. Citādi viņa būtu pa saviem atmiņu kambariem sa­grabinājusi vēl kādu pusduci robotu.

— Bet vai tad uz Zemes nekad nekas ne­notiek? — es jautāju.

Saraukusi pieri, viņa paskatījās uz mani.

— Nē, uz Zemes mēs maz saskaramies ar robotu darbu.

— Jā, diemžēl. Es gribēju sacīt, ka jūsu inženieri izmēģinātāji ir lieliski, bet vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko no savas piere­dzes? Vai jums nekad nav gadījies saskarties ar robotu, kas jūs būtu pievīlis? Si taču to­mēr ir jūsu jubileja.

Un, iedomājieties, viņa nosarka. Tad viņa sacīja:

— Man reiz gadījās robots, kas mani pievīla. Ak debess, cik sen tas noticis! Gan­drīz pirms četrdesmit gadiem. Kā tad! 2021! Un man toreiz bija tikai trīsdesmit astoņi. Ak vai… bet es gan negribētu par to runāt.

Es pagaidīju, un viņa, protams, pārdo­māja.

— Bet kāpēc gan nē? — viņa vaicaja. — Tagad man tas nevar kaitēt. Pat atmiņas ne. Es biju kādreiz liela muļke, jaunais cil­vēk. Vai jūs varat tam ticēt?

— Nē, — es atbildēju.

— Tā tas bija. Bet Erbijs bija robots, kas prata lasīt domas.

— Kā jūs teicāt?

— Vienīgais šāda veida robots. Kaut kur bija ielaista kļūda …

Alfrēds Lenings rūpīgi aizdedzināja ci­gāru, bet viņa pirksti viegli drebēja. Sirmās uzacis cieši savilcis, viņš, pūzdams dūmu mutuļus, ierunājās:

— Jā, viņš lasa citu domas, — par to nav ne mazāko šaubu. Bet kādēļ? — Viņš uzlū­koja galveno matemātiķi Pīteru Bogertu. — Nu?

Bogerts ar abām rokām saglauda savus melnos matus.

— Šis ir trīsdesmit ceturtais RB modelis, ko mēs izlaižam, Lening. Visi pārējie pilnīgi atbilda normām.

Trešais vīrs, kas sēdēja pie galda, sarauca pieri. Miltons Ešs bija visjaunākais no fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men» va­došajiem darbiniekiem un lieti lepojās ar to.

— Paklausieties, Bogert. Viņš ir samontēts pilnīgi pareizi, no sākuma līdz galam. Par to es galvoju.

Bogerta biezās lūpas savilkās augstprātīgā smīnā.

— Jūs galvojat? Ja varat atbildēt par visu montāžas līniju, tad es ieteicu jus paaugsti­nāt amatā. Ir precīzi aprēķinats, ka tikai po­zitronu smadzeņu ražošanai vien ir nepie­ciešamas septiņdesmit pieci tūkstoši divsimt trīsdesmit četras operācijas, turklāt katras operācijas izdošanos nosaka noteikts faktoru skaits — no pieciem līdz simt pieciem. Kolīdz vienu no tiem skar kāds nopietns traucējums, smadzenēs rodas bojājums. Es jums citēju mūsu pašu prospektus, Eš.

Miltons Ešs pietvīka un gribēja kaut ko atbildēt, bet viņam aizsteidzās priekša ce­turtā balss.

— Ja mēs sāksim uzvelt vainu cits citam, es iešu projām.