Aizeks Azimovs - Es robots

Erbijs piepeši nomierinājās un klusi, gan­drīz pilnīgi bez metāliskās pieskaņas balsī nomurmināja:

— Nu, protams, es to zinu, doktore Ķel­vina. Jūs vienmēr par to domājat," kā gan es to varu nezināt?

Viņas seja sastinga:

— Vai tu jau esi… kādam stāstījis?

— Protams, ka ne! — viņš iesaucās nevil­totā izbrīnā. — Neviens man nav jautājis.

— Nu tad, — viņa izmeta, — tu droši vien domā, ka esmu mulķe.

— Nē! Tās ir normālas jūtas.

-- Varbūt tāpēc tās ir tik muļķīgas. — Vi­ņas balsī bija saklausāmas vienīgi skumjas. Zem zinātņu doktores maskas pavīdēja sie­viete. — Es neesmu, kā mēdz teikt… pievil­cīga …

— Ja jūs runājat par tīri fizisko pievilcību, tad man jāatzīstas, ka nevaru par to spriest. Taču es skaidri zinu, ka pievilcība izpaužas arī citādi.

— … nedz jauna. — Doktore Ķelvina it kā nemaz nedzirdēja robota vārdus.

— Jums vēl nav četrdesmit. — Erbija balsī bija iezagusies nemierpilna neatlaidība.

— Trīsdesmit astoņi, ja skaita gadus, un turpat sešdesmit, ja ņem vērā manu emocio­nālo dzīves uztveri. Kā nekā_ esmu psiho­logs! — Aizelsusies viņa ar rūgtumu turpi­nāja: — Un viņam ir tikai trīsdesmit pieci, bet, spriežot pēc izskata un izturēšanās, — vēl mazāk. Vai tu domā, ka viņš jebkad sa­skata manī kaut ko … citu neka es esmu?

— Jūs maldāties! — Erbija tērauda dūre žvadzēdama atsitās pret galda plastmasas virsmu. — Uzklausiet mani…

Bet Sjūzena Ķelvina kaismīgi uzbruka ro­botam, un viņas acīs iekvēlojās apslēptas sāpes.

— Ko vēl ne? Ko tu par to zini, tu… tu mašīna! Es tev esmu tikai subjekts, tāds in­teresants kukainītis ar īpatnējām domām, ku­rās tu lasi kā grāmatā. Lielisks cerību grausts, vai ne? Gandrīz kā romānos.

Viņas balss, kurā skanēja apspiestas elsas, pamazām pierima.

No šī izvirduma robots sarāvās gluži ma­ziņš. Viņš lūdzoši šūpoja galvu.

— Uzklausiet mani, lūdzu! Es varētu jums palīdzēt, ja jūs Jautu.

— Kā? — Viņas lūpas savilkās greizā smīnā. — Ar labiem padomiem?

— Nebūt nē. Es taču zinu arī, ko domā citi cilvēki, piemēram, Miltons Ešs.

Sjūzena Ķelvina ilgi klusēja, tad nolaida acis.

— Es negribu zināt, ko viņš domā, — viņa izdvesa. — Ciet klusu.

— Man šķiet, jūs gribētu gan zināt, ko viņš domā.

Galvu nepacēlusi, viņa sāka straujāk elpot.

— Tu runā niekus, — viņa čukstēja.

— Kāpēc lai es to darītu? Es gribu palī­dzēt. Miltona Eša domas par jums … — viņš uz brīdi apklusa.

Robotu psiholoģijas doktore pacēla galvu:

— Nu?

— Viņš jus mīl, — robots mierīgi sacīja.

Veselu minūti doktore Ķelvina klusēja. Viņa

stingi vērās robotā, tad iesaucās:

— Tu maldies! Citādi nevar būt. Kādē] lai viņš to darītu?

— Bet tas tā ir. To nevar noslēpt, vismaz no manis ne.

— Es taču esmu tik … tik, — viņa stomī­jās un beidzot apklusa.

— Viņš cilvēku nevērtē pēc ārienes, viņš citos apbrīno prātu. Miltons Ešs nav tas cil­vēks, kas precēs sievieti skaistu matu vai acu dēļ.

Sjūzena Ķelvina saka ātri mirkšķināt acis un vilcinājās ar atbildi. Kad viņa sāka runāt, viņas balss tomēr drebēja.

— Bet viņš nekad nav izrādījis …

— Vai jūs jebkad esat devusi viņam tādu iespēju?

— Kā es to varēju darīt? Man nebūtu nā­cis ne prātā, ka …

— Nu redziet nu!

Psiholoģe brīdi kavējās pārdomās, tad pie­peši pacēla galvu.

_ — Pirms pusgada viņu šeit rūpnīcā apmek- leja kāda meitene. Viņa bija glīta, šķiet —

gaišmataina un slaida. Un, protams, varēja tik tikko pateikt, cik ir divreiz divi. Viņš visu dienu līda vai no ādas laukā, mēģinādams vi­ņai ieskaidrot, kā tiek samontēts robots. — Sjūzena kļuva atkal asa. — Un tomēr viņa nekā nesaprata! Kas tā bija?

— Es zinu, par ko jūs runājat, — Erbijs bez vilcināšanās atbildēja. — Tā ir Miltona māsīca, un viņam nav nekādu romantisku jūtu pret to, ticiet man.

Sjūzena Ķelvina ar gandrīz meitenīgu straujumu pielēca kājās.

— Vai tas nav dīvaini? Tieši tā es dažbrīd to pati sev iztēlojos, lai gan nekad īsti tam negribēju ticēt. Tātad tā ir taisnība!

Viņa pieskrēja pie Erbija un abām rokām satvēra tā auksto, smago ķetnu.

— Paldies, Erbij, — viņa kaismīgi čukstēja mazliet piesmakušā balsī. — Nestāsti to ne­vienam. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Un vēlreiz paldies.

To pateikusi un vēlreiz paspiedusi Erbija nekustīgos metāla pirkstus, viņa aizgāja.

Erbijs pievērsās atkal savam romānam, un nebija neviena, kas varētu lasīt viņa domas.

Miltons Ešs lēni un ar labpatiku izstaipījās, ka kauli vien nokrakšķēja, un tad nikni uz­lūkoja fizikas doktoru Pīteru Bogertu.

— Paklausieties, — viņš sacīja, — es no­darbojos ar šo problēmu jau veselu nedēļu, dienu un nakti. Cik ilgi man te vēl būs

jānoņemas? Man liekas, jūs sacījāt, ka atrisi­nājums meklējams pozitronu bombardēšanā D vakuumtelpā.

Bogerts paslepus nožāvājās un ar interesi aplūkoja savas baltās rokas.

— Tā tas ir. Esmu tam jau uz pēdām.

— Es zinu, ko nozīmē šie vārdi, ja tos saka matemātiķis. Cik tuvu mērķim jūs esat?

— Tas atkarīgs …

— No kā? — Ešs atkrita krēslā un izstiepa garās kājas.

— No Leninga. Vecais zēns man nepie­krīt, — Bogerts nopūtās. — Viņš mazliet at­paliek no laika gara, tā ir viņa nelaime. Vi­ņam matricu mehānika ir viss, bet šī mūsu problēma ir jārisina ar spēcīgākiem mate­mātikas līdzekļiem. Lenings ir briesmīgi ietiepīgs.

— Kādēļ mēs nevarētu pajautāt pašam Er- bijam un tādējādi visu atrisināt? — Ešs sa­miegojies nomurmināja.

— Pajautāt robotam? — Bogerts sarāva uz­acis uz augšu.

— Kāpēc gan ne? Vai tad vecā jums to ne­teica?

— Ķelvina?

— Jā gan! Sjūzija pati. Šis robots ir ma­temātikas brīnums. Viņš zina itin visu par visiem un vēl mazliet vairāk. Viņš galvā iz­dara trīskārtēju integrēšanu, un tensoru ana­līze viņam ir tīrais nieks.

Matemātiķis skeptiski palūkojās uz Ešu.

— Vai jūs nopietni runājat?

— Palīdziet man! Nelaime tā, ka šis stul­benis taču necieš matemātiku.

Viņam labāk patīk lasīt salkanus romānus. Goda vārds! Jums vajadzētu redzēt, ar kā­diem draņķiem Sjūzija viņu cienā: «Purpur­sārtā kaisle» un «Mīla kosmosā».

— Doktore Ķelvina- mums par to nav mi­nējusi ne vārda.

— Nu, viņa nav vēl beigusi robota pētī­šanu. Jūs taču Sjūziju pazīstat. Pirms viņa atklāj citiem savu lielo noslēpumu, viņa grib, lai pašai viss būtu pilnīgi skaidrs.

— Bet jums viņa to stāstīja.

— Mēs abi šo to pārrunājām. Pēdējā laikā esmu bijis daudz ar viņu kopā. — Ešs plati iepleta acis un sarauca pieri. — Paklausie­ties, Bogij, vai jūs pēdējā laikā neesat ievē­rojis kaut ko dīvainu šīs lēdijas uzvedībā?

Bogerta seja savilkās gluži necienīgā smīnā.

— Vai jūs gribējāt teikt, ka viņa sākusi lietot lūpu zīmuli?

— Pie velna, to es zinu. Viņa krāso vai­gus, pūderējas, ēno acis. Viņa izskatās baigi. Bet tas nav galvenais. Es nevaru īsti pateikt. Viņa tā runā … it kā būtu par kaut ko lai­mīga.

Ešs brīdi padomāja, tad paraustīja plecus.

Viņa sarunas biedrs atļāvās uzmest tam šķelmīgu skatienu, kas zinātniekam, kam jau pāri piecdesmitiem, izdevās tīri labi.