Aizeks Azimovs - Es robots

— Kā tev šķiet, vai viņš juta, ka mēs te atrodamies? — Pauels čukstēja.

— Cerams, ka ne. Bet labāk apiesim tos no sāniem. Dosimies pirmajā tunelī pa labi.

— Varbūt nemaz neiesim viņiem klāt?

— Ko tad tu gribi darīt? Iet atpakaļ? — Do­novans nikni norūca. — Viņi ir ceturtdaļjū- dzes attālumā. Es taču novēroju viņus televi­zorā. Un mums atlikušas tikai divas dienas …

— Ciet klusu labāk. Tu tikai velti šķied skā­bekli. Vai šī te ir sānu eja? — Iedegās kaba­tas baterija. — Tā pati. Ejam.

Sienas šeit vibrēja daudz stiprāk, un pa­mats zem kājām nejauki drebēja.

— Tas ir labs tunelis, — Donovans teica, — ja vien drīz neizbeigsies.

Viņš nobažījies paspīdināja savu spuldzīti.

Mazliet pastiepjot roku, viņi varēja aiz­sniegt tuneļa griestus. Nostiprinājums bija pavisam jauns.

Donovans apstājās.

— Strupceļš. Ejam atpakaļ.

— Nē, pagaidi. — Pauels neveikli pasprau­cās viņam garām. — Vai tā ir gaisma tur priekšā?

— Gaisma? Es neko neredzu. Kur gan te radīsies gaisma?

— Robotu gaisma.

Pauels četrrāpus uzlīda uz neliela izciļņa. Satrauktā, piesmakušā balsī viņš uzsauca Donovanam:

— Ei Maik, rāpies augšā!

Bija redzama gaisma. Donovans uzrausās augšā un pārrāpās pāri Pauela kājām.

— Vai te ir kāds caurums?

— Jā, roboti, manuprāt, izcērt šo lauzmu no viņas puses.

Donovans aptaustīja cauruma robotās ma­las un, piesardzīgi uzspīdinājis tam gaismu, ieraudzīja, ka aiz tā atrodas liels tunelis. Acīmredzot tas bija galvenais tunelis. Cau­rums bija pārāk mazs, lai cilvēks varētu pa to izlīst, pat diviem reizē skatīties pa to bija grūti.

— Tur neviena nav, — Donovans noteica.

— Pašreiz nav. Bet pirms brīža kāds bija, citādi mēs nebūtu redzējuši gaismu. Sargies!

Sienas visapkārt salīgojās, un viņi sajuta grūdienu. Nobira smalki putekļi. Pauels uz­manīgi pacēla galvu un vēlreiz ielūkojās cau­rumā.

— Viss kārtībā, Maik. Viņi ir šeit.

Mirdzošie roboti bija sapulcējušies galve­najā tunelī apmēram piecdesmit pēdu attā­lumā no viņiem. Metāla rokas cītīgi novāca gruvešu kaudzi, kas bija radusies pēc pēdējā sprādziena.

Donovans nepacietīgi skubināja:

— Nezaudē laiku. Viņi drīz vien būs cauri, un nākošais sprādziens var ķert mūs.

— Dieva dēļ, nesteidzini mani.

Pauels noņēma detonatoru, un viņa ska­tiens nemierīgi pārslīdēja krēslainajām sie­nām, kuras apgaismoja vienīgi robotu izsta­rotā gaisma. Akmens izcilni te bija grūti at­šķirt no ēnas.

— Redzi tur, gandrīz tieši virs viņiem, griestos palicis akmens blāķis. Pēdējais sprā­dziens nav to izkustinājis. Ja tu tam trāpīsi, iegrūs puse griestu.

Pauels lūkojās turp, kur tumsā rādīja Do­novana pirksts.

— Uzmanies! Tagad nenovērs acu no ro­botiem un lūdz dievu, kaut viņi neaizietu projām no šīs vietas. Man vajadzīga viņu gaisma. Vai visi septiņi ir šeit?

Donovans saskaitīja.

— Jā, visi.

— Labi, tad skaties. Vēro katru viņu kus­tību!

Viņš pacēla detonatoru un tēmēja, bet Do­novans, lādēdamies un mirkšķinādams acis, ko aizmigloja sviedri, vēroja robotus.

Uzliesmojums!

Tad nāca spējš trieciens, pamats zem kā­jām vairākkārt nodrebēja, un stiprs grūdiens uzsvieda Pauelu Donovanam virsū.

— Greg, tu mani nogāzi, — Donovans iebrēcās. — Es nekā neredzēju.

Pauels satraukti skatījās apkārt:

— Kur viņi ir?

Donovans apjukumā klusēja. Robotus nekur nemanīja. Bija tik tumšs kā Stiksas dzelmē.

— Vai tik mēs viņus neapbērām? — Dono­vans vaicāja drebošā balsī.

— Kāpsim lejā. Un nejautā man neko.

Pauels sāka steidzīgi rāpties atpakaļ.

— Maik!

Donovans, kas bija viņam sekojis, apstā­jās.

— Kas tad nu atkal?

— Uzgaidi! — Donovana austiņās skanēja Pauela gārdzošie, nevienmērīgie elpas vil­cieni. — Maik! Vai tu dzirdi mani, Maik?

— Esmu tepat. Kas noticis?

— Mēs esam iesprostoti. Griesti iegruvuši nevis piecdesmit pēdu attālumā no mums, bet gan virs mūsu galvām. Satricinājums tos sagāzis.

— Ko? — Donovans atdūrās pret kaut ko cietu. — Uzdedzini bateriju.

Pauels paspīdināja laterniņu. Ceļš visap­kārt bija tā aizgruvis, ka pat skudra nebūtu izlīdusi cauri.

— Nu ko tu tagad teiksi? — Donovans no­čukstēja.

Viņi patērēja diezgan daudz laika un spēka, pūlēdamies izkustināt akmens bluķi, kas aiz­sprostoja ceļu. Tad Pauels mēģināja paplaši­nāt caurumu, pa kuru viņi skatījās galvenajā tunelī. Viņš pacēla detonatoru. Taču sprā­dziens tik šaurā telpā būtu tikpat kā pašnā­vība, Pauels to zināja. Viņš apsēdās.

— Vai zini, Maik, — viņš sacīja, — mēs esam visu sabojājuši. Un ne par matu neesam tuvāk Deiva mīklas atminējumam. Ideja bija laba, bet tā vērsās pret mums pašiem.

Donovana sarūgtinātais skatiens urbās tumsā.

— Man negribas tevi apbēdināt, veco zēn, bet neatkarīgi no tā, vai mēs ko zinām par Deivu vai nezinām, esam iekļuvuši lamatās. Un ja mēs, draudziņ, netiksim laukā, tad mums ir beigas. BEIGAS, beigas. Cik mums ir atlicis skābekļa? Ne vairāk kā sešām stun­dām.

— Es jau par to biju domājis, — Pauela roka meklēja daudzkārt cietušās ūsas, bet uz­taustīja tikai caurspīdīgo sejsegu. — Deivs mūs, protams, varētu pa šo laiku itin viegli atrakt. Bet šis mūsu lieliskais eksperiments viņu droši vien atkal izsitis no sliedēm, un

uzņemt ar viņu radiosakarus nav iespējams.

— Skaisti, vai ne?

Donovans pielīda pie cauruma un grūšus izgrūda tam cauri galvu ar visu ķiveri.

— Ei. Greg!

— Kas ir?

— Ja nu Deivs nokļūst divdesmit pēduat- tālumā no mums? Tad viņš nāks pie prāta. Un mēs būsim glābti.

— Tas gan, bet kur viņš ir?

— Tur, tuneļa galā, — labu gabaliņu no šejienes. Dieva dēļ, beidz mani raustīt, kamēr neesi vēl norāvis man galvu. Ļaušu jau tev arī paskatīties.

Tagad Pauels izbāza galvu pa caurumu.

— Mūsu sprādziens ir izdevies. Palūkojies uz šiem stulbeņiem. Tas jau ir īsts balets.

— Lai nu paliek komentāri. Vai viņi tuvo­jas mums?

— Nevaru saredzēt. Pārāk tālu. Ļauj man kaut ko izmēģināt. Pasniedz manu lukturīti. Centīšos saistīt viņu uzmanību.

Bet jau pēc pāris minūtēm viņš atmeta šim mēģinājumam ar roku.

— Nekas neiznāk! Viņi laikam ir kļuvuši akli. Pag, pag, nāk uz mūsu pusi! Ko tu par to teiksi?

— Ļauj taču man arī paskatīties, — neri­mās Donovans.

Klusi tusnīdams, Pauels pūlējās ievilkt galvu atpakaļ, tad sacīja:

— Kārtībā!

Nu Donovans savukārt izbāza galvu laukā.

Roboti tuvojās. Deivs gāja pa priekšu, kā­jas augstu cilādams, un seši «pirksti» virknē sekoja tam nopakaļ.

— Ko viņi īsti dara? — Donovans brīnī­jās. — To gan es gribētu zināt. Atgādina Vir- džlnijas skotu deju, un Deivs izskatās pēc majordoma, nudien.

— Nekaitini mani ar saviem aprakstiem, — Pauels norūca. — Cik tālu viņi ir?

— Kādas piecdesmit pēdas, un nāk šurp. Pēc stundas ceturkšņa mēs būsim brīv … Oho-ho!

— Kas tur notiek? — Pagaja vairakas se­kundes, līdz Pauels atguvās no pārsteiguma, ko bija izraisījuši Donovana izsaucieni.

— Paklau, neesi lopiņš, ļauj man arī paskatī­ties.

Viņš mēģināja uzrausties augšā, bet Do­novans nikni spārdījās pretī.

— Viņi pagriezās atpakaļ, Greg. Viņi aiz­iet. Deiv! Hei, Deiv!