Aizeks Azimovs - Es robots

— Apžēlojies, Greg, sāc taču skatīties uz lietām reāli. Kāda gan nozīme turēties bur­tiski pie instrukcijas un ļaut izmēģinājumiem saiet dēlī? Ir jau pēdējais laiks likt papīrus pie malas un ķerties pie darba.

— Es tev saku, — Gregorijs Pauels runāja

tik pacietīgi, it kā skaidrotu elektronikas pamatus muļķa bērnam, — ka saskaņā ar instrukciju šie roboti ir domāti darbam aste­roīdu raktuvēs bez cilvēku uzraudzības. Mums viņi nav jānovēro.

— Labi. Tagad paklausies — runās lo­ģika! — Donovans izstiepa savus spalvainos pirkstus un sāka uz tiem skaitīt. — Pirmkārt: šis jaunais robotu tips ir izturējis visas pār­baudes laboratorijās. Otrkārt: «United States Robots» garantēja, ka viņi izturēs arī pār­baudi uz vietas — uz asteroīda. Treškārt: šo pārbaudi tie līdz šim nav izturējuši. Ceturt­kārt: ja roboti neizturēs pārbaudi uz vietas. «United States Robots» zaudēs desmit miljo­nus skaidrā naudā un par kādiem simts mil­joniem savu labo slavu. Piektkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi un mēs nepratīsim pa­skaidrot, kādēļ tas noticis, tad ir iespējams, ka mums abiem būs jāatvadās no labā darba.

Māksloti smaidīdams, Pauels centās no­slēpt smagu nopūtu. Firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» nerakstītais likums bija labi zināms: «Neviens darbinieks neizdara divreiz vienu un to pašu kļūdu. Viņu atlaiž pēc pirmās reizes.»

Skaļi Pauels teica:

— Tev viss ir tik saprotams kā Eiklidam — viss, atskaitot faktus. Tu, sarkanmati, novē­roji šo robotu grupu trīs maiņas pēc kārtas, un viņi veica savu darbu lieliski. Tu pats tā sacīji. Ko mēs citu varam darīt?

— Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.

— Vai kaut kas bija noticis?

— It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pil­nīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca — nebija rūdas.

Pauels drūmi skatījās griestos un paraus­tīja brūnās ūsas.

— Es tev kaut ko pateikšu, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet šeit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sarežģījies līdz neiespē­jamībai. Skaties, šim robotam — DV-5 — ir pakļauti seši roboti. Ne vien pakļauti — tie ir daļa no viņa.

— Es to zinu …

— Aizveries! — Pauels nikni uzbrēca. — Es nešaubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam no­kļuvuši. Šie seši palīgroboti ir DV-5 sastāv­daļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņš dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tieši caur pozitronu lauku. Un redzi — starp «United States Robots» vīriem nav neviena robotehniķa, kurš zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.

— To jau nu es tiešām nezinu, — Dono­vans dziļdomīgi piekrita.

— Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi — lieliski! Taču, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tā­tad mums jātur acis vaļā, Maik.

Kaisdams dusmās, viņš brīdi klusēja.

— Labi. Tu vinu atvedi?

— Jā.

— Vai viņš izturas normāli?

— Kā lai to ņem —viņš nav reliģiskas mā­nijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skai­tīdams, tātad viss ir normāli.

Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans iz­gāja laukā.

Pauels pasniedzās pēc «Robotikas rokas­grāmatas», kas ar savu smagumu bija ielie- kusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņš bija izlēcis no degošas mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz «Ro­kasgrāmatu». Ļaunākajā gadījumā viņš būtu pametis biksītes.

«Rokasgrāmata» gulēja Pauela priekšā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.

Pauels nīgri sacīja:

— Sveiks, Deiv! I<���ā jūties?

— Lieliski, — robots atbildēja. — Vai drīk­stu apsēsties?

Viņš pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.

Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robo- tehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt ne­likās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvošu, kombinē­tas robotu brigādes domāšanas aparātu. Viņš bija septiņas pēdas garš, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja šī pustonna satur neskai­tāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, rele­jus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kai­rinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes — desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.

Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.

— Deiv, — viņš sacīja, — tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams rak­tuvju robots, bet tai pašā laikā tu vari tieši koordinēt sešu palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs ne­stabilus savienojumus.

Robots pamāja ar galvu.

— Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, šef?

Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.

— Tūlīt pateikšu. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, šo­dien B maiņā.

Deivs vilcinājās ar atbildi.

— Cik man zināms, viss ir kārtībā.

— Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.

— To es zinu …

— Nu un? …

Deivs izskatījās noraizējies.

— Es to nekādi nevaru izskaidrot, šef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīg- roboti strādāja nevainojami. Arī es — par to esmu pārliecināts. — Robots nogrima pār­domās, viņa fotoelektriskās acis spoži mir­dzēja.

Tad viņš sacīja:

— Neatceros. Diena gāja uz beigām, iera­dās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tukšas.

Sarunā iejaucās Donovans:

— Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?

— Jā. Bet kādēļ… — Viņš lēni un domīgi papurināja galvu.

Pauels pēkšņi sajuta, — ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad šobrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.

Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.

— Varbūt amnēzija, kā tev šķiet?

— Tiešām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites at­tiecināt uz robotiem, — tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. — yiņš pa­kasīja pakausi. — Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pašcieņu.

Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis «Rokasgrāmatā» — nodaļā «Reakciju pārbaude uz vietas».

Viņš sacīja:

— Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.

Robots piecēlās.

— Kā pavēlēsiet, šef.

Viņa balsī izskanēja sāpes.

Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkārši. Hronometram vienmuļi tikšķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņš nosauca pirmskaitļus no tūkstoša līdz desmit tūksto­šiem, izvilka kuba saknes un integrēja dažā­das komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva pre­cīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam — morālo pro­blēmu risināšanai.