Aizeks Azimovs - Es robots

Jaunais cilvēks nosarka.

— Nu … varbūt es viņu … mazliet izla­māju …

— Kā tieši?

— To es vairs lāgā neatminos. Bez tam es nevarētu to atkārtot. Varat iedomāties, kā cilvēks izturas, kad ir uztraucies. — Viņa mulsais smiekliņš atgādināja ķiķināšanu. •— Man, piemēram, ir tendence uz spēcīgiem izteicieniem.

— Nekas, nekas, — Ķelvina stingri sacīja. — Šobrīd es esmu psihologs. Es gribētu, lai jūs p^ūlētos atcerēties un vārdu pa vārdam atkārtotu visu, ko teicāt, pie tam — un tas ir vēl svarīgāk — ar tādu pašu intonāciju kā toreiz.

Bleks, atbalstu meklēdams, paskatījās uz savu priekšnieku, taču veltīgi. Viņa ieplesta­jās acīs parādījās izbailes.

— Nē, es tomēr to nespēju.

— Jums tas ir jādara.

— Iedomājieties, — neslēpdams uzjautri­nājumu, Bogerts sacīja, — ka jūs to sakāt man. Varbūt tad jums būs vieglāk.

Jaunā cilvēka tumši pietvīkusi seja pievēr­sās Bogertam. Viņš norīstījās.

— Es teicu … — viņa balss aizlūza. Viņš mēģināja atkal: — Es teicu …

Viņš dziļi ievilka elpu un, spļautin izspļau­dams zilbi pēc zilbes, nobēra veselu virkni la­muvārdu. Tad pēc ieilguša saspringta klu­suma brīža gandrīz ar asarām acīs pabeidza: — … Nu, apmēram tā. Es neatceros tieši pēc kārtas vārdus, kādos es viņu nosaucu, un var­būt es te kaut ko izlaidu vai pieliku klāt, bet apmēram tā tas skanēja.

Vienīgi tikko manāms sārtums robotu psi­holoģes sejā liecināja par viņas izjūtām. Viņa sacīja:

— Es zinu, ko nozīmē lielākā daļa no šiem vārdiem. Pārējie droši vien ir tikpat apvaino­joši.

— Baidos, ka tā ir gan, — nomocītais Bleks piekrita.

— Un pie visa tā jūs viņam pavēlējāt pa­zust bez pēdām?

— Es to domāju tīri pārnestā nozīmē.

— Saprotu. Ceru, ka nekādi disciplināri sodi šai gadījumā netiks pielietoti.

Uztvēris Kelvinas skatienu, ģenerālis, kas pirms dažam sekundēm nepavisam nebija par to pārliecināts, dusmigi pamāja.

— Jūs varat iet, mister Blek. Paldies par palīdzību!

Pagāja piecas stundas, kamēr Sjūzena Ķel­vina iztaujāja sešdesmit trīs robotus. Visas šīs piecas stundas nebeidzami atkārtojās viens un tas pats: robots pēc robota, visi ab­solūti vienādi; vieni un tie paši četri jautā­jumi un vienas un tās pašas atbildes uz tiem; visu laiku nemainīgi laipna sejas izteiksme, neitrāla balss, draudzīgs sarunas tonis un paslēpts magnetofons.

Kad psiholoģe bija beigusi, viņa jutās kā izspiests citrons.

Bogerts, kas Sjūzenu gaidīja, jautājoši pa­vērās viņā, kad tā nosvieda magnetofona len­tes spoli uz galda plastmasas virsmas.

Sjūzena papurināja galvu.

— Visi sešdesmit trīs man šķita absolūti vienādi. Es nevarēju konstatēt…

— Nebija arī domājams, Sjūzen, — Bo­gerts sacīja, — ka pēc dzirdes vien varēs kaut ko pateikt. Varbūt analizēsim ierakstus.

Robotu verbālo reakciju matemātiskā inter­pretēšana ir viens no sarežģītākajiem uzde­vumiem robotanalīzē. Parasti to veic grupa pieredzējušu tehniķu ar komplicētu skaitļoša­nas mašīnu palīdzību. Bogerts to zināja. Un, slēpdams nepārvaramu sapīkumu, neaizmirsa to pieminēt, kad bija noklausījies visas atbil­des, sastādījis leksikas atšķirību sarakstus un atbilžu intervālu diagrammas.

— Nekādu anomāliju nav, Sjūzen. Variāci­jas vārdu izvēlē un reakciju ātrums ir pa­rasto svārstību robežās. Mums nepieciešamas smalkākas metodes. Seit arī vajag būt skait­ļošanas mašīnām. Taču nē, — viņš sarauca pieri un ar zobiem paskrubināja īkšķa nagu, — mēs nevaram tās izmantot. Pārāk liels risks, ka viss var nākt gaismā. Bet varbūt mēs …

Doktore Ķelvina pārtrauca viņu ar nepa­cietīgu žestu.

— Nevajag, Pīter! Šī nepieder pie jūsu sī­kajām laboratorijas problēmām. Ja mēs ne­varam identificēt modificēto Nestoru pēc kā­das lielas atšķirības, kas konstatējama ar neapbruņotu aci un izslēdz kļūdīšanās iespēju, mums šoreiz nav veicies. Ejot citu ceļu, risks kļūdīties un ļaut viņam aizbēgt ir pārāk liels. Nepietiek atrast sīku novirzi dia­grammā. Es jums saku: ja tā man būtu vie­nīgā norāde pazudušā robota identificēšanai, tad es, drošs paliek drošs, iznicinātu visus sešdesmit trīs. Vai jūs esat runājis ar pārē­jiem modificētajiem Nestoriem?

— Jā, esmu! — Bogerts atcirta. — Un ar tiem viss ir kārtībā. Vienīgā novirze, ja tā var teikt, ir viņu neparastā atsaucība. Viņi labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un acīm redzami lepojās ar savām zināšanām, izņemot tos divus jaunos, kam vēl nav bijis laika apgūt lauka fiziku. Viņi visai labsirdīgi pasmējās par manu nekompetenci dažos še­jienes speciālajos jautājumos. —• Bogerts paraustīja plecus. — Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc tehniķi viņus neieredz. Šie roboti pārāk cenšas izcelties ar savu gud­rību.

— Vai jūs varētu izmēģināt dažas Plenera reakcijas, lai konstatētu, vai viņu mentali­tātē kopš izgatavošanas nav radušās kādas izmaiņas vai traucējumi?

— Es to izdarīšu. — Bogerts padraudēja Sjūzenai ar tievo pirkstu. — Jūs sākat ner­vozēt, Sjūzen. Nesaprotu, kāpēc jūs to uzņe­mat tik traģiski. Viņi ir pilnīgi nekaitīgi.

— Ak tā gan? — Sjūzena aizsvilās. — Ne­kaitīgi, jūs sakāt? Vai tad jūs neredzat, ka viens no tiem melo? Viens no sešdesmit trim robotiem, kurus es tikko iztaujāju, apzināti man meloja, kaut gan visiem bija stingri pie­kodināts teikt patiesību. Tāda rīcība liecina par dziļi būtisku novirzi no normas, un tas ir ārkārtīgi bīstami.

Pīters Bogerts sakoda zobus.

— Nepavisam! — viņš sacīja. — Padomā­jiet! Nestors 10 saņēma pavēli pazust bez pēdām. Šo pavēli maksimāli kategoriskā formā izteica persona, kam ir vislielākās tie­sības viņu komandēt. Un neviens to nevar anulēt, jo nav iespējama ne kategoriskāka pavēles forma, ne lielāka autoritāte. Dabiski, ka robots par katru cenu cenšas izpildīt šo pavēli. Objektīvi runājot, es pat apbrīnoju viņa atjautību. Patiešām, vislabākais veids, kā robotam pazust bez pēdām, ir paslēpties starp citiem līdzīgiem robotiem.

— Jā, apbrīnojiet vien! Esmu ievērojusi, Pī­ter, ka jūs it kā uzjautrināties … Mani pār­steidz jūsu neizpratne. Jūs taču esat roboti­kas speciālists, Pīter. So robotu uztverē pā­rākumam ir ļoti svarīga nozīme. Arī jūs pats nupat to apgalvojāt. Zemapziņā viņi jūt, ka cilvēki ir vājāki par viņiem, un Pirmais li­kums, kas mūs pret tiem aizsargā, vairs nav pilnā spēkā. Šie roboti ir nestabili. Un tad nu šis jaunais cilvēks aizraida robotu projām, pavēl viņam pazust bez pēdām, pie tam iz­saka to vārdos, kas pauž neslēptu nicinā­jumu, nepatiku, riebumu. Pats par sevi sa­protams, ka robotam jāizpilda pavēle, bet kaut kur zemapziņā gruzd apvainojums. Un tagad šim robotam ir jo svarīgāk pierādīt, ka par spīti šausmīgajiem vārdiem, kādos to no­sauca, viņš ir pārāks. Tas var kļūt tik sva­rīgi, ka apcirptais Pirmais likums vairs neko nelīdzēs.

— Ak Saules sistēma! Kā gan robots var zināt, ko nozīmē šie viņam adresētie spē­cīgie izteicieni? Viņa smadzenēs taču nav in­formācijas par neķītru lamāšanos!

— Sākotnējā informācija vēl nav viss, — Ķelvina dusmīgi nošņāca. — Robotiem taču piemīt spēja mācīties, jūs … stulbeni!

Bogerts saprata, ka Ķelvina patiešām zau­dējusi savaldīšanos.

Viņa steidzīgi turpināja:

— Vai jūs neapjēdzat, ka robots taču pēc intonācijas varēja saprast, ka tie nav ne­kādi komplimenti? Vai jūs neapjēdzat, ka viņš varbūt jau agrāk bija dzirdējis šos vār­dus un ievērojis, kādos gadījumos tie tiek lietoti?