Aizeks Azimovs - Es robots

— … Drāžamies prom, manu velnēn! Man jāsatiek Sa …

Un pāri visam šim balsu jūklim atkal no­dārdēja spalgi kliedzieni:

— ĀTRĀK! ĀTRĀK! ĀTRĀK!!! Kustieties žiglāk un nelieciet mums gaidīt — rinda ir gara. Turiet gatavībā savas miršanas apliecī­bas un neaizmirstiet, ka uz tām jābūt Pētera zīmogam. Pārbaudiet, vai esat nokļuvuši pie īstajiem vārtiem! Uguns pietiks visiem. HEI, TU TUR LEJĀ! STĀJIES RINDĀ VAI ARI…

Vairīdamies no barga uzkliedziena, baltais pavediens, kas bija Pauela «es», pazemīgi kā­pās atpakaļ un sajuta norādoša pirksta aso durienu. Tad viss uzvirda apdullinošā skaņu varavīksnē, kas ar savām drumslām apšļāca sāpošās smadzenes.

Pauels atkal bija savā krēslā un juta, ka pats trīc kā drudzī.

Donovana acis pavērās — lielas un apaļas kā divas zili glazētas bļodas. Viņa čuksts vairāk līdzinājās šņukstam:

— Greg, vai tu biji miris?

— Es jutos… kā miris, — Pauels atbildēja, pats nepazīdams savu kārkstošo balsi.

Donovans acīmredzot mēģināja piecelties, bet tas viņam nekādi neizdevās.

— Un tagad mēs esam atkal dzīvi? Vai arī būs vēl kas?

— Es … jūtos dzīvs, — Pauels vēl arvien bija tikpat aizsmacis. Viņš piesardzīgi jau­tāja: — Vai tu… kaut ko dzirdēji, kad… kad biji miris?

Donovans mirkli klusēja, tad lēnām pamāja ar galvu.

— Un tu? — viņš vaicāja.

— Jā. Vai tu dzirdēji kaut ko par zār­kiem … un sieviešu dziedāšanu… un par rindām elles vārtu priekšā? Dzirdēji?

Donovans pakratīja galvu.

— Nē, tikai vienu balsi.

— Skaļu?

— Ne, klusu, bet šņirkstošu, it ka vīlētu nagus. Saproti, tas bija sprediķis. Par elles ugunīm. Par visām tām mocībām … nu, tu jau zini. Es kādreiz senāk dzirdēju tādu spre­diķi, apmēram tādu.

Viņš bija nosvīdis slapjš.

Cauri iluminatoram viņi ieraudzīja saules gaismu. Tā bija vāja un zilgani balta, un tā­lumā kvēlojošais zirnītis, kas šo gaismu iz­staroja, nebija Zemes Saule.

Pauels ar trīcošu pirkstu norādīja uz vie­nīgo mēraparātu. Šautra lepni un stingri stā­vēja pretī iedaļai, kur bija rakstīts: «30Q000 parseku».

— Maik, — viņš sacīja, — ja tā ir taisnība, tad mēs jau atrodamies ārpus Galaktikas.

— Velns parāvis, Greg! Mēs būsim pirmie cilvēki, kas izkļuvuši ārpus Saules sistē­mas! — Donovans iesaucās.

— Jā, patiešām gan. Mēs esam atrāvušies no Saules. Mēs esam izlidojuši no Galakti­kas. Maik, to izdarīja šis kuģis. Tas nozīmē brīvību visai cilvēcei — brīvību sasniegt jeb­kuru zvaigzni, miljonus, biljonus, triljonus zvaigžņu!

Tad viņš smagi atkrita krēslā.

— Bet kā mēs tiksim atpakaļ, Maik?

Donovans nedroši pasmaidīja.

— Nebēdā par to! Kuģis mūs atveda šurp. Un kuģis mūs aizvedīs atpakaļ. Es tagad lab­prāt vēl pamielotos ar pupām.

— Bet, Maik … pagaidi, Maik! Ja tas mūs vedīs atpakaļ tādā pašā veidā, kā atveda šurp …

Donovans, kas bija jau gandrīz piecēlies kā­jās, atgāzās atpakaļ krēslā.

Pauels turpināja:

— Mums būs atkal… jānomirst, Maik.

— Nu, — Donovans nopūtās, — ja jāmirst, tad jāmirst. Vismaz mēs nenomirstam pavi­sam, ne gluži pavisam.

Sjūzena Ķelvina runāja lēnām. Jau sešas stundas viņa piesardzīgi un neatlaidīgi bija iztaujājusi Smadzenes — un visas sešas stun­das veltīgi. Viņa bija nogurusi no vienu un to pašu jautājumu atkārtošanas, no aplinkus gājieniem, nogurusi no visa.

— Domātāj, man ir vēl tikai viens jautā­jums. Pacenties īpaši papūlēties un atbildēt uz to vienkārši. Vai tev pašam viss bija pil­nīgi skaidrs par starpzvaigžņu lēcienu? Vai tas viņus var aizvest Joti tālu?

— Tik tālu, cik viņi paši gribēs, miss Sjū­zen. Tik tiešām, izliektā telpā tas ir ļoti vien­kārši.

— Un ko viņi redzēs tur otrā pusē?

— Zvaigznes un visu ko. Kā tad jūs domā­jat?

Neviļus viņai paspruka nākamais jautā­jums:

— Tātad vini būs dzīvi?

— Noteikti!

— Un starpzvaigžņu lēciens nebūs viņiem kaitējis?

Smadzenes klusēja, un Sjūzenas sirds pa­mira. Tātad — te nu tas bija! Viņa bija pie­skārusies sāpīgam punktam.

— Domātāj, — viņa lūdzošā balsī klusu sacīja, — Domātāj, vai tu mani dzirdi?

Smadzenes vārgā, trīcošā balsī jautāja:

— Vai man noteikti jāatbild? Par starp­zvaigžņu lēcienu?

— Nē, ja tu to nevēlies. Bet būtu ļoti intere­santi, ja tu atbildētu — tikai, ja tu to gribi… — Sjūzena Ķelvina centās runāt bez­rūpīgā tonī.

— Ai-ai-ai! Jūs visu sabojājat.

Psiholoģe spēji pietrūkās kājās ar pēkšņas atklāsmes izteiksmi sejā.

— Ak mans dievs! — viņa izdvesa. — Ak mans dievs!

Un viņa juta, ka stundām un dienām ilgu­šais sasprindzinājums vienā mirkli izgaist kā nebijis.

Vēlāk viņa teica Leningam:

— Ticiet man, viss ir kārtībā. Nē, tagad at­stājiet mani vienu. Kuģis noteikti atgriezī­sies sveiks un vesels kopā ar cilvēkiem. Es gribu atpūsties. Man jāatpūšas. Bet tagad ejiet!

Kuģis atgriezās uz Zemes tikpat klusi un nemanīti, kā bija to atstājis. Tas nolaidās precīzi savā vietā, un galvenā izejas lūka plaši atvērās. Pa to iznāca divi vīri, piesar­dzīgi sperdami soļus un berzēdami savus bārdas rugājiem apaugušos zodus.

Tad viens no viņiem — tas ar rudajiem matiem — lēnām un lietišķi nometās uz ce­ļiem un uzspieda ciešu, skaļu skūpstu skrej- celiņa betonam.

Viņi pamāja apkārt sanākušajiem ļaudīm, lai tie atkāpjas, un ar žestiem noraidīja divu nadzīgu vīru palīdzību, kuri bija izlēkuši ar nestuvēm no piesteigušās sanitārās mašīnas.

Gregorijs Pauels sacīja:

— Kur te ir tuvākā duša?

Viņus aizveda.

Pēc tam visi sapulcējās ap konferenču galdu. Te pilnā sastāvā bija redzami visi fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men Cor­poration» zinātniskie darbinieki.

Lēnā garā, izraisot klausītajos arvien pie­augošu interesi, Pauels un Donovans īsi un izteiksmīgi pastāstīja, ko bija piedzīvojuši.

Kad viņi pabeidza, iestājušos klusumu pār­trauca Sjūzena Ķelvina. Nedaudzajās aizritē­jušajās dienās viņa bija atguvusi savu le­daino, mazliet dzēlīgo mieru, un tomēr brī­žiem viņas sejā pavīdēja pārdzīvotā mul­suma pēdas.

— Precīzi izsakoties, — viņa teica, — tā bija mana vaina, vienīgi mana. Kad mēs pir­moreiz devām Smadzenēm šo uzdevumu, es, kā daži no jums droši vien atceras, visvisādi centos tām iestāstīt, lai atraida informācijas vienību, kas var radīt dilemmu. To darīdama, es teicu apmēram tā: «Neuztraucies par cil­vēku bojā eju. Tas šoreiz nepavisam nav tik svarīgi. Tikai dod kartīti atpakaļ un aiz­mirsti to.»

— Hmm … — Lenings norūca. — Un kas notika tālāk?

— Skaidrs, kas. Kad šī informācijas vie­nība nonāca Smadzenēs un tika izmantota, sastādot vienādojumu, kas nosaka starp­zvaigžņu lēciena minimālo intervālu, izrādī­jās, ka cilvēkiem tas nozīmē nāvi. Tieši šajā momentā «Consolidated Robots» mašīna pilnīgi sabraka. Bet es biju Smadzenes iepriekš ietekmējusi, mazinādama to uztvere nāves svarīgumu — gan tikai daļēji, jo Pirmo likumu nekad nevar pārkāpt, taču pietiekami, lai Smadzenes varētu vēlreiz parbaudīt vie­nādojumu. Pietiekami, lai pagūtu konstatēt, ka pēc šā intervāla cilvēki atgriezīsies dzīve, tāpat kā atjaunosies paša kuģa matērijas un enerģijas eksistence. Citiem vārdiem runājot, šī tā saucamā «nāve» būs pārejoša parādība. Vai saprotams?