Aizeks Azimovs - Es robots

— Jūs esat ārkārtīgi pašpaļāvīgs.

Sjūzena Ķelvina piecēlās.

— Iesim, Alfrēd, mēs viņu nepārliecināsim.

— Redziet nu, — Baierlijs laipni pasmai­dīja, — jūs esat arī cilvēku psihologs.

Bet lielā pašpaļāvība, kam doktors Le­nings veltīja savu piezīmi, šķita krietni vien pagaisusi vakarā, kad Baierlija automašīna apstājās uz automātiskā transportiera, kas to nogādāja pazemes garāžā, un viņš pats pa taciņu devās uz savas mājas parādes dur­vīm.

Viņam ieejot istabā, invalīda krēslā sēdo­šais cilvēks pacēla acis un pasmaidīja. Baier­lija seja staroja sirsnībā. Viņš piegāja pie krēsla.

Kropļa uz mūžu šķībi sarautā mute, kas rēgojās gandrīz no vienas vietas rētaudiem klātajā sejā, izdvesa aizsmakušu, čērkstošu čukstu:

— Tu esi vēlu, Stīv.

— Zinu, Džon, zinu. Bet man šodien atga­dījās dīvaina un intriģējoša saruna, kas ne­sola neko patīkamu.

— Tā? — Ne rētu izķēmotajā sejā, ne iz­dzisušajā balsī nespēja izpausties emocijas, bet skaidrajās acīs bija lasāmas bažas. — Ceru, ka nekas tāds, ko tu nevarētu no­kārtot.

— Neesmu īsti par to pārliecināts. Varbūt man vajadzēs tavas palīdzības. Tu taču esi mūsmājas gudrā galva. Vai tu vēlies, lai es tevi iznesu dārzā? Ir brīnišķīgs vakars.

Divas spēcīgas rokas izcēla Džonu no krēsla. Maigi, gandrīz glāstoši Baierlija ro­kas aptvēra kropļa plecus un ietītās kājas. Uzmanīgi un lēnām viņš devās cauri ista­bām, lejup pa lēzeno slīpni, kas bija uzbū­vēta kāpņu vietā, lai invalīds savā krēslā va­rētu pārvietoties, un pa sētas durvīm izgāja dārzā aiz mājas, ko apjoza mūra žogs ar dzeloņstieplēm pa augšu.

— Kādēļ tu neļauj man braukt ar krēslu, Stīv? Tas ir muļķīgi.

— Tādēļ, ka man patīk tevi nest. Vai tev ir kas pretī? Tu taču zini, ka tikt uz brīdi laukā no tā motorizētā sēdekļa tev sagādā tādu pašu prieku kā man iznest tevi ārā. Kā tu šodien jūties?

Viņš bezgala rūpīgi nosēdināja Džonu vē- saja zālē.

— Kā gan es varu justies? Bet pastāsti man par savam nepatikšanām.

— Kvinna kampaņa bāzēsies uz to, ka viņš pasludinās mani par robotu.

Džons ieplēta acis.

— Kā tu to zini? Tas nav iespējams. Es negribu tam ticēt.

— Jā, tā nu tas ir. Viņš bija atsūtījis vienu no ievērojamākajiem «U. S. Robots and Me- chanical Men Corporation» zinātniekiem uz manu kantori, lai tas ar mani aprunātos.

Džona rokas lēnām plūkāja zāli.

— Saprotu. Saprotu …

Baierlijs sacīja:

— Bet mēs Jausim viņam rīkoties. Man ir kāda ideja. Uzklausi mani un pasaki, vai mēs varam to izdarīt…

Tovakar Alfrēda Leninga kabinetā bija re­dzams kaut kas līdzīgs mēmai dzīvai gleznai. Runāja tikai skatieni. Frānsiss Kvinns do­mīgi vēroja Alfrēdu Leningu. Lenings nikni blenza uz Sjūzenu Kelvinu, kas savukārt bez­kaislīgi raudzījās uz Kvinnu.

Beidzot Frānsiss Kvinns pārtrauca klu­sumu, pūlēdamies izlikties bezrūpīgs:

— Blefs! Viņš to vienkārši sagudroja, ru­nādams ar jums.

— Vai jūs riskēsiet, mister Kvinn? — dok­tore Ķelvina vienaldzīgi jautāja.

— Nu, patiesībā tas būs jūsu risks.

— Paklausieties, — doktors Lenings skaļi ierunājās, slēpdams savu galīgo pesimismu, — mēs esam izdarījuši, ko jūs lūdzāt. Mēs savām acīm redzējām, ka viņš ēda. Smieklīgi apgalvot, ka viņš ir robots.

— Vai arī jūs tā domājat? — Kvinns asi

jautaja Kelvinai. — Lenings teica, ka jūs esot speciāliste.

Lenings gandrīz draudīgi sacīja:

— Sjūzen,jūs…

Kvinns saldenā balsī viņu pārtrauca:

— Kādēļ gan neļaut viņai izteikties? Viņa veselu pusstundu ir te sēdējusi kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Leninga nervi bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņa pašreizējais izjūtu komplekss jau gan­drīz robežojās ar garīgā līdzsvara zaudē­šanu. Viņš sacīja:

— Labi. Runājiet, Sjūzen! Mēs jūs nepār­trauksim.

Sjūzena Ķelvina nopietni paskatījās uz viņu, tad pievērsa savu dzedro skatienu mis­teram Kvinnam.

— Ser, ir tikai divi veidi, kā noteikti pie­rādīt, ka Baierlijs ir robots. Līdz šim jūsu rī­cībā ir tikai netieši pierādījumi, uz kuru pa­mata jūs varat izvirzīt apvainojumu, bet pie­rādīt neko nevarat, un es domāju, ka misters Baierlijs ir pietiekami gudrs, lai atspēkotu šādu materiālu. Droši vien arī jūs pats to sa­protat, citādi nebūtu atnācis šurp.

Pierādīšanas metodes ir divas: fiziskā un psiholoģiskā. Fiziski jūs varat izdarīt viņam sekciju vai pielietot rentgena starus. Kā to izdarīt, tas jāizdomā jums pašam. Lietojot psiholoģisko metodi, var izpētīt viņa izturē­šanos. Ja viņš ir pozitronu robots, tad viņam jāpakļaujas trim robotikas likumiem. Pozi-

troņu smadzenes nevar tikt uzbūvētas bez tiem. Vai jūs zināt šos likumus, mister Kvinn?

Viņa lēnām un skaidri vārdu pa vārdam nocitēja visus trīs likumus, kas milzīgiem burtiem bija iespiesti «Robotikas rokasgrā­matas» pirmajā lappusē.

— Esmu par tiem dzirdējis, — Kvinns ne­vērīgi sacīja.

— Tad jums nebūs grūti mani saprast, — psiholoģe sausi atbildēja. — Ja misters Baierlijs pārkāps kādu no šiem trim liku­miem, tad viņš nav robots. Diemžēl, vienīgi šāda rīcība ļautu izdarīt noteiktu secinājumu. Ja viņš dzīvo saskaņā ar šiem likumiem, tas nekā nepierāda.

Kvinns sarauca plānās uzacis.

— Kāpēc ne, doktore Ķelvina?

— Tāpēc, ka patiesībā, ja mēs dziļāk par to padomājam, robotikas trīs likumi ir ļoti daudzu pasaules ētisko mācību pamatprin­cipi. Kā zināms, katram cilvēkam ir pašsa- glabāšanas instinkts. Robotam tas ir Trešais likums. Tāpat mēs pieņemam, ka katrs krietns cilvēks, kam ir sabiedriska apziņa un atbil­dības izjūta, pakļaujas autoritātēm — uz­klausa savu ārstu, savu šefu, savu valdību, savu psihiatru, savu biedru; nepārkāpj liku­mus, ievēro noteikumus, pieklājības nor­mas — pat tādā gadījumā, ja tie traucē viņa ērtības vai pat pakļauj viņu briesmām. Robo­tam tas ir Otrais likums. Tāpat ir pieņemts, ka katrs labs cilvēks mīl citus kā pats sevi, aizsargā savu biedru, riskē ar savu dzīvību, lai glābtu otru. Robotam tas ir Pirmais li­kums. Izsakoties vienkāršāk — ja Baierlijs ievēro visus robotikas likumus, viņš var būt robots un var būt vienkārši ļoti labs cilvēks.

— Bet tad jau jūs nekad nevarēsiet pierā­dīt, ka viņš ir robots, — Kvinns iebilda.

— Varbūt es spēšu pierādīt, ka viņš nav robots.

— Tāds pierādījums man nav vajadzīgs.

— Jums tiks pierādīts tas, kas ir īstenībā. Ko jūs vēlaties vai nevēlaties, nav mana da­rīšana.

Sai brīdī Leningam piepeši iešāvās galvā kāda ideja.

— Vai nevienam nav ienācis prātā, ka ap­gabala prokurors ir visai dīvaina nodarboša­nās robotam? — viņš ar pūlēm izteica. — Uz­turēt apsūdzību pret cilvēkiem, piespriest vi­ņiem nāves sodu, nodarīt viņiem vislielāko Jaunumu…

— Nē, tā vis jūs man vajā netiksiet, — Kvinns pēkšņi iekaisa. — Apgabala proku­rora amats viņu vēl nepadara par cilvēku. Vai jūs nezināt viņa darba stilu? Viņš lielās, ka nekad neesot uzturējis apsūdzību pret ne­vainīgu cilvēku, un ir desmitiem tādu, kas nav tikuši notiesāti, jo pierādījumi pret vi­ņiem prokuroram likušies nepietiekami, kaut gan droši vien viņš būtu varējis pieprasīt zvērināto tiesai, lai tos nosēdina atomkrēslā? Tā tas ir.

Leninga plānie vaigi notrīcēja.