Aizeks Azimovs - Es robots

jūs varat griezties pēc informācijas. Viņa eksperimenti nav sevišķi nozīmīgi, taču tie ir nekaitīgi un izklaidē… nabaga kropli. Un es viņam palīdzu, cik spēju.

— Skaidrs. Bet vai šis … skolotājs … zina robotiku?

— Nevaru spriest par viņa zināšanām no­zarē, kas man pašam ir sveša.

— Vai viņam ir pieejamas pozitronu sma­dzenes?

— To pajautājiet saviem draugiem no «U. S. Robots». Viņiem tas labāk zināms.

— Es runāšu īsi, Baierlij. Jūsu skolotājs, šis kroplis, ir īstais Stīvens Baierlijs. Jūs esat viņa izgatavots robots. Mēs to varam pierā­dīt. Un autokatastrofā cieta viņš, nevis jūs. To var pārbaudīt.

— Patiešām? Lūdzu, pārbaudiet! Vēlu jums veiksmi!

— Un mēs varam pārmeklēt šo vasarnīcu. Redzēsim, redzēsim, ko mēs tur atradīsim.

— Nu, kā to ņem, Kvinn, — Baierlijs plati pasmaidīja. — Par nelaimi mans tā sauktais skolotājs ir nopietni slims. Vasarnīca viņam ir kaut kas līdzīgs sanatorijai, kur viņš atpū­šas. Viņa personas neaizskaramības tiesības šādos apstākļos ir vēl jo vairāk spēkā. Jūs ne­dabūsiet kratīšanas atļauju, ja neuzrādīsiet pietiekamu pamatojumu. Un tomēr es necen- tīšos jūs no tā atturēt. Iestājās īss klusuma brīdis. Kvinns nolie­cās uz priekšu, tā ka viņa seja aizņēma visu ekrānu un kļuva redzamas sīkas krunciņas uz pieres.

— Baierlij, kāpēc jūs ietiepjaties? Jūs neievēlēs.

— Jūs tā domājat?

— Vai tiešām jūs to nesaprotat? Vai, pēc jūsu domām, atteikšanās atspēkot apvaino­jumu, kaut gan jums būtu bijis to ļoti viegli izdarīt, pārkāpjot vienu no robotikas liku­miem, nepārliecinās ļaudis, ka jūs patiešām esat robots?

— Es saprotu vienīgi to, ka no maz pazīs­tama, ne ar ko neievērojama jurista esmu kļuvis par pasaules mēroga figūru. Jūs protat taisīt reklāmu.

— Bet jūs taču esat robots.

— Pateikts vēl nav pierādīts.

— Ir pietiekami daudz pierādījumu, lai jūs neievēlētu.

— Tad nomierinieties — jūs esat uzvarējis.

— Uz redzēšanos! — Kvinns sacīja. Viņa balsī pirmoreiz ieskanējās dusmas. Vizifons satumsa.

— Uz redzēšanos! — nesatricināmi mierīgi noteica Baierlijs tukšā ekrāna priekšā.

Baierlijs atveda savu skolotāju uz pilsētu nedēļu pirms vēlēšanām. Helikopters nolaidās nomalē.

— Tu paliksi šeit līdz vēlēšanu beigām, — Baierlijs viņam sacīja. — Ja notikumi

pieņems mums nevēlamu virzienu, būs labāk, ja tu atradīsies tālāk.

Čērkstošajā balsī, kas izlauzās no Džona sašķiebtās mutes, varēja saklausīt rūpes:

— Vai jābaidās no vardarbības?

— Fundamentālisti ir sarosījušies, tā ka teorētiski tādas briesmas pastāv. Taču nedo­māju, ka tas ir iespējams. Viņiem nav reāla spēka. Viņi tikai nemitīgi musina ļaudis, un ar laiku tas var izraisīt nekārtības. Vai tev nav nekas pretī palikt šeit? Lūdzu, dari to! Man būs vēl grūtāk, ja vajadzēs raizēties par tevi.

— Labi, es palikšu. Vai tu vēl arvien domā, ka viss izies labi?

— Esmu par to pārliecināts. Vai tev ne­viens nepiestāja?

— Neviens. Tik tiešām.

— Un tu labi notēloji savu lomu?

— Pietiekami labi. Tur viss būs kārtībā.

— Tad esi piesardzīgs, Džon, un rīt skaties televīzijas pārraidi.

Baierlijs paspieda sakropļoto plaukstu, kas gulēja uz viņa rokas.

Lentona drūmā seja pauda ārkārtīgu sa­traukumu. Viņš atradās neapskaužamā stā­voklī, jo bija Baierlija pilnvarotais vēlēšanu kampaņā, kas vispār nelīdzinājās vēlēšanu kampaņai: tās objekts bija cilvēks, kurš attei­cās atklāt savu darbības plānu un nebija ar

mieru rīkoties pēc sava pilnvarotā norādīju­miem.

— Jūs nedrīkstat! (Tie bija Lentona iemīļo­tākie vārdi. Pēdējā laikā tie bija kļuvuši par viņa vienīgajiem vārdiem.) Es jums saku, Stīv, jūs nedrīkstat to darīt!

Viņš iekrita krēslā iepretim prokuroram, kas nesteidzīgi pārlapoja uz mašīnas pārrakstīto savas runas tekstu.

— Atsakieties no tā, Stīv! Paskatieties, šo pūli taču ir saorganizējuši fundamentālisti. Neviens jūsos pat neklausīsies. Drīzāk gan jūs apmētās ar akmeņiem. Kāpēc jums jāuz­stājas ar runu publikas priekšā? Pilnīgi pie­tiktu ar ierakstu lentē vai uzstāšanos pa televīziju.

— Jūs taču gribat, lai es uzvarētu vēlēša­nās, vai ne? — Baierlijs rāmi jautāja.

— Uzvarētu vēlēšanās! Jūs neuzvarēsiet, Stīv! Es pūlos glābt jūsu dzīvību.

— Man nekas nedraud.

— Viņam nekas nedraudot! Viņam nekas nedraudot! — Lentons izgrūda dīvainu, grie­zīgu skaņu. — Jūs gribat iziet piecdesmit tūk­stoš jukušu stulbeņu priekšā uz balkona un viņiem kaut ko iestāstīt — uz balkona kā viduslaiku diktators?

Baierlijs_paskatījās pulkstenī.

— Apmēram pēc piecām minūtēm — tik­līdz atbrīvosies televīzijas kanāli.

Lentons atbildes vietā tikai kaut ko ne­skaidru nomurmināja.

Ar virvēm nožogoto pilsētas kvartālu pie­pildīja pūlis. Šķita, ka koki un mājas izaug no blīvas cilvēku masas. Un ar ultraviļņu starpniecību notiekošo vēroja visa pārējā cil­vēce. Kaut arī šīs bija vietējās vēlēšanas, par tām interesējās visa pasaule. To iedomājoties, Baieriijs pasmaidīja.

Taču pats pūlis nepavisam neizskatījās tāds, ka būtu par ko smaidīt. Visur rēgojās transparenti un plakāti, kas visās iespējamās variācijās izkliedza, ka Baierlijs ir robots. Naidīgā atmosfēra sabiezēja arvien vairāk un kļuva gandrīz vai taustāma.

Jau pašā sākumā runai nebija panākumu. To pārkliedza pūļa aurošana un ļaužu jūrā veselām salām izvietojušos fundamentālistu grupu ritmiskie izkliedzieni. Baierlijs lēnām un aukstasinīgi turpināja runāt…

Istabā aiz balkona Lentons stenēdams sa­ķēra galvu rokās un gaidīja, kad sāks plūst asinis.

Pirmajās rindās sākās grūstīšanās. Kāds kaulains pilsonis ar izvalbītām acīm, ģērbies saviem izstīdzējušajiem locekļiem pārlieku īsās drānās, spraucās uz priekšu. Pakaļ vi­ņam spiedās policists, ar grūtībām izlauz­dams ceļu caur pūli. Baierlijs dusmīgi pa­māja, lai policists atkāpjas.

Kārnais vīrietis jau bija tieši zem balkona. Viņa vārdus aprija pūļa rēkoņa.

Baierlijs paliecās uz priekšu.

— Ko jus teicāt? Ja jums ir man kads pa­matots jautājums, es uz to atbildēšu. — Viņš pagriezās pret līdzās stāvošo policistu. — Uz- vediet šo cilvēku te augšā.

Pūlis saspringa. Dažādās vietās atskanēja saucieni: «Klusu!», kas pārauga vispārējā ne­gantā aurošanā, tad šur tur to vēl atkārtoja atsevišķas balsis, līdz pamazām pūlis aprima pavisam. Kārnais vīrietis pietvīcis un aizel­sies nostājās Baierlijam pretī.

— Vai jūs gribat kaut ko jautāt? — Baier­lijs vaicāja.

Kārnais vīrietis stīvi pablenza viņā un ķērkstošā balsī sacīja:

— Iesitiet man!

Spēji un enerģiski viņš izslēja uz priekšu zodu.

— Iesitiet man! Jūs sakāt, ka jūs neesot robots. Pierādiet to! Jūs nevarat iesist cilvē­kam, briesmoni!

Iestājās dīvains, nospiedošs, stings klu­sums. To it kā caururba Baierlija balss:

— Man nav iemesla jums sist.

Kārnais vīrietis sāka mežonīgi smieties.

— Jūs nevarat man iesist. Jūs man neiesi- tisiet. Jūs neesat cilvēks. Jūs esat briesmonis, kas maskējies par cilvēku.

Un Stīvens Baierlijs, cieši sakniebis lūpas, tukstošu priekšā, kas stāvēja tur lejā un rau­dzījās uz viņu, un miljonu priekšā, kas sēdēja pie televizoru ekrāniem, atvēzējās un ar dūri smagi iezvēla vīrietim pa žokli. Provokators novēlās uz muguras, momentā zaudējis sa­maņu, un viņa sejā izpaudās vienīgi stulbs izbrīns.