VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Pamodies viņš redzēja, ka telti atrodas viens pats. Aiz telts priekš­kara bija dzirdamas vairākas balsis, no kurām viena likās būt telts kunga, otra — mazā brūnīgsnējā vīreļa balss. Viņš ieklausījās un sev par šausmām dzirdēja, ka Mazais pastāvēja, lai svešinieku nogalinātu, jo brīvā palaists tas viņus visus nodošot.

Mustafa tūlīt noprata, ka Mazajam uz viņu nav labs prāts, jo viņš taču vakar bija par iemeslu, ka ar to tik ļauni apgājās. Likās, ka Stip­rais mirkli pārdomātu. «Nē,» viņš beidzot teica, «viņš ir mans viesis, un viesmīlība man ir svēta lieta; svešais nemaz arī neizskatās pēc tāda, kas gribētu mūs nodot.»

To teicis, viņš pašķīra priekškaru un ienāca teltī, «Miers ar tevi, Mustafa!» viņš sveicināja. «Iebaudīsim nu brokastu un tad dosimies ceļā.» Viņš pasniedza manam brālim sorbeta 14 kausu. Paēduši un padzē­ruši, viņi segloja zirgus, un, protams, Mustafa sēdās zirgā daudz vieg­lāku sirdi, nekā jutās vakar ienākot. Drīz vien teltis palika aizmugurē un viņi nogriezās pa kādu platu teku, kas veda taisni mežā iekšā. Jā­dams līdzās manam brālim, Stiprais stāstīja, ka šis pats bassa, kuru vakar nomedījuši, svēti solījies savās robežās viņus neaizskart. Bet pirms kādām nedēļām viņš viņiem noķēris vienu no dūšīgākajiem vīriem un pēc ilgas spīdzināšanas licis to pakārt. Šis bassa ilgi vairījies, tā ka nekādi nevarējuši noķert, bet nu viņa dienas esot skaitītas. Mustafa ne­iedrošinājās pret to neko iebilst, jo viņš varēja būt laimīgs, ka pats veselu ādu ticis cauri.

Mežs beidzās, un Stiprais pieturēja savu zirgu, izstāstīja manam brālim ceļu visos sīkumos, atvadoties spieda viņam roku un sacīja: «Mustafa, pateicoties savādam gadījumam, tu biji Orbazana viesis, lieki būtu vēl minēt, lai tu par visu redzēto un dzirdēto ciestu klusu un mūs nenodotu. Bet par tavām pārciestām nāves bailēm palieku tavs parādnieks. Ņem par piemiņu šo dunci un, tiklīdz tev vajadzīgs palīgs, atsūti to man un es nekavēšos steigties palīgā. Bet šo maku varbūt vari izlietot savām ceļa vajadzībām.» Mans brālis pateicās par augst­sirdību, paņēma dunci, bet maku atraidīja. Orbazans vēlreiz viņam spieda roku, pameta maku zemē un kā vētras nests pazuda mežā.

Kad Mustafa redzēja, ka Orbazans vairs nav panākams, viņš no­kāpa no zirga, lai paceltu maku. Viņš bija izbrīnots par Stiprā viesmī­lību un bagātīgo dāvanu, jo maku atrada pilnu zelta.

Viņš pateicās Allaham par brīnišķīgo izglābšanu, aizlūdza par augst­sirdīgajiem laupītājiem un drošu prātu turpināja savu ceļu uz Balzoru.

Sava ceļojuma septītajā dienā ap pusdienas laiku Mustafa iejāja pa Balzoras vārtiem. Viņš apmetās kādā karavanserajā un tūlīt apjautājas,

kad te sāksies gadskārtējais vergu tirgus. Bet viņš dzirdēja briesmīgo vēsti, ka nokavējies par veselām divi dienām. Visi nožēloja šādu no­kavēšanos, piebilzdami, ka viņš patiesi daudz ko zaudējis, jo pēdējā tirgus dienā nākušas pārdošanā divas varen skaistas verdzenes, kas vērsušas uz sevi visu pircēju uzmanību. Tie solījuši plēsdamies un sadzinuši tik augstu cenu, kādu bijis spējīgs samaksāt tikai viņu taga­dējais kungs. Mustafa apjautājās tuvāk par skaistulēm un vairs ne­šaubījās, ka tās ir viņa meklētās nelaimīgās. Viņš izzināja, ka tas vīrs, kas viņas abas nopircis, dzīvojot četrdesmit stundu gājumā no Balzoras un esot vecāks cilvēks, vārdā Tivuli-Koss, ka agrāk viņš bijis sultānā kapudanbassa un tagad ar iekrāto bagātību dzīvojot mierīgi savā pilī.

Mustafa tūlīt gribēja sēsties zirgam mugurā, lai panāktu Tivuli-Kosu, kas varēja būt nepilnas dienas gājumu priekšā. Bet, apdomājies, ka viens pats varenajam ceļotājam tāpat nekā neizdarīs un laupījumu neatņems, viņš sāka meklēt citu padomu un drīz vien tādu arī atrada.

Līdzība ar Zuleikas bassu, kuras dēļ viņam bija jāpārdzīvo nāves bailes, viņu pavedināja uz domām iekļūt ar šādu vārdu Tivuli-Kosa namā un tā lūkot glābt nelaimīgās meitenes. Viņš salīga pāris kalpus, nopirka zirgu, pie kam Orbazana nauda viņam labi noderēja, apgādāja sev un sayiem kalpiem dārgas drēbes un devās ceļā uz Tivuli pili. Pēc dienām piecām viņš to bija sasniedzis. Pils atradās skaistā līdzenumā un bija apvērsta ar augstu mūra sētu, pār kuru pacēlās pāri tikai augstāko māju jumti. Mustafa nokrāsoja savus matus un bārdu melnus, bet vaigus pārvilka ar kāda auga sulu, kas padarīja tos brūnganus, taisni kā bassam. Viņš iesūtīja kādu kalpu pilī un Zuleikas bassas vārdā lika lūgt, vai nevarētu pārnakšņot. Kalps drīz vien atgriezās un viņam līdzi nāca četri glīti ģērbti vergi, kas ņēma Mustafas zirgu pie pavadas un veda to pils pagalmā. Tur tie palīdzēja viņam nokāpt no zirga, un četri citi vergi viņu pavadīja pa platām marmora kāpnēm augšā pie Tivuli.

Tivuli, jautrs vecpuisis, manu brāli uzņēma pa godam un pavēlēja celt viņam priekšā to labāko, ko pavārs prata pagatavot. Pēc maltītes Mustafa pamazām ievadīja sarunas par jaunajām verdzenēm, Tivuli slavēja viņu skaistumu, tikai žēlojās, ka tās esot vienmēr noskumušas, bet viņš cerot, ka tas drīz vien pāriešot. Mans brālis priecājās par laipno uzņemšanu un devās pie miera vislabākās cerībās.

Viņš varēja būt jau kādu stundu gulējis, kad pamodās no apžilbi­nošas lampas gaismas, kas viņam krita tieši acīs. Pietrūcies viņš do­māja, ka sapņo, jo viņa priekšā stāvēja mazais, brūnīgsnējais vīrelis no Orbazana nometnes, lampu rokā, savu plato muti savilcis riebīgā smīnā. Mustafa ieknieba sev rokā, pataustīja degunu, lai pārliecinātos, vai ir nomodā; parādība neizgaisa.

«Ko tu meklē pie manas gultas?» Mustafa iesaucās, no pārsteiguma daudzmaz attapies.

«Kungs, nepūlieties tik daudz,» Mazais teica, «zinu labi, kāpēc jūs esat šeit. Arī jūsu godājamais izskats man vēl tīri labi atmiņā, un patiesi, ja es bassu pats ar savu roku nebūtu pakāris, man būtu bijis jāšaubās. Bet tagad atļaujiet, ka jums kaut ko jautāju.»

«Pasaki man vispirms, kā tu še nokļuvi?» Mustafa viņam uzsauca, satracināts par to, ka ticis pieķerts.

«To tūlīt pateikšu,» Mazais atbildēja. «Pie Stiprā vairs ilgāk ne­varēju ciest, tāpēc aizbēgu, bet tu, Mustafa, tu biji mūsu sīvākās sa­dursmes galvenais cēlonis un tādēļ tev jādod sava māsa man par sievu, par ko palīdzēšu jums izbēgt. Ja nedosi, tūlīt iešu pie sava jaunā kunga un pastāstīšu viņam kaut ko par jauno bassu.»

Mustafa aiz izmisuma un dusmām gribēja vai traks kļūt. Tagad, kur viņš šķitās mērķim tik tuvu un cerēja, ka vēlējumies piepildīsies, nāk šis nelietis un visu izposta; lai nodomu glābtu, atlikās tikai viena izeja: mazo briesmoni vajadzēja nonāvēt. Ar vienu lēcienu viņš bija no gultas ārā un metās Mazajam virsū, bet tas, laikam jau paredzējis šādu iznākumu, nometa lampu tā, ka tā izdzisa, un, neganti palīgā saukdams, pazuda tumsā.

Ko nu darīt? Par meitenēm tagad vairs nebija ne ko domāt, bija jābēdā, kā pašam glābties. Viņš pieskrēja pie loga, lai paraudzītu, vai nav iespējams izlēkt. Bet bija par augstu no zemes, un turpat netālu pacēlās mūris, kam arī vajadzētu tikt pāri. Viņš stāvēja pie loga un vēroja, te drīz vien izdzirda istabai tuvojamies vairākas balsis; troksnis jau bija turpat aiz sliekšņa, kad viņš izmisumā paķēra savu dunci un drē­bes un metās pa logu ārā. Kritiens bija smags, bet viņš juta, ka locekļi veseli. Pietrūcies kājās, viņš pieskrēja pie mūra sētas, ķērējiem par lieliem brīnumiem uzrāpās augšā un bija brīvībā. Viņš skrēja, līdz kamēr sasniedza nelielu mežu, kur pakrita zemē piekusis, ka ne elpas vairs atņemt. Te viņš pārlika, ko iesākt tālāk. Gan zirgi un kalpi bija pamesti, bet nauda jostā par laimi bija izglābta.