Vilhelms Bušs - MAKSS UN MORICS

Ak, par ļauniem bērniem nākas

Dzirdēt daudz, kad runas sākas!

Tā, lūk, Makss ar Morici

Abi lielie nedarbji.

Mācības lai diez cik labas,

Neatgriež šīs ļaunās dabas.

Tie par tam vel pasmejas,

Paslepeni zobojas.

Bet uz ļaundarībām, jā,

Tur tiem prāts ir diezin kā! —

Lopus mocīt, ļaudis mēdīt,

Ābolus no dārziem blēdīt —

Tas ir tiešām jautrāki

Un turklāt daudz vieglāki

Nekā baznīcā un skolā

Rātni sēdēt savā solā. —

Bet vai! vai! es iesaucos,

Kad uz galu noskatos! —

Ak, tā lieta bija vāja,

Kā tiem abiem galā gāja,

Tādēļ šo te nedarbi

Bildēs, rakstos salikti.

Ir jau diezgan jānomokās,

Kamēr vistkopībā sokas;

Bet šīs pūles tomēr nieks.

Vai tad nav par olām prieks?

Arī vistu cepetis

Nav vis peļams brokastīs.

Tāpat mums šo putnu spalvas

Noder spilvenos zem galvas,

Katrs ar tām pēļus pilda,

Kam gan netīk, ka to silda? -

Te, lūk, Boltes madāma,

Kurai ar tas patika.

Viņai vistas trīs bij skaita

Un viens gailis lepnā gaitā. —

Makss un Morics prātoja: —

Te kas būtu jādara. —

Viens un divi viņi lem,

Aši maizes donu ņem,

Nogriež četrus gabalus,

Ne par pirkstu resnākus.

Galā piesien šņorīti,

Kuru pārliek krustiski,

Tad šo ēsmu klusumā

Noliek Boltes pagalmā.

Te jau arī gailis klāt,

Sāk šis vistas aicināt:

Kikeriku! un tek, tek, tek!

Tūdaļ visas viņam sek.

Katra nu ar ēstgribu

Norij savu porciju;

Bet te, kad tas apdomajas,

Nevar projām aizskriet kājas.

Gan tas raustas šurp, gan turp,

Bet vairs netiek it ne kurp.

Tad tās gaisa palecas,

Bet, rau, te — ak, dievs tu pas'!

Tās ar visu savu svaru

Pakaras uz sausu zaru —

Kakli gari izstiepjas,

Žēli viņas nočiepstas.

Katra olu dēt vēl steidzas

Un tad ātrā nāvē beidzas.

Bolte, dusot miegā maiga,

Ieklausās. Kas tur klaigā?

Jau tai sirdi pārņem jausmas,

Viņa iznāk, ak, tās šausmas!

Asaras tai straumēm līst!

«Ak, mans dzīves sapnis šķīst

Visas manas cerības,

Lūk, šai zarā karājas!»

Savā lielā žēlumā

Tā nu nazi pagādā:

Atgriež nost no pazares

Savas dārgās nelaiķes

Un tad noskumusi klusi

Iet ar tām uz māju pusi.

Pirmais nedarbs nu ir beigts,

Bet te otrs tiek jau steigts.

Pēc šī bēdu notikuma

Bolte tā vairs nenoskuma;

Šurp un turp tā pārlika

Un par labu atrada

Savas no šis pasaules

Aizgājušās nelaiķes

Visā klusumā un godā

Brūni ceptas salikt bļodā.

Skumjas, protams, lielas

Kad tā viņas ieraudzīja

Noplūktas tur pavardē,

Kas reiz jaukā pagātnē

Dārza sētmalā pie mājas

Jautri smiltīs rušinājās. —

Atkal Bolte apraudas,

Taksis līdzi sērojas.

Puikām darbs to saostīt,

Nu tik jumtā kāpt tūlīt!

Skurstenī tie ieskatās,

Ierauga, ka vistiņas,

Kurām galvas trūkst un kājas,

Jautri pannā čurkstinājas. —

Bolte, paņēmusi bļodas,

Pagrabā nupat kā dodas,

Lai tur sevim paņemtu

Labu daļu kāpostu,

Kurus, kad tie sildīti,

Viņa mīl it sevišķi.

Pa tam mūsu puišeļi

Jumtā nav vis snauduši:

Maksim, kas tā neiet bešā,

Sava makšķere ir ķešā.

Šnupdivpud! No apakšas

Viena vista paceļas.

Viņai otra seko drīz;

Šnupdivpud! Nāk numurs trīs;

Šnupdivpud! Nu ceturtais —

Gailis uzbrauc pēdējais. —

Taksis redz gan, kurp tas skrej,

Vau! ravau! viņš žēli rej.

Bet jau zēni nokāpuši

Un — viens, divi! — aizbēguši.

Tagad nu tik sāksies tracis,

Bolte nāk un iepleš acis —

Paliek it kā apstulbusi,

Skatoties uz pannas pusi.

Projām viņas vistiņas!

«Taks' !» tā tūdaļ iesaucas.

«Taksi, ak tu nelieti!

Pag! tu to man matīsi!»

Un tā lielo pavārnīcu

Tūdaļ izlieto kā vicu;

Dikti Taksis nokaucas,

Jo viņš vainīgs nejūtas.

Makss un Morics pa tām lāgām

Krūmos guļ ar pilnām māgām.

Cepets apēsts viss ar kāri,

Lūk, kur kāja vien tik pāri.

Otrais nedarbs nu ir beigts,

Bet ar trešais tiek jau steigts.

Katrs pazīst Āzīti,

Ciema lielo skroderi,

Valka drēbes, svētku jakas,

Garas bikses, spicas frakas,

Vestes ērtām kabatām,

Svārkus līdz ar gamašām -

Un, kas vien tik vēl var būt,

Visu Āzītis prot šūt, —

Un, ja kur kas izlāpāms,

Nogriežams vai piešujams,

Bikšu pogas norautas

Vai kas klāt vēl karājas —

Lai tas būtu kur un kā,

Priekšā vai ar pakaļā, —

Visu padarīs viņš jums,

Tas tam dzīves uzdevums.

Tādēļ viņš pie visiem līdz

Sādžā ļoti iecienīts,

Tikai puikas, nelieši,

Kaitināt grib meistari.

Te netāl' no viņa nama

Upe aiztek čurkstēdama.

Tur pa šauro laipu pāri

Veda tālāk ceļš uz āri.

Mūsu abi puišeļi

Nāk ar zāģi slepeni.

Rikuraku! tie ar viltu

Ņem un pušu zāģē tiltu,

Tad pēc beigta nedarba

Skaļi sauc un ķircina:

«Āzīt, Āzīt! buku bē!

Skroder, skroder, vai tu še?»

Daudz gan Āzīts panest spēja

Un ne vārda netērēja,

Bet, kad to viņš izdzirda,

Žults tam tūdaļ pārskrēja.

Ātri ķer viņš olekts kātu,

Skrej, lai puikas sadzenātu,

Jo jau atkal mēdoši

Atskan: «Mek, mek, Āzīti!»

Steigšus viņš pa tiltu drāžas,

Brākš! un brīkš! tilts kopā gāžas.

«Mek, mek, mek!» dzird atkal jau

Plunks! un skrodera vairs nav. —

Te, kad skroders beigts jau šķietas,

Tuvu pie šīs briesmu vietas

Peld kāds zosu pārītis.

Bailēs tver tās skroderis —

Katru turēdams aiz kājas,

Viņš uz krastu lidinājās.

Bet, lai labs ar iznākums,

Tīkams nav šāds gadījums!

Tā ar Azītim nu raizes,

Jo tam stipras vēdergraizes.

Bet te pati Āzītiene

Nāk kā liela dakteriene:

Karsta dzelzs uz aukstu māgu

Padara to atkal lāgu.

Drīz vien dzird pa visām mājām:

Āzīts atkal ir uz kājām!

Trešais nedarbs nu ir beigts,

Bet jau ceturtais tiek steigts.

Tāds nu reiz ir nolēmums:

Visiem jāmācās ir mums. —

Ne vien ābecei ir vara,

Ka tā ļaudis gudrus dara,

Ne vien to mēdz tagad prasīt,

Lai ikviens prot rakstīt, lasīt,

Ne vien katram jārēķina,

Lai tas ciparos ko zina, —

Arī gudro mācībās

Katram labprāt jāklausās.

Un, ka tas tā darīts tiek,

To jau Lempels skolā liek. —

■

Makss un Morics tādēļ abi

Viņam nebij visai labi;

Jo, kam galvā muļķības,

Mācībās vis neklausās.

Nu, šis krietnais skolotājs

Tabakai bij cienītājs,

Ko pēc dienas grūtības

Bez jebkādas ierunas

Mēs šim skolas meistaram

Arī no sirds novēlam. —

Tikai puikām niķi omā,

Un tie šurpu turpu domā,

Ka ar vecā skolmeistara

Pīpi kaut kas jāizdara. —