Vilhelms Bušs: MAKSS UN MORICS

Reiz, kad kādu svētku dienu

Krietnais Lempels, kā arvienu

Pacilāts no jūtu kvēles,

Atkal sēd pie ērģeļspēles,

Puikas ļaunā nolūkā

Ielīduši istabā,

Kur tiem pīpis nolikts šķiet,

Jau to Maksis tura ciet;

Morics atkal steidzīgi

Izvelk šaujampulveri

Un to visu, cik vien makā,

Pīpja galvā iekšā pakā, —

Tad tie klusi projām steidzas,

Jo jau dieva vārdi beidzas. —

Pilns ar saldu mierĪbu

Lempels noslēdz baznīcu;

Un pēc gaitām nobeigtām

Viņš ar nošu burtnīcām

Jautrā prātā, žiglām kājām

Steidzas iet uz savām mājām.

Pateicīgā dvēselē

Viņš tad pīpi iesmēķē.

«Ak, cik labi ir,» viņš jūt,

«Kad var cilvēks mierā būt!»

Plīkš! te pīpis vaļā šķīst,

Un ar lielu troksni plīst

Kafejpods ar ūdenstrauku,

Tinte, tabaks — viss pa lauku,

Krāsni, galdu, sēdekli

Sasper pulverzibeņi.

Kad nu tvaiks bij atvilcies,

Lempelis — lai slavēts Dievs!

Dzīvs vēl guļ tur augšupēdu;

Bet tam, lūk — ak tavu bēdu!

Deguns, rokas, ausis, sejs

Melns kā morim nomelnējs,

Un pats pēdējs pinkucis

Tam uz galvas nosvilis.

Kas nu mācīs ābeci?

Kas nu vairos zinātni?

Kas priekš Lempeļa lai ietu

Izpildīt tā ķestervietu?

Kā lai smēķē skolmeistris,

Kad tam pīpis saplīsis?

Gan ar laiku viss būs dzijis,

Pīpis paliks vien, kāds bijis.

Nedarbs ceturtais nu'beigts,

Bet te piektais tiek jau steigts.

Ja tev ir kāds radinieks,

Laucinieks vai pilsētnieks,

Tad tam laipni iztapt proti,

Cieņā tad tu būsi ļoti. —

Rītos laburītu dod,

Prasi: «Ar ko pakalpot?»

Tūdaļ viņam šurpu nes

Pīpi, špickas, avīzes. —

Vai, ja mugurā kaut kur

Viņam spiež vai kož, vai dur,

Tūdaliņ ar laipnu prātu

Esi tam kā palīgs klātu.

Vai, kad tabaku viņš bauda

Un pēc prīzes stipri šķauda,

Saki tūdaļ: «Palīdz Dievs!»

Tad viņš laipni pateiksies.

Kad tas vēlu nāk uz mājām,

Velc tam zābakus no kājām,

Atnes kurpes, naktssvārku,

Lai tas sēdot nesaltu,

īsi sakot, visu dari,

Kā vien izpatikt tam vari. —

Maksim, Moricam, kā likās,

Tiem tik vien tas nepatikās. —

Iedomājiet, onkuls Fricis

Kā no viņiem nerrots ticis!

Katrs zin, kāds kukainīts

Ir tāds maija vabolīts.

Rāpodamies koku zaros,

Viņi lēkā jautros baros.

Makss un Morics tos nu ķer

Un no koka zemē ber.

Tutiņas no papīra

Kukaiņus tie iesloga.

Skrej pie onkuļa ar tiem,

Bāž tam tos zem spilveniem!

Naktsmici sev galva licis,

Drīz iet dusēt onkuls Fricis;

Segās silti ietinies,

Viņš grib saldi aizmigties.

Bet te žirgtie kukaiņi

Rāpties sāk pa matraci!

Viens no tiem, kas priekšgalā

Onkulim ķer degunā.

«Kas tas tāds?» kliedz onkulis,

Vienu rokā satvēris.

Izbailēs viņš augšā raujas

Un no gultas ārā šaujas.

«Au!» Jau atkal tek un tausta

Cits uz kājām, cits uz skausta;

Visur, kur tik griežas vien,

Rūc un dūc, un tek, un skrien.

Onkulis zem tāda spaida

Sit visapkārt, sper un svaida.

«Grauziet vēl, jūs nebēdņi,

Nu jūs guļat nobeigti!»

Atkal visur miers un klusu —

Onkuls nu var iet uz dusu.

Piektais nedarbs nu ir beigts,

Bet te sestais tiek jau steigts.

Jaukās Lieldienas kad nāk,

Krietnie maiznieki tad sāk

Saldu mīklu abrās maisīt,

Plāceņus un raušus taisīt,

Mūsu puikām cukurkar'šas

Arī izlikās pēc garšas.

Maiznieks tik ar apdomu

Noslēdz savu maiznīcu.

Ja kam tīk nu kreņģeļi,

Lai tas lien caur skursteni.

Brīkš! tur iekrīt puisēni

Melni it kā krauklēni.

Pūks! tie kastē ielaižas,

Kurā milti atrodas.

Visa kaste izbārstīta,

Puikas balti ka no krīta.

Bet nekas, tie jautri smaida:

Plauktā kreņģeļi jau gaida.

Krāks! te krēsls lūst un zveļas;

Abra iekša puikas veļas.

Viscaur mīklas apņemti,

Tie nu stāv kā biedēkli. —

Pašulaik nāk beķeris

Un nu redz, kas noticis.

Viens un divi! abi knauši

Guļ nu savelti kā rauši.

Krāsnī iekša, kurā vēl

Ogles neapdzēstas kvēl!

Tad tie izvilkti top abi.

Nu tie izcepti un labi. —

Katrs domās: beigts kas beigts!

Bet tas vēl nebūt nav teikts.

Skrib, skrib! tie ka peles graužas

Un caur apcepumu spraužas;

Maiznieks tikai iekliedzas,

Tur jau puikas aizlaižas.

Sestais nedarbs nu ir beigts,

Bet jau pēdējais tiek steigts.

Vai, vai, Makss ar Morici!

Beigti drīz būs nedarbi!

Kādēļ tad gan jums iekš maisa

Caurums bija jāiztaisa?

Zemnieks Meķis, paskatat,

Plecos maisu nes nupat.

Tikko viņš no vietas kust,

Maisā arī svars sāk zust.

Zemnieks stāv un brīnās vien:

«Maiss man vieglāks kļūst, nudien!

E!» viņš sauc. «Ak, tavus priekus!»

Graudos redz viņš nebēdniekus.

Šups! viņš savu lāpstu ķer,

Abus draņķus maisā ber.

Puikas jut ar šaušalam,

Ka nu iet uz sudmalām.

«Melder, nac un mal, ko vari!

Man to patikšanu dari!»

«Dod tik šurp! Un ātrumā

Abus dzirnu caurumā.»

Rikuraku! Rikuraku!

Dzirnas rūc un brakšķ par traku.

Te vēl redz tos nedarbjus

Miltos smalki samaltus.

Melderzosis nak tūlīt

Viņu druskas uzlasīt.

Kad tas sādžā izpaudās,

Maz par to kāds bēdājās. —

Bolte teic ar lēnību:

«To jau tūliņ sacīju!»

Āzīts izsaucas: «Jā, jā,

Ļaunprāts neved labumā!»

Lempels saka: «Redziet nu

Atkal vienu piemēru!»

Maiznieks piemet: «Tā vispāri

Iet tiem, kas uz saldu kāri!»

Jā, pat labais onkuls Fricis

Teic: «Tas tiem par blēņām ticis!»

Krietnais Meķis noprāto:

«Lai sev ir, kas man par to!»

īsi sakot, visās mājās

Ļaudis tikai nopriecājās:

«Mīļais Dieviņš lai ir teikts,

Nu viss ļaunums reiz ir beigts!»

Priekšvārds 3

Pirmais nedarbs 5

Otrais nedarbs 13

Trešais nedarbs 20

Ceturtais nedarbs 28

Piektais nedarbs 35

Sestais nedarbs 43

Pēdējais nedarbs 50

Beigas 55

Vilhelms Bušs

MAKSS UN MORICS

Redaktors U. Auseklis Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore S. Balode Korektore V. Duka Nodota salikšanai 22.08.85. Parakstīta iespiešanai 21.11.85. For­māts 60X84/16. Ofseta papīrs Ne I .Literatūras garnitūra. Ofsetspie- dums. 3,25 uzsk. iespiedi.; 6,96 uzsk. krāsu nov.; 1,82 izdevn. 1. Metiens 150 000 eks. Pasut. JMb 102540. Cena 15 kap. Izdev­niecība «Liesma», 226047" Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVfs 55/32297/B-883. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraug­tipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.