Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

1888

No vācu valodas tulkoja: Pēteris Brants.1996

Kristīgas baznīcas iesvētītie karogi Latvijā dzīvo savu zemes dzīvi - galvenokārt iezīmējot valsts varas labos un sliktos darbus. Kas vainīgs, ja šie varas darbi daudzus no mums neapmierina, un ko darīt: vai ir jau pienācis laiks mainīt karogus - bet varbūt baznīcas? Ir taču iespējams vērst skatu uz citām, parasti ar Austrumu gudrībām rotātām un amerikānisku sparu pasniegtām ticībām*: cilvēki tik un tā nespēj dzīvot, nemīlot kaut ko un neticot kaut kam - tostarp arī kaut kam tādam, ko par esošu padara tikai šī mīlestība un ticība.

Mūsu svaigās atmiņas par Latvijas Republikas otrreizējo izveidošanu liek pietiekami nopietni izturēties pret Minhauzena stāstu par to, kā viņš pats sevi izcēlis no purva. Bet šādu triku īstā meistara un instruktora lomā latvieši sevis izcelšanai no Krievijas ir izmantojuši vācu filozofu Fridrihu Vilhelmu Nīcši vai, precīzāk izsakoties, viņa papīra dubultnieku Zaratustru.

F. Nīcšes Zaratustra latviešu valodā ierunājās 1908. gadā Viļa Plūdoņa tulkojumā mēnešraksta «Zalktis» 2. numurā un līdz 1939. gadam pieredzēja sešus izdevumus. F. Nīcšes ideju parādīšanos Latvijā nesen pētījusī Nora Ikstena** atzīmē, ka «Tā runāja Zaratustra» tulkojums savulaik ir uztverts kā trešais nozīmīgākais veikums pēc E. Glika Bībeles un Raiņa-Aspazijas «Fausta» tulkojumiem. Kaut arī latviešu gudrajiem vēl nāksies izstaigāt taku takas un radīt vērtību vērtības, lai reiz varbūt spētu uzklausīt «Antikristu», taču jau uzreiz cilvēki ironizēja par sevi: «lai iegūtu mācīta vira patenti, vajadzēja dievināt «Zaratustru»». Šīs dievināšanas pēdas, protams, visvieglāk ir pamanīt latviešu literātu tekstos, bet «mācīto vīru» guvums no Zaratustras bija ne tikai viņnu «mākslinieciskās neatkarības nepieciešamība» (N. Ikstenas pieticīgais formulējums) - kopuma vispirms kā «mācīto vīru» nepieciešamība un pēc tam kā realitāte tapa Latvijas valsts. *** Nākamreiz Zaratustra uz Latviju tika saukts 1989. gadā, kad S Latvijas Kultūras fonds sarūpēja V Plūdoņa tulkojuma faksimilizdevumu. Daži vārdi no tā tika atzīti par Latvijas valsts argumenta cienīgiem. Aigars Jirgens patapināja no Nīcšes astoņus vārdus «nevis jūsu grēks - jūsu pieticība kliedz pret debesīm», **** kauninot tos tautfrontiešus, kuriem joprojām rēgojās brīvā Latvija brīvā Krievijā. No viņu puses atbildi sniedza Guntis Valujevs, arī iepinot Nīcšes uzvārdu sava raksta nosaukumā: Latvijas neatkarī­ba, lūk, nedrīkst tikt uzskatīta par mērķi, bet tikai par līdzekli cil­vēku labklājībai un vēl dažām labām lietām, kurām, ja gribat zināt, pēc «lielā maksimālista» Nīcšes prāta, traucē tieši «demo­krātiskie aizspriedumi», «mazo valstu komēdijas», «nacionālās neirozes»…" *****

Izvērstāku ieskatu F. Nīcšes sociāli politiskajos uzskatos latviešu valodā ir sagatavojis Gunārs Ebels, bet tās jau ir cita lai­ka publikācijas. ******

Lai nu kā - vai kā latviešu tautas gribas rezultāts vai Dieva dāvana, vai kā akla nejaušība, - atkal tika pasludināta Latvijas Republika, kurā ar luterāņu garīdznieku iesvētītu karogu vai vis­maz telpām sevi apgādāt centās ik ministrija un ik departaments, ik skola un karaspēka daļa, ik komercbanka un makšķernieku biedrība. Cik gan nepieklājīgi būtu bijis tādā brīdī skandēt vēl trīs vārdus no «Zaratustras», ar kuriem civilizētajā pasaulē tomēr ļoti rēķinās: «Dievs ir miris.» ******* Tas būtu sliktāk par saulespuķu sēk­liņu graušanu kārtējā karoga iesvētīšanas laikā, un to Latvijā neatļaujas pat filozofi." ********

Bet nu baznīcas svētītās tiesas ir paguvušas pasludināt par ban­krotējušu vienu, otru un trešo baznīcas svētītu banku; un birst kā no pārpilnības raga gadījumi, pēc kuriem savu morālo bankrotu nevar noliegt ne Latvijas armija ar savu augstāko virspavēlnieku -valsts prezidentu priekšgalā, ne policija, ne muita… un ne pati tiesa; un vai daudzgalvainā kristīgā baznīca ir parādījusi sevi citā­di, kā vien pūloties dabūt lielākam šņukuru skaitam «tradicionā­lās reliģijas» zīmi - atļauju iebāzt šo šņukuru valsts silē, t.i., no­dokļu maksātāju kabatās. Ko nozīmē un kā iespējams dzīvot šādā Latvijā? Tas nozīmē, ka cilvēku fiziskās un garīgās veselības sagla­bāšanas nosacījums ir spēja ik dienu, ik brīdi būt gatavam «visu vērtību pārvērtēšanai», kuras mācību mums piedāvā šis pats Nīcše.

********

*Leons Taivāns trāpīgi kvalificē krišnaismu ka «amerikānisku hinduisma stilizāciju» un «latviešu pirmskristlgo pagānismu ka ļoti attālu hinduisma perifēriju /../ un samērā primitīvu panteismu»: Taivāns L. Quo vadis jeb latviešu kultūra Austrumu un Rietumu reliģiju kontekstā // Kultūras Fonda Avīze. -1990. gada aprīli. - 4. Ipp.

** Ikstena N. Sastapšanās ar neprātīgo. Fridrihs Nīče 20. gs. sākuma latviešu literatūras kontekstā // Literatūra un Māksla. - 1992. gada 27. martā. - 6. Ipp.

*** «Bet tautas nogatavojās. Tas sakustējās, tās gribēja patstāvīgas kļūt, izrauties no mātes-baznīcas autoritātes. /../ Dažādas tautas, kas līdz tam kopīgā bērnistabā dzīvojušās, sāka vairāk un vairāk atrauties mātei-baznīcai, tās aizbildniecībai. Tas pašķīrās no viņas, pašķīrās arī savā starpā un gāja patstāvīgi savus īpašus ceļus.» Ta, lūk, latviešu publika tika gatavota Nīcšes piedāvātās «vērtību pārvērtēšanas» izprašanai, pārdrukājot kādu vācu autoru, kurš ar «Nīcši - filozofu un pravieti» iepazīstina, runājot par it kā krietni seniem laikiem: Zalktis. - 1908. - Nr. I. -119. Ipp.

**** Jirgens A. Demokrātija un Fridrihs Nīče jeb Labējā centrisma slimība mūsu kustība // Atmodā. - 1989. gada 5. jūnijā - 2. Ipp. Citāts ņemts no «Zaratusras prlekšrunas»: NIcše F. Ta runāja Zaratustra. - R., 1939. - 9. Ipp.

***** Valujevs G. Vai klausīsim Fridriham Nīčem jeb Kas kavē mani radikallzēties // Atmoda. -1989. gada 3. jūlijā. - 3. Ipp.

****** Ebels G. Fridriha Vilhelma Nīčes sociāli politiskā filozofija. - R., 1995. Ebels G. Nīče un mūs­dienas. - R., 1996.

******* Nicše F. Tā runāja Zaratustra. - 6. Ipp.

******** Nesen Igors Šuvajevs paskaidroja, ka «Dieva nāve» nav jaunums Eiropas filozofiem vis­maz kopš Hēgeļa (1770-1831) laika. Grfim.: Tagadnes izaicinājums. Kārla Gustava Junga 120. dzimšanas dienai veltīts rakstu krājums. - R., 1996. - 348. Ipp.

********

TĀTAD - FRIDRIHS VILHELMS NĪCŠE, filozofs no Vācijas: Friedrich Wilhelm, Nietzsche. Viņš ir dzimis 1844. gada 15. oktobrī mācītāja ģimenē Rokenas ciematā netālu no Leipcigas. Viņa tēvs nomirst 1849. gadā, bet nopietnas mate­riālas grūtības ģimenei tas nerada. Nīcšem ir iespēja no 1864. līdz 1868. gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā un būtu iespēja vēl ilgi pēc tam veikt gandrīz neapmaksātu privātzinātnieka darbu, gaidot uz algota pasniedzēja vietu kādā augst­skolā. Taču Nīcše ir apdāvināts - ārkārtīgi apdāvināts ne tikai materiāli. Jau studiju gados viņš spēj pievērst sev tādu uzmanību, ka tieši no studenta pārtop par profesoru Bāzeles universitātē Šveicē.

Viņa studijas 1867.-1868. gadā uz neilgu laiku pārtrauc die­nests armijā, kas beidzas pēc smagas traumas: Nīcše un zirgs nesaprotas. Tā sākas Nīcšes slimošana, kas drīz vien kļūst par viņa dzīves satvaru un no 1889. gada janvāra arī par tās saturu.