Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

**** Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten… - S. 85.

***** Kant I. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten… - S. 85.

****** Indiešu literatūra. - R., 1985. - 165., 180. Ipp.

********

Arnis Kluinis

Šī grāmata 1 domāta nedaudziem. Varbūt pat neviens no tiem vēl nav dzimis. Viņi varētu būt tie, kas saprot manu Zaratustru 2 ; kā gan es drīkstētu sevi pieskaitīt tiem, kuri jau šodien atrod dzirdīgas ausis? - Man pieder tikai parītdiena. Daži pa īstam dzimst tikai pēc nāves.

Nosacījumus, lai mani saprastu un lai būtu nepieciešams mani saprast, - tos es zinu skaidri. Ir jābūt nežēlīgi godīgam garīgās lie­tās, lai izturētu manu nopietnību un manu kaislību. Ir jāpierod dzīvot kalnos — no augšas vērot nožēlojamās laicīgās pļāpas par politiku un tautu patmīlību. Ir jātop vienaldzīgam, nekad nedrīkst jautāt, vai patiesība ir derīga, vai tā kādam nekļūst liktenīga… Vajadzīga patika uzdot jautājumus, kādiem šodien nevienam nav drosmes; drosme aizliegtajam, iepriekšnolemtība labirintam. Septiņkāršas vientulības pieredze. Jaunas ausis jaunai mūzikai. Jaunas acis, lai saskatītu vistālāko. Jauna sirdsapziņa līdz šim no­klusētām patiesībām. Un griba saglabāt augsto stilu: koncentrēt tā spēku, aizrautību… Godbijība pret sevi, sevis mīlestība, abso­lūta brīvība pret sevi…

Lai notiek! Vienīgi tie ir mani lasītāji, mani īstie, mani nolemtie lasītāji; kas tad paliek pāri? - Pāri paliek tikai cilvēce. Jābūt pārākam par cilvēci ar dvēseles spēku un cildenumu - ar nicinājumu.

Frīdrihs Nicše

1

Paskatīsimies uz sevi. Mēs esam hiperboreji, - mēs labi zinām, cik nomaļus dzīvojam. «Ne virs zemes, nedz ūdens tu neatradīsi ceļu pie hiperborejiem,» jau Pindars' par mums to zinājis. Viņpus ziemeļiem, ledus un nā­ves - mūsu dzīve, mūsu laime…

Mēs esam atklājuši laimi, mēs zinām ceļu, mēs atradām izeju no gadu tūkstošiem labirinta. Kurš cits lai to atrastu? Vai tik ne mūsdienu cilvēks? - «Es nekā vairs nezinu, es esmu Viss, kam nekas vairs nav jāzin,» nopūšas mūsdienu cilvēks… Ar šo mūsdie­nīgumu mēs slimojām - ar trulo mieru, ar gļēvo kompromisu, ar visu šolaiku «jā» un «nē» tikumisko netīrību. Sirds pacietība un plašums, kas visu «piedod», jo tā visu «ietver», mums ir kā siroko (*karsts, augiem un dzīvniekiem kaitīgs vējš (no itāļu vai.)) . Labāk dzīvot ledū nekā starp mūsdienu tikumiem un citiem dienvidu vējiem! Mēs bijām gana drosmīgi, mēs nesaudzējām ne sevi, nedz citus; taču mēs ilgi nezinājām, kur likt savu drosmi. Mēs kļuvām drūmi, mūs dēvēja par fatālistiem. Mūsu liktenis -tā bija spēka pārpilnība, spriedze un sastrēgums. Mēs alkām zibens un darbu, mūs atbaidīja vārguļu laime, «padevība»… Mūsu balsī bija pērkons, mūsu debesis apmācās - jo mums nebija ceļa. Mūsu laimes formula: jā, nē, taisna līnija, mērķis…

2

Kas ir labs? - Viss, kas cilvēkā vairo varas apziņu, varas gribu un pašu varu. Kas ir slikts? - Viss, ko rada vārgums. Kas ir laime? - Sajūta, ka aug vara, ka tiek uzveikta pretestība. Nevis apmierinātību, bet vairāk varas; nevis vispārēju mieru, bet karu; nevis tikumību, bet krietnumu (tikumību renesanses stilā, virtu (*vīrišķība, krietnums, tikums (latīņu vai.)) no morāles brīvu tikumību).

Vārgajiem un izvirtušajiem jāiet bojā - tas ir mūsu cilvēk­mīlestības pirmais likums. Un ir jāpalīdz viņiem izmirt.

Kas ir kaitīgāks par jebkuru netikumu? - Praktiskā līdzcietība pret visiem izvirtušajiem un vārgajiem - kristietība…

3

Manis izvirzītā problēma ir nevis - kam jānomaina cilvēce dzīvo būtņu evolūcijas gaitā (vai cilvēks ir gals?), bet gan - kāds cilvēka tips jāaudzina, jāgrib kā augstvērtīgākais, dzīves cienīgākais, perspektīvākais.

Šis augstvērtīgais cilvēka tips jau diezgan bieži bijis sastopams, bet tikai kā laimīga nejaušība, nekad ne gribēts. Gluži pretēji: no viņa visbiežāk ir baidījušies, līdz šim viņš bijis turpat vai šausmu iemiesojums; un aiz bailēm gribēts, audzināts un sasniegts pretē­jais tips: mājdzīvnieks, bara dzīvnieks, slimais dzīvnieks - cilvēks kristietis.

4

Cilvēces attīstība nevirzās uz labāko vai stiprāko, vai augstāko tādā izpratnē, kā šodien pieņemts domāt. «Progress» ir tikai mūsdienu ideja, t.i., aplama ideja. Pēc renesanses eiropieša turpmākā attīstība nemaz obligāti nav izaugsme, kāpums, stiprinājums.

No otras puses, dažādās Zemeslodes vietās un kultūrās ik pa laikam dzimst augstāks tips: kāds, kas salīdzinājumā ar pārējo cilvēci ir pat savā ziņā pārcilvēks. Šādi laimīgi lielās veiksmes gadījumi allaž bijuši un varbūt vienmēr būs iespējami. Un pat veselas dzimtas, ciltis un tautas noteiktos apstākļos var gūt šādu laimestu.

5

Kristietību nevajag izgreznot un uzpost; tā ir pietei­kusi karu uz dzīvību un nāvi augstākajam cilvēku tipam, tā ir nolādējusi šā tipa pamatinstinktus, izdestilējusi no tiem ļauno, pašu ļaunumu: stiprais cilvēks kā tipiski nosodāms, kā «nekrietnais» cilvēks.

Kristietība ir nostājusies visa vārgā, zemā un izvirtušā pusē; no pretstata dzīves spēka saglabāšanas instinktiem tā izveidojusi ideālu; tā samaitājusi prātu pat garīgi stiprākajiem raksturiem, mācīdama uzskatīt augstākās garīguma vērtības par grēcīgām, maldīgām, par kārdinājumu.

Visbēdīgākais piemērs ir Paskāla4 samaitātība, kurš ticēja, ka viņa prātu samaitājis iedzimtais grēks, kamēr īstenībā to bija paveikusi tikai kristietība!

6

Es skatīju sāpīgu, šausmīgu ainu: es atvēru priekškaru cilvēka samaitātībai. Manā mutē šis vārds pasargāts vismaz no vienām aizdomām: ka tas satur cilvēka morālu nosodījumu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka tas ir domāts nemorāli un turklāt pat tiktāl, ka visvairāk samaitātības es atrodu tieši tur, kur līdz šim visapzinīgāk runāts par «tikumu» un «dievišķību».

Kā jau noskārstat, samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstā­kās vēlmes, ir dekadences vērtības.

Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instin­ktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.

7

Kristietību dēvē par līdzcietības reliģiju. Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds sva­rīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vēr­tību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.