Tīrais gars ir tīrie meli… Tik ilgi, kamēr priesteris vēl tiks uzskatīts par augstākas kārtas cilvēku un kamēr viņš būs profesionāls dzīves noliedzējs, nomelnotājs un saindētājs, tikmēr nebūs atbildes uz jautājumu: kas ir patiesība? Patiesība ir nostādīta kājām gaisā jau ar to vien, ka apzināts Nekā un nolieguma aizstāvis ir «patiesības» sludinātājs…
9
Es piesaku karu teologu instinktam, es atrodu tā pēdas visur. Kam dzīslās rit teologa asinis, tas no paša sākuma pret visu izturas ačgārni un negodīgi. Patoss, kas no tā rodas, saucas ticība: uz visiem laikiem aizvērt acis, lai neciestu no nedziedējamās aplamības. No šā ačgārnā skatījuma uz pasauli ir izveidota morāle, tikums, svētums; aplamajam skatam piesaistīta tīrā sirdsapziņa - pieprasīts, lai nekāds cits viedoklis nedrīkstētu būt vērtīgs pēc tam, kad savējais padarīts par vissvētāko, lietojot vārdus «Dievs», «atpestīšana», «mūžība». Teologu instinktu es atrodu visur: tā ir visizplatītākā, patiesi viņpasaulīga aplamības forma, kāda vien sastopama virs zemes.
Ko teologs atzīst par patiesu, tam jābūt aplamam: šis izteikums gandrīz der par patiesības kritēriju. Teologa dziļākais pašsaglabāšanās instinkts aizliedz realitāti kaut vienā punktā atzīt vai pat tikai pieminēt. Cik vien tālu sniedzas teologu ietekme, vērtēšana ir nostādīta ačgārni, jēdzieni «patiess» un «aplams» noteikti tiek apgriezti; kas dzīvei ir viskaitīgākais, te saucas «patiess»; kas dzīvi kāpina, apliecina, attaisno un liek uzvarēt, tas saucas «aplams»…
Ja teologi ar kungu (vai tautu) «sirdsapziņu» izstiepj rokas pēc varas, mēs nešaubāmies, kas ik reizi atrodas pamatā: beigu griba, nihiliska griba tiecas pēc varas…
10
Vācieši mani uzreiz sapratīs, kad teikšu, ka filozofija ir teologu asiņu sagandēta. Protestantu mācītājs ir vācu filozofijas vectēvs, pats protestantisms ir tās ptecatum originak (*iedzimtais grēks (latiņu vai.)) . Protestantisma definīcija: kristietības - un saprāta - vienpusēja paralīze… Ir tikai jāizrunā vārds «Tībingenas skola»9, lai saprastu, kas pamatā vācu filozofijai - ļaunprātīga teoloģija… Svābi ir labākie melotāji Vācijā, viņi melo nevainīgi…
No kurienes gaviles, kas, Kantam10 uzstājoties, pāršalca vācu izglītotās aprindas, kuras līdz trim ceturtdaļām sastāv no mācītāju un skolotāju dēliem, - no kurienes vācu pārliecība, kas arī šodien vēl rod atbalsi, ka ar Kantu sācies pavērsiens uz labāko? Vācu mācīto vīru teologu instinkts noģida, kas tagad kļuvis iespējams… Bija atvērts aplinku ceļš uz veco ideālu: «īstās pasaules» jēdziens, morāles kā pasaules esences jēdziens (divi ļaunprātīgākie maldi, kādi vien pastāv!), ja arī atkal nekļuva pierādāms, tad vismaz vairs nebija atspēkojams, pateicoties viltīgi gudrajai skepsei… Prāts, prāta tiesības nesniedzoties tik tālu… Realitāti padarīja par «šķietamību», pilnīgi safantazētu pasauli, šķietamības pasauli pasludināja par realitāti… Kanta panākumi ir tikai teologa panākumi. Kants tāpat kā Luters, tāpat kā Leibnics11 bija vēl viens klupšanas akmens jau tāpat klibojošajam vācu godīgumam.
11
Pāris vārdu par Kantu kā morālistu. Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai: jebkurā citā veidā tas ir bīstams. Kas nenoteic mūsu dzīvi, tas kaitē tai: kaitīga ir tikumība tikai aiz respekta pret tikuma jēdzienu, kā Kants to gribēja. «Tikums», «pienākums», «labums pats par sevi», bez personisks un vispārēji derīgs labums - tas ir murgojums, kura izpaužas dzīves noriets, pēdējo spēku zaudējums, Kēnigsbergas kristietība.
Dziļākie izdzīvošanas un augšanas likumi pieprasa pretējo: lai katrs atrod savu tikumu, savu kategorisko imperatīvu. Tauta iet bojā, ja sajauc savu pienākumu ar pienākuma jēdzienu vispār.
Nekas nesatriec dziļāk un personīgāk kā jebkāds «bezpersonisks» pienākums, katrs upuris abstrakcijas Moloham.
Kāpēc gan Kanta kategoriskais imperatīvs netika atzīts par dzīvei naidīgu? Tikai teologu instinkts uzņēmies viņa aizstāvību! Dzīves instinkta mudinātai darbībai prieks pierāda, ka tā ir pareiza darbība; bet minētais nihilists ar kristīgi demagoģiskajām iekšām uzskatīja prieku par iebildumu… Kas gan iznīcina ātrāk kā darbs, domas un jūtas bez iekšējas nepieciešamības, bez dziļi personiskas vēlēšanās, bez prieka? Būt «pienākuma automātam»? Tā ir tieši dekadences, pat idiotisma recepte… Kants kļuva par idiotu. Un tas bija Gētes laikabiedrs! Šo zirnekļa tīklu uzskatīja par vācu filozofu - un vēl joprojām uzskata!… Es bīstos teikt, ko es domāju par vāciešiem… Vai Kants franču revolūcijā nesaskatīja pāreju no neorganiskas valsts formas uz organisku? Vai tas nebija viņš, kurš sev jautāja: vai ir tāds notikums, ko nevarētu nemaz citādi izskaidrot kā vien ar cilvēces morālajām dotībām, un tādējādi vienreiz par visām reizēm pierādīt «cilvēces tieksmi pēc labā»? Kanta atbilde: «Tā ir revolūcija.» Ačgārnais instinkts visā un visur, pretdabiskums kā instinkts, vācu dekadence kā filozofija - tas ir Kants!
12
Neskaitot dažus skeptiķus, krietnos tipus filozofijas vēsturē, pārējie nezin pat galvenās intelektuālā godīguma prasības. Viņi, itin visi lielie sapņotāji un brīnumrādītāji, gluži kā dāmiņas notur «smalkās jušanas» par argumentiem, «paceltās krūtis» par dievības plēšām un pārliecību par patiesības kritēriju. Visbeidzot vēl Kants «vāciskā» nevainībā mēģināja zinātniskot šo pagrimuma formu, intelektuālās sirdsapziņas trūkumu, piešķirot tam jēdzienu «praktiskais prāts»: viņš atklāja īpašu prātu tur, kur gan nebūtu jārūpējas par prātu, proti - kad tiek atskārsta morāle, diženā prasība «tev būs».
Читать дальше