Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

17

Kur jebkādā veidā zūd tieksme pēc varas, tur ikreiz sākas fizioloģisks regress, dekadence. Dekadences dievība, kam apcirpti vīrišķie tikumi un dziņas, no šā brīža nenovēršami kļūst par fizioloģiski atpakaļ­ejošo, par vārguļu Dievu. Viņi paši sevi nesauc par vārguļiem, viņi dēvē sevi par «labajiem»… Nevajag papildu mājiena, lai saprastu, kuros vēstures brīžos parādās Dieva fiktīvā sadalīšana labajā un sliktajā. Tas pats instinkts, kas apspiesto Dievu degradē līdz «absolūti labajam», atņem apspiedēju Dievam viņa labās īpašības; uzvarētie atriebjas saviem kungiem, pārvelnišķojot viņu Dievu. Abi - labais Dievs, tāpat kā Sātans - ir dekadences izdzimumi. Kā gan vēl šobaltdien var tiktāl pakļauties kristietības teologu vientiesībai, lai piekristu viņu apgalvojumam, ka Dieva jēdziena pārveidošanās no «izraēļu Dieva», no tautas Dieva par kristīgo Dievu, par labā iemiesojumu esot progress? - Tomēr pat Renāns16 tam piekrita. Bet kā Renāns drīkstēja būt tik vien­tiesīgs?! Pretruna taču krīt acīs. Ja no Dieva jēdziena izslēdz plaukstošās dzīves priekšnoteikumus, visu stipro, drosmīgo, valdonīgo, lepno; ja Dievs arvien vairāk sāk simbolizēt spieķi nogurušajiem, glābšanas riņķi slīkstošajiem, ja viņš kļūst nabagu Dievs, grēcinieku Dievs, slimo Dievs par excellence (** lielākoties, galvenokārt (franču vai.)) un tituls «pestītājs», «atbrīvotājs» kļūst par vispārīgu dievišķo titulu - par ko liecina šāda pārmaiņa, šāda dievišķīguma reducēšana?

Protams, «Dieva valstība» līdz ar to ir kļuvusi lielāka. Kādreiz viņam bija tikai viena tauta, viņa «izredzētā» tauta. Laikiem mainoties, viņš kopā ar savu tautu devās svešumā, klejojumos, nekur vairs nesēdēja uz vietas; līdz beidzot visur sajutās kā mājās šis dižais kosmopolīts - līdz beidzot viņš savā pusē dabūja «vairākumu» un pusi Zemeslodes. Bet «vairākuma» Dievs, demokrāts starp dieviem, tik un tā nekļuva par lepnu pagānu Dievu: viņš palika žīds17, viņš palika kaktu Dievs, visas pasaules tumšo stūru un vietu Dievs, visu neveselīgo mītņu Dievs!… Viņa valstība, kā bijusi, tā palika viņpasaule, hospitālis, pagrīdes valstība, geto valstība… Un viņš pats - tik bāls, tik vārgs, tik dekadentisks… Pat visbālākie no bālajiem vēl būs viņa saimnieki -metafiziku kungi, jēdzienu albīni. Tie tik ilgi auda ap viņu savus tīklus, līdz viņš, šīs kustības hipnotizēts, pats kļuva par zirnekli, par metafiziķi. No sevis viņš izveidoja jaunu pasauli - subspecie Spinozae (*no Spinozas viedokļa (latīņu vai.)) , pats pārtapdams arvien vājāks un bālāks, sasniedzot «ideālu», «absolūtu», «pats sevi»… Dieva pagrimums: Dievs ir kļuvis «lieta par sevi»…

18

Kristīgais Dieva jēdziens - slimo Dievs, Dievs zirneklis, Dievs gars - ir viens no aplamākajiem Dieva jēdzieniem, kādi pasaulē radušies; tas acīmredzot norada viszemāko punktu dievu tipu regresa līnija. Dievs pārtapis par pretstatu dzīvei tā vietā, lai būtu dzīves, apskaidrotājs un mūžīgais apliecinājums! Dieva vārdā pausts naids pret dzīvi, dabu un dzīvotgribu! Dievs - formula katram «šīspasaules» apmelojumam, visiem meliem par «viņpasauli»! Pārdievišķots Nekas, par svētu pasludināta griba uz Neko!..

19

Tas, ka Ziemeļeiropas stiprās rases nav atstūmu­šas kristīgo Dievu, patiesi nedara godu viņu reli­ģiozajām spējām, nemaz nerunājot par gaumi. Viņām būtu bijis jātiek galā ar šādu slimīgu un aiz vecuma vār­gu dekadences izdzimumu. Bet tas, ka viņas nav tikušas ar to galā, ir viņu lāsts: viņas savos instinktos pieņēmuši tā slimību, vecumu un pretrunas - kopš tā laika viņas nav radījušas vairs nevienu dievu! Turpat divi gadu tūkstoši bez neviena paša jauna dieva! Turpretī nožēlojamais kristīgā monoteisma Dievs vēl arvien paliek par dievus veidojošā spēka, cilvēka creator spiritus (*radošais gars (latiņu vai.)) likumīgu ultimātu un maksimumu! Hibrīdais deģenerācijas veidojums no nulles, no jēdziena un tā pretrunas, kurā teikšana ir visiem dvēse­les dekadences instinktiem, tās gļēvulībai un gurdenumam!

20

Apsūdzēdams kristietību, es negribētu nodarīt netaisnību radniecīgai un vēl lielāku piekritēju skaitu ieguvušai reliģijai - budismam.18 Abas sader kopā kā nihiliskas reliģijas; tās ir dekadences reliģijas, bet dīvainā veidā atšķirīgas. Par to, ka tās tagad ir iespējams salīdzi­nāt, kristietības kritiķis ir dziļi pateicīgs indiešu gudrajiem.

Budisms ir simtkārt reāliskāks par kristietību. Tas izmanto no gadu tūkstošiem ilgas filozofiskas kustības izrietošu objektīvu un aukstasinīgu problēmu izvirzīšanas metodi. Dieva jēdziens jau bi­ja atmests, kad radās budisms. Budisms ir vienīgā patiesi pozitī­vā reliģija, ko mums rāda vēsture, pat savā atziņas teorijā (stingrā fenomenālismā) tas nesaka vairs «cīņa pret grēkiem», bet gan, priekšplānā izvirzot realitāti, «cīņa pret ciešanām». Pašapmānu ar morāles jēdzieniem budisms jau atmetis - ar to budisms dziļi atšķiras no kristietības; manā valodā - tas nostājies viņpus laba un ļauna. Divi fizioloģiski fakti, uz kuriem budisms balstās un kurus aplūko, ir, pirmkārt, pārlieku lielā sensibilitāte, kas izpaužas kā rafinēta sāpju spēja, un, otrkārt, pārapgarotība, pārāk ilga dzīve jēdzienu un loģisko procedūru sfērā, kuras dēļ personiskais instinkts cieš zaudējumus «nepersoniskā» labā (abus stāvokļus no savas pieredzes pazīs vismaz daži mani lasītāji, man pašam līdzī­gie - «objektīvie»). Šie psiholoģiskie nosacījumi ir izraisījuši depresiju, kuras profilaksei Buda izmanto dzīvi brīvībā, klejotāju dzīvi; mērenību izvēlē un uzturā, piesardzību pret visu spirituosa (*spirtu saturošs (latīņu vai.)) ; tādu pašu piesardzību pret visiem afektiem, kas rada žulti un sakarsē asinis; nekādu rūpju ne par sevi, nedz citiem. Viņš izvirza priekšstatus, kas vai nu dod mieru, vai uzjautrina, - viņš atrod līdzekli atradināties no citiem cilvēkiem. Viņš saprot labsirdību, labam-būšanu kā prasību pēc veselības. Lūgšana ir atmesta tāpat kā askētisms; nekāda kategoriskā imperatīva, nekādas piespieša­nas vispār - pat ne klosterī, no kura vienmēr var aiziet.

Tie visi ir līdzekļi, lai vēl pastiprinātu pārlieko kairināmību. Tieši tāpēc viņš arī neprasa nekādu cīņu pret citādi domājošiem; viņa mācība neaizsargājas ne pret ko citu kā vien pret atriebību, nepatiku, ļaunatminību («ienaids nedarīs galu ienaidam» - visa budisma aizkustinošākais piedziedājums). Un tas ir pareizi: taisni šie afekti ir pilnīgi neveselīgi no diētisko pamatnolūku viedokļa. Garīgo nogurumu, ko Buda atrod cilvēkos un kas izpaužas pārāk lielā «objektivitātē» (tas ir individuālo interešu pavājinājums, pašlepnuma, «egoisma» zudums), viņš apkaro, stingri attiecinot uz personu arī garīgās intereses. Būdas mācībā egoisms top par pienākumu: formulas «Viens pats ir svarīgs» un «Kā tu atbrīvo­sies no ciešanām» regulē un ierobežo visu garīgo diētu (droši vien būs vietā atcerēties kādu atēnieti, kurš līdzīgā kārtā pieteica karu «tīrajam zinātniskumam» - Sokrātu, kurš personisko egoismu padarīja par morāles problēmu).

21

Budisma priekšnoteikums ir ļoti maigs klimats, liela lēnprātība un liberalitāte paražās, militāris­ma trūkums un tas, ka šī kustība atradusi pajumti augstākajās un mācītajās šķirās. Augstākais mērķis ir līksme, klusums, pieticība, un tas ir sasniegts. Budisms nav reliģija, kas tikai tiecas uz pilnību: tai pilnība ir norma.