Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

25

Izraēlas vēsture ir nenovērtējama kā tipiska/ dabisko vērtību pretdabiskošanas vēsture; es! norādīšu piecus tādus laktus. Pirmsākumā, galvenokārt ķēniņu laikā, arī Izraēla atradās pareizās, t.i., dabiskās attiecībās ar visām lietām. Jahve bija varas apziņas, prieka kā tāda un cerības kā tādas izpausme: no viņa gaidīja uzvaru un labklājību, viņa personā uzticējās dabai, ka tā dod, ko tautai vajag, - vispirms jau lietu. Jahve ir Izraēlas Dievs un tātad taisnīguma Dievs: katras tautas loģika, kura valda un kurai tāpēc ir tīra sirdsapziņa. Kulta svētkos izpaužas tautas paš­apliecināšanās abas puses: tauta ir pateicīga par dižo likteni, kas licis tai uzplaukt; tā ir pateicīga par gadalaiku maiņu un veiksmi lopkopībā un zemkopībā.

Šis stāvoklis vēl ilgi saglabājās kā ideāls, arī kad to jau bēdīgā kārtā bija likvidējusi anarhija valsts iekšienē un asīrieši no ārpu­ses. Tomēr tauta kā augstāko vēlamību saglabāja vīziju par tādu ķēniņu, kurš ir labs kareivis un bargs tiesnesis, par kādu vispir­mām kārtām atgādināja tipiskais pravietis (t.i., acumirkļa kritiķis un satīriķis) Jesaja.

Bet neviena cerība nepiepildījās. Vecais Dievs nespēja vairs neko no tā, ko viņš kādreiz bija spējis. Bija jāatsakās no viņa. Kas notika? Pārvērta viņa jēdzienu, pretdabiskoja viņa jēdzienu -par šādu cenu viņu saglabāja.

Jahve, «taisnīguma» Dievs, nebija vairs vienots ar Izraēlu, nebija vairs tautas pašapziņas izpausme, bet nu tikai apstākļu iero­bežots Dievs… Viņa jēdziens kļuva par darbarīku priesterisko aģitatoru rokās, kuri turpmāk interpretēja jebkādu laimi kā atal­gojumu un jebkuru nelaimi kā sodu par nepaklausību Dievam, par «grēku»: tika lietots pats melīgākais paņēmiens, lai parādītu šķietami «tikumisku pasaules kārtību», ar kuru reizi par visām i reizēm dabiskie jēdzieni «cēlonis» un «sekas» apgriezti ačgārni. Līdzko ar algas un soda palīdzību bija noraidīta dabiskā cēlonība, kļuva vajadzīga pretdabiska cēlonība; no šā brīža seko viss pārē­jais pretdabiskums. Dievs, kurš pieprasa, - tāda Dieva vietā, kas palīdz, kas dod padomu, kas būtībā ir drosmes un pašpaļāvības laimīgas inspirācijas jēdziens… Morāle vairs nav tautas dzīves un izaugsmes nosacījumu izpausme, vairs nav tās dziļākais dzīvības instinkts, bet gan kļuvusi abstrakta, kļuvusi par pretstatu dzīvei, -morāle kā būtisks fantāzijas apsīkums, kā «ļauna acs» uz visām lietām.

Kas ir žīdu, kas ir kristiešu morāle? - Nejaušībai atņemta nevainība, ar «grēku» aptraipīta nelaime; labsajūta kā briesmas, kā «kārdinājums»; sirdsapziņas tārpa sagrauztas psihes nevese­lība…

26

Viltots Dieva jēdziens, viltots morāles jēdziens; bet žīdu priesteri ar to neapmierinājās. Visa Iz­raēlas vēsture vairs nebija lietojama: nost ar to! Priesteri spējuši paveikt viltošanas brīnumdarbu, par ko liecina laba daļa Bībeles: savas tautas vēsturi viņi ar nedzirdētu apsmieklu pretēji katrai tradīcijai, pretēji vēsturiskajai realitātei padarījuši par reliģisku, t.i., izveidojot no tās trulu laimes mehānis­mu: grēks pret Jahvi un sods - bijība pret Jahvi un atalgojums.

Šo apkaunojošo vēstures viltojuma aktu mēs uztvertu daudz sāpīgāk, ja vēstures interpretācija Baznīcā gadsimtu gaitā nebūtu padarījusi mūs gandrīz trulus pret prasību pēc godīguma inhistoricis (*vēstures aspekta (latiņu vai.)) . Un Baznīcai piebalsoja filozofi: meli par «tikumīgo pasaules kārtību» vijas cauri visai, pat jaunākās filozofijas attīstībai. Ko nozīmē «tikumīga pasaules kārtība»? To, ka reizi par visām reizēm pastāv Dieva griba, kas nosaka, cilvēkam būs darīt un ko nebūs; ka tautas vai atsevišķa cilvēka vērtība jānosaka pēc tā, cik daudz vai cik maz tiek klausīts Dieva gribai; ka tautas vai atsevišķa cilvēka liktenī Dieva griba parādās kā valdoša, t.i., soda un atalgo samērīgi padevības pakāpei.

Realitāte šo nožēlojamo melu vietā ir: parazītiska cilvēku suga - priesteri - plaukst tikai tad, ja iespējams ļaunprātīgi izmantot kaut kādu veselīgu dzīves struktūru un Dieva vārdu; par «Dieva valstību» viņi sauc stāvokli, kad priesteris nosaka lietu vērtību; par «Dieva gribu» viņi sauc līdzekļus, ar kuru palīdzību šis stāvoklis sasniegts vai tiek uzturēts; ar aukstasinīgu cinismu viņi mērī tautas, laikmetus un atsevišķus cilvēkus pēc tā, vai tie kalpojuši vai pretojušies priesteru virsvarai. Viņu darbs ir redzams: žīdu priesteru rokās diženais laiks Izraēlas vēsturē kļuva par sabrukuma laiku; trimda, ilgstošā nelaime pārvērtās mūžīgā sodā par diženo laikmetu - to laikmetu, kad priesteris vēl nebija nekas. No varenām, absolūtā brīvībā izaugušām figūrām Izraēlas vēsturē viņi pēc vajadzības izveidojuši nožēlojamus lišķus un svētuļus vai «bezdievjus»; katra lielā notikuma psiholoģiju viņi vienkāršojuši līdz idiotu formulai «paklausīgs vai nepaklausīgs Dievam».

Vienu soli tālāk: «Dieva gribai», t.i., priesteru varas saglabāšanas nosacījumiem, jātop zināmai - šim mērķim bija vajadzīga «atklāsme». Skaidrā valodā: bija vajadzīgs liels literārs viltojums, un tika atrasti «svētie raksti». Tos laida klajā ar lielu pompu, ar grēksūdzi un vaimanām par ieilgušo «grēku». «Dieva griba» jau sen bijusi neapšaubāma, bet visa nelaime tā, ka cilvēki esot atsve­šinājušies no «svētajiem rakstiem»… Jau Mozus esot paudis «Dieva gribu»… Kas bija noticis? Stingri, pedantiski, reizi par visām reizēm priesteris formulēja, ko viņš grib dabūt, kas ir «Dieva griba», līdz pat lielajām un mazajām nodevām, kas bija jāmaksā viņam (neaizmirstot gardākos gaļas gabalus, jo priesteris ir bifšteku cienītājs)… Kopš tā laika visa dzīve ir iekārtota tā, ka priesteris ir visur nepieciešams. Visās dzīves dabiskajās norisēs -radībās, kāzās, slimībās, bērēs, nemaz nerunājot par upurēšanu («upuru ēšanu»), parādās svētais parazīts, lai tās pretdabiskotu; viņa valodā to sauc par «svētīšanu»… Jo ir jāsaprot, ka katra dabiska paraža, katrs dabisks institūts (valsts, tiesības, laulība, slimnieku un nabagu aprūpe), katra dzīves instinkta diktēta prasī­ba, vārdu sakot, viss, kam ir vērtība pašam par sevi, priestera parazītisma (vai «tikumiskās pasaules kārtības») dēļ top padarīts principiāli bezvērtīgs, pretvertīgs pēc tam vajadzīgas sankcijas, nepieciešams vērtību piešķirošs spēks, kas tajās noliedz dabisko un kas tieši un tikai tādējādi rada vērtību… Priesteris atņem dabai vērtību, atņem svētību: par šādu cenu viņš vispār eksistē.

Nepaklausība Dievam, t.i., priesterim, un «likumam» nu saņēma vārdu «grēks». Līdzekļi, lai atkal «izlīgtu ar Dievu», pats par sevi saprotams, ir līdzekļi, ar kuriem vēl pamatīgāk tiek nodroši­nāta padevība priesterim: tikai priesteris «piedod grēkus»… Psiholoģiski pārdomājot, katrā priesteriski organizētā sabiedrībā «grēki» ir nepieciešami: tie ir patiesās varas sviras; priesteris dzīvo no grēkiem, viņam ir vajadzīgs, lai tiktu «grēkots»… Augstākais likums «Dievs piedod tam, kurš nožēlo» skaidrā valo­dā: «…kurš pakļaujas priesterim.»

27

Uz tik aplama pamata, kur viss dabiskais, katra dabiskā vērtība, katra realitāte bija pretruna ar valdošā slāņa dziļākajiem instinktiem, uzauga kristietība - līdz šim nepārspēta ferma nāvīgam naidam pret realitāti. «Svētā tauta», kas no visām lietām paturēja tikai priesteru vērtības, tikai priesteru vārdus un ar galēju, bailes iedvesošu konsekvenci nošķīra no sevis visu, kas citkārt valdīja uz zemes, nosaucot to par «postu», par «laicīgo», par «grēku», - šī tauta izvirzīja savam instinktam pēdējo formulu, kas bija loģiska līdz pat pašnoliegumam: kristietības veidā tā noliedza arī pēdējo realitātes formu - «svēto tautu», «izredzēto tautu», pat žīdu realitāti. Tas ir pirmklasīgs gadījums: neliela sacelšanās kustība, kas tiek saistīta ar Nācaretes Jēzus vārdu, vēl arvien ir žīdu instinkts, citiem vārdiem - priesteru instinkts, kas vairs nepacieš pašu priesteri kā realitāti, kas atklāj vēl abstraktāku esamības formu, vēl nereālāku pasaules vīziju, nekā to nosaka Baznīcas organizācija. Kristietība noliedz Baznīcu…