Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

Nav pilnīgi noliedzams arī viedoklis, ka šis tips - dekadences tips ar daudzām īpatnējām un pretrunīgām iezīmēm patiešām varētu būt eksistējis, tomēr viss liecina pret to: tādā gadījumā atstāstījums būtu nedabiski precīzs un objektīvs, un mums ir pamats pieņemt pretējo. Tādējādi acīmredzama ir pretruna starp kalna, ezera un meža sprediķotāju, šo Budam līdzīgo parādību indietim tālā vidē, un agresīvo fanātiķi, teologu un priesteru nāvī­go ienaidnieku, kuram Renāna ļaunums ir piešķīris le grandmaоtre en ironie (*lielais Ironijas meistars (franču vai.) ) titulu. Es pats nešaubos, ka bagātīgais žults (un pat esprit (*gars (franču vai.))) daudzums Meistara tēlā ir pārpludināts no kristīgās propagandas uzbudinājuma: ir taču labi zināma visu sektantu fanātiskā tieksme skolotāju pārvērst par savu aizstāvi. Pirmajām kopienām bija vajadzīgs valdonīgs, ķildīgs, dusmīgs, ļaunviltīgs teologs pret teologiem, tāpēc viņi radīja savu Dievu pēc savām vajadzībām un nevilcinoties ielika tam mutē tos pilnīgi neevaņģēliskos jēdzienus, bez kuriem viņi vairs nevarēja iztikt, - «atgrie­šanās», «Jaunā derība», visu veidu cerības un solījumi.

32

Vēlreiz atkārtoju: es iebilstu pret fanātisma piešķiršanu Pestītāja tipam: Renāna lietotais vārds impйrieux (*valdonīgs, uzstājīgs, neatlaidīgs (franču vai.)) jau pats par sevi iznīcina šo tipu. «Priecas vēsts» taču ir tieši tā vēsts, ka vairs nav nekādu pretrunu; Debesu valstība pieder bērniem; šeit paustā ticība nav izcīnāma - tā jau pastāv, tā eksistējusi no paša sākuma, tā ir garī­ga atgriešanās bērnībā. Šādi gadījumi, kad deģenerācijas rezultātā novēlojies organisma briedums un kavēta attīstība, zināmi vismaz fiziologiem. Šāda ticība nedusmojas, nenosoda, neaizsargājas: tā nenes «zobenu», tā pat nenojauš, cik lielā mērā tā kādreiz varētu kļūt par konfliktu cēloni. Tai nav vajadzīgi pierādījumi ne ar brī­numiem, ne ar atlīdzību un solījumiem, pat ne ar «svētajiem rak­stiem» - tā katru brīdi ir pati savs brīnums, sava atlīdzība, pierādījums, sava «Dieva valstība». Šī ticība pat neformulē sevi -tā dzīvo, sargādamās no formulējumiem. Protams, vides, valodas un izglītības nejaušie faktori nosaka jēdzienu loku: pirmie kristieši operē tikai ar žīdu un semītu jēdzieniem (te ietilpst arī ēšana un dzeršana vakarēdienā, ko Baznīca izmanto tikpat aplami kā visu citu žīdisko). Taču sargieties tajā saskatīt ko vairāk kā zīmju valodu, semiotiku, izdevību veidot līdzības. Tieši tas, ka neviens vārds nav saprotams burtiski, šim antireālistam ir nosacījums, lai viņš vispār varētu runāt. Būdams starp indusiem, viņš runātu ar Sankjas jēdzieniem 24 , ķīniešu vidū lietotu Laodzi jēdzienus 25 - un pie tam nemanītu nekādu atšķirību.

Ar zināmu iecietību pret Jēzus izteiksmes veidu varētu viņu nosaukt par «brīvu garu» - viņam taču neeksistē nekas pastāvīgs: vārds nogalina, viss, kas ir pastāvīgs, nogalina. Dzīves jēdziens un dzīves pieredze, kāda nu viņam tā ir, pretojas jebkura veida vārdam, formulai, likumam, ticībai, dogmai. Viņš runā tikai par iekšējo: vārdus «dzīve» vai «patiesība», vai «gaisma» viņš lieto iekšējā apzīmēšanai, visu pārējo - īstenību, dabu un pat valodu uztverot tikai kā simbolus, kā līdzību. Tikai nedrīkstētu maldīties, lai cik liels arī būtu kārdinājums, kas sakņojas kristīgajā (pareizāk sakot, Baznīcas) aizspriedumā: šāda simbolika par excellence atro­das ārpus katras reliģijas, katras kultūras, katras vēstures, katras dabaszinātnes, visas pasaules pieredzes, visām zināšanām, visas politikas, visas psiholoģijas, visām grāmatām un visas mākslas -viņa «zināšana» īstenībā ir absolūta neziņa par to, ka šādas jomas vispār pastāv. Par kultūru viņš nemaz nav dzirdējis, un tāpēc viņam nav jācīnās pret to - viņš nenoliedz to… Tas pats attiecas uz valsti, uz visu pilsonisko kārtību un sabiedrību, uz darbu, uz karu - viņam nekad nav bijis iespējas noliegt «pasaulīgo», viņš nekad nav zinājis Baznīcas jēdzienu «pasaule»…

Noliegšana vispār viņam ir kaut kas pilnīgi neiespējams. Tāpat nav arī dialektikas, nav priekšstata, ka ticība, «patiesība» var būt pierādāma ar prāta slēdzieniem, - viņa pierādījumi ir iekšēja «gaisma», iekšēja prieka sajūta un pašapliecinājums, t.i., «pierā­dījumi no spēka pozīcijām». Šāda mācība pat nevar būt pretrunā ar kaut ko, tā pat neapjēdz, ka pastāv, ka var pastāvēt arī citas mācības, tā nespēj iztēloties pretējus spriedumus… Kur vien šī mācība sastapsies ar pretēju viedokli, tā tikai dziļā līdzjūtībā skums par «aklumu» - jo pati taču redz «gaismu», bet neiebildīs ne vārda.

33

Visā «evaņģēlija» psiholoģijā trūkst vainas un soda jēdziena, tāpat kā atalgojuma jēdziena. «Grēks», šī robeža, kas šķir cilvēku un Dievu, ir likvidēts - tieši tā ir «priecas vēsts». Svētlaime netiek apsolīta, tā netiek saistīta ne ar kādiem nosacījumiem: tā ir vienīgā reali­tāte - pārējais ir simbolika, lai par to runātu…

Šāda stāvokļa sekas projicējas jaunā praksē, patiesi evaņģē­liskajā praksē. Ne jau «ticība» atšķir kristieti: kristietis rīkojas,! viņš atšķiras ar citādu rīcību. Viņš ne vārdos, ne domās nepretojas tam, kas dara viņam ļaunu. Viņš nešķiro svešos no savējiem, žīdus no nežīdiem («tuvākais» patiesībā ir ticības biedrs, žīds). Viņš ne uz vienu nedusmojas, nevienu nenievā. Viņš nedz iet tiesas priekšā, nedz ļauj sevi tiesāt («tev nebūs zvērēt»). Viņš nekādos apstākļos nešķiras no savas sievas, pat tad ne, ja tās neuzticība ir pierādīta. - Tā visa pamatā ir viens likums, tas viss ir viena instinkta sekas.

Pestītāja dzīve nebija nekas cits kā šāda prakse, un viņa nāve arī nebija nekas cits… Viņam nebija vajadzīgas nekādas formulas, nekādi rituāli, lai saistītos ar Dievu, - pat ne lūgšana. Viņš pilnībā atteicās no žīdu nožēlas un samierinājuma mācības; viņš zināja, ka tā ir vienīgā dzīves prakse, kurā var justies «dievišķīgs», «svētīgs», «evaņģēlisks» un katru brīdi būt «Dieva bērns». Nevis «nožēla», nevis «lūgšana pēc piedošanas» ved pie Dieva: vienīgi evaņģēliskā prakse ir ceļš pie Dieva, tā pati ir «Dievs»! Tas, ko likvidēja evaņģēlijs, bija žīdiskie jēdzieni «grēks», «grēku piedo­šana», «ticība», «atpestīšana caur ticību», - visa žīdu baznīcas mācība tika noliegta «priecas vēstī».

Dziļais instinkts, kā vajadzētu dzīvot, lai justos «kā debesīs», lai justos «mūžīgs» tādos apstākļos, kad, citādi izturoties, nemaz nevar justies «kā debesīs»: vienīgi tā ir «pestīšanas» psiholoģiskā īstenība - jauna izturēšanās, nevis jauna ticība…

34

Ja es vispār kaut ko saprotu šajā dižajā sim­bolistā, tad to, ka viņš par realitāti, par «patie­sību» uzskatīja tikai iekšējo realitāti un ka visu pārējo, visu dabisko, laicīgo, telpisko, vēsturisko uzskatīja tikai par zīmēm, par iespēju līdzību veidošanai. Jēdziens «cilvēka dēls» nav konkrēta persona, kas iederētos vēsturē, tas nav nekas atse­višķs, vienreizējs, bet gan «mūžīga» īstenība, no laika priekšstata atbrīvots psiholoģisks simbols. Tas pats vēlreiz un ar vēl dziļāku jēgu jāsaka par šā tipiskā simbolista Dievu, par «Dieva valstību», par «debesīm», par «Dieva bērniem». Nekas nav nekristīgāks kā Baznīcas rupjie priekšstati par Dievu kā personu, par «Dieva valstību», kas nāk, par «debesīm» viņpasaulē, par «Dieva dēlu»ļ kā trīsvienības otro personu. Tas viss ir - lai man piedod izteicienu - kā kulaks uz acs: ak, uz kādas acs! - evaņģēlijam: pasaulvēsturisks cinisms simbola piesmiešanā… Bet ir taču skaidrs kā diena (gan ne kura katra diena - es pieļauju), kas tiek apzīmēts ar vārdiem «tēvs» un «dēls»: vārds «dēls» apzīmē pāreju visu lietu pilnīgas apskaidrības sajūtā (svētībā), bet vārds «tēvs» apzīmē pašu šo sajūtu - mūžības, pabeigtības izjūtu. Man ir kauns atgā­dināt, par ko Baznīca pārvērtusi šo simboliku: vai tad kristīgās «ticības» avotā tā nav nolikusi Amfitriona leģendu? Un vēl virs tās - dogmu par «neaptraipīto ieņemšanu»?26… Bet līdz ar to ieņemšana tika aptraipīta.