Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

44

Evaņģēliji ir nenovērtējami ka liecības par neapturamo pagrimumu jau pirmo kopienu vidū. Tas, ko Pāvils vēlāk ar īstu rabīna loģisko cinismu noveda līdz galam, tik un tā bija vienīgi sabrukuma process, kas iesākās pēc Pestītāja nāves.

Evaņģēliju lasīšana nekad nevar kļūt pārlieku piesardzīga, jo grūtības slēpjas aiz katra vārda. Es atzīstu un man piekritīs, ka līdz ar to tie dod pirmšķirīgu izpriecu psihologam - kā pretstats kat­rai naivai samaitātībai, kā izsmalcinātība par excellence, kā psiholo­ģiskas samaitātības mākslas darbs. Evaņģēliji stāv paši par sevi. Bībele vispār necieš salīdzinājumus. Jūs atrodaties starp žīdiem: galvenais nosacījums, kas jāpatur prātā, lai šeit pavisam neapmaldītos. Sevis pasludināšana par «svētajiem», kas šeit kļūst gandrīz ģeniāla, nekur citur - ne grāmatās, ne cilvēkos nav sastopama tādā mērā, šī vārdu un žestu blēdība kā māksla nav kādas atseviš­ķas apdāvinātības vai kāda izcila rakstura nejauši radīta. Tā pieder rasei. Kristietībā kā svētas melošanas mākslā viss Judaisms - žīdu visnopietnākie treniņi un daudzu gadsimtu garumā izkoptā tehni­ka - sasniedzis pēdējo meistardarbu. Kristus, šis melu ultima ratio (*izšķirošais arguments (latiņu vai.)), ir divkārt žīds - pat trīskārt… Nepārvaramā griba izman­tot tikai tos jēdzienus, simbolus, žestus, ko pierādījusi priesteru prakse, instinktīvs jebkādas citas prakses, jebkādas citas vērtību un noderības perspektīvas noliegums ir ne vien tradīcija, bet arī iedzimtība: un tikai kā iedzimtība tā darbojas dabiski. Visa cil­vēce, pat tās izcilākie prāti (izņemot vienu, kurš gan varbūt ir tikai necilvēks) ir ļāvuši piemānīties. Evaņģēlijs ir lasīts kā nevainības grāmata… Ne vismazākā mājiena uz to, ar kādu meistarību šeit tiek tēlots. Patiesi: ja mēs dabūtu redzēt, kaut vai tikai uz vienu acumirkli, visus šos brīnumainos liekuļus un svētos iluzionistus, tiem būtu gals - un tieši tāpēc, ka es neizlasu ne vārda, iekams neieraugu viņu tēlus, es darīšu tiem galu… Es neciešu zināmo paradumu uzlūkot viņus no lejas uz augšu. Par laimi, vairākumam grāmatas ir tikai literatūra. Nedrīkst ļaut sevi apmānīt: «Netiesājiet!» viņi saka, bet paši visu, kas stāv viņiem ceļā, sūta uz elli. Ļaudami tiesāt Dievam, viņi tiesā paši; godinādami Dievu, viņi godā sevi; pieprasīdami tos tikumus, uz kuriem paši spējīgi - vēl vairāk, kuri viņiem nepieciešami, lai vispār noturētos virspusē, -viņi lieliski imitē cīņu par tikumu, cīņu par tikumības uzvaru. «Mēs dzīvojam, mēs mirstam, mēs upurējam sevi labklājībai» («patiesībai», «gaismai», «Dieva valstībai»), bet viņi taču dara tikai to, ko nevar nedarīt. Paši līzdami kā liekuļi, sēdēdami kaktā, dzīvodami tumšu dzīvi ēnā, viņi padara to par pienākumu: dzīve pazemībā viņiem šķiet pienākums, kā pazemība tā ir papildu pierādījums dievbijībai… Ak, šis pazemīgais, tiklais, žēlsirdīgais melu veids! «Par mums lai liecina pats tikums»… Evaņģēliji būtu jālasa kā pavedināšanas grāmatas ar morāli: šie mazie cilvēciņi konfiscē morāli - viņi zina, kā jāapietas ar morāli! Cilvēci visvieglāk vazāt aiz deguna ar morāli! - īstenībā šeit izredzēto kārtā sevi iecēlušie pilnīgi apzināti tēlo pieticību: paši sevi, «kopienu», «labos un taisnos» reizi par visām reizēm nostāda vienā pusē, «patiesības» pusē, - un pārējos, «pasauli», otrā… Tā bija liktenīgākā lielummānijas forma, kāda vien līdz šim uz zemes redzēta: mazi svētuļu un meļu izdzimumi sāka pretendēt uz jē­dzieniem «Dievs», «patiesība», «gaisma», «gars», «mīlestība», «gudrība», «dzīve», lietojot tos par sinonīmiem paši sev, lai tādējādi norobežotu «pasauli» no sevis, mazi žīdiņi superlativa, gatavi jebkurai trakomājai, pārgrozīja visas vērtības pēc sava prā­ta, it kā kristietis būtu visa pārējā jēga, sāls, mērs un arī pēdējā tiesa… Visu turpmāko liktenīgumu nosacīja tikai tas, ka pasaulē jau eksistēja līdzīgs, radniecīgas rases lielummānijas veids - jūdaisms: tiklīdz pavērās bezdibenis starp žīdu un žīdu kristieti, pēdējam neatlika nekādas izvēles, kā vien to pašsaglabāšanās procedūru, ko piedāvāja žīdu instinkts, izmantot pret pašiem žīdiem, kamēr žīdi līdz šim to bija lietojuši tikai pret visu nežīdisko. Kristietis ir tas pats žīds, tikai ar «brīvāku» ticību.

45

Minēšu pāris piemēru tam, ko šie mazie ļautiņi ieņēmuši galvā, ko viņi savam Skolotājam ielikuši mutē: īsta «daiļo dvēseļu» atzīšanās. Un, ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām, kājām viņiem, par liecību. Patiesi, es jums saku: Vieglāk būs Sodomas un Gomoras ļaudīm tiesas dienā, nekā tai pilsētai. (Marka 6:11.) - Cik evaņģēliski!…

Un, ja kas apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas uz mani tic, tam būtu labāk, ja tam dzirnakmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. (Marka 9: 42.) - Cik evaņģēliski!…

Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis un tu topi iemests ellē. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. (Marka 9:47-48.) - Te jau nav domāta tieši acs…

Patiesi es jums saku, daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam. (Marka 9:1.) -Labi melots, lauva…

Kas man grib nākt pakal, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakal. Jo… (Psihologa piezīmes: kristī­go morāli atspēko tās daudzie «jo»; atspēkot savus «pamatus» -tas ir kristīgi.) (Marka 8:34-35.)

Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti. Jo ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. (Mat. 7:1-2.) - Kāds taisnīguma jēdziens, i «taisna» tiesneša tēls!…

Jo, ja jūs tos vien mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai pagāni nedara tāpat? (Mat. 5:46.) - Kristī­gās mīlestības princips: galu galā tai jābūt labi atalgotai…

Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosit, tad jūsu Debesu Tēvs nepiedos arī\ jūsu pārkāpumus. (Mat. 6:15.) - Visai kompromitējoši minētajam «Tēvam»…

Bet meklējiet vispirms Dieva Valstību un viņas taisnību, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas. (Mat. 6:33.) - Visas šīs lietas: proti, pār­tika, apģērbs, visas dzīves pirmās nepieciešamības lietas. Maldi, maigi izsakoties… īsi pirms tam Dievs parādās skrodera lomā, vismaz dažos gadījumos…

Priecājieties viņā dienā un dējiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem. (Lūka 6:23.) - Bezkaunīgais diedelnieks! Viņš jau pielīdzina sevi praviešiem…

Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat. (1. Korint. 3:16-17.) - Kaut ko tādu nemaz nevar nicināt par daudz…

Jeb vai jūs nezināt, ka svētie tiesās pasauli? Ja tad nu jūs esat pasaules tiesneši, vai tad jūs nebūtu cienīgi iztiesāt mazākas lietas? (1. Korint. 6:2.) - Diemžēl, tā nav tikai psihopāta runa… Šis briesmīgais krāpnieks turpina burtiski šādi: Vai nezināt, ka mēs tiesāsim eņģeļus? Kamdēļ tad gan nevarētu iztiesāt laicīgās lietas?

Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasau­le ar savu gudrību Dievu viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpati­ka izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Raugait, brāļi, savus aicinā­tos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaidē zems un nicināts un kam nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kaut kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā. (1. Korint. 1:20,26-29.) - Lai sapras­tu šo vietu, pirmšķirīgu katras čāndālas morāles psiholoģijas liecību, lasiet manu «Morāles ciltsrakstu» pirmo nodaļu: tur pirmoreiz atspoguļots pretstats starp dižciltīgu morāli un ressen­timent, bezspēcīgas atriebes jūtu radītu čāndālas morāli. Pāvils bija dižākais no visiem atriebības apustuļiem.