Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

52

Kristietība ir ari katras garīgas veselības pret­stats. Par kristīgu saprātu tā var izmantot tikai slimu saprātu, tā nostājas visa idiotiskā pusē, tā nolād «garu», veselīga gara superbia (*pašapziņa, lepnums (latīņu vai.)) . Tā kā slimība pieder pie kristietības būtības, arī tipiski kristīgajam stāvoklim - «ticībai» jābūt vienai no slimības formām, un visi taisnie, godīgie, zināt­niskie atziņas ceļi Baznīcai jāslēdz kā aizliegti ceļi. Pat šaubas ir grēks…

Psiholoģiskas tīrības pilnīgais trūkums priesterim, kas redzams viņa acīs, ir dekadences seku parādība. Novērojot histēriskus sievišķus un rahītiskus bērnus, var pamanīt, ka dekadence vien­mēr izpaužas kā instinktīvs melīgums, tieksme melot tikai melošanas dēļ, nespēja skatīties acīs un iet taisnu ceļu. «Ticība» nozīmē nevēlēšanos zināt to, kas ir patiess. Piētisti, abu dzimu­mu priesteri, ir melīgi, jo viņi ir slimi: viņu instinkts pieprasa, lai patiesība nevienā punktā netiktu pie vārda. «Kas padara slimu, ir labs; tas, ko rada pilnība, pārpilnība, vara, tas ir ļauns» - tā jūt ticīgais. Nespēja nemelot - pēc tās es pazīstu katru dzimušu priesteri.

Teologa otra pazīme ir filoloģijas neprasme. Filoloģija te domāta tās plašākā nozīmē, kā māksla labi lasīt un gūt izpratni -nolasīt faktus, neviltojot tos ar jebkādu interpretāciju un nezau­dējot uzmanību, pacietību, smalkumu, cenšoties iegūt sapratni. Filoloģija kā atturība interpretācijā: vienalga, vai runa ir tikai par grāmatām vai laikrakstu ziņām, par likteņiem vai laika prognozi, nemaz nerunājot par «dvēseles glābšanu»… Veids, kādā teologs -vienalga, vai viņš atrodas Romā vai Berlīnē, - izklāsta «rakstus» vai kādu notikumu, piemēram, tēvzemes karaspēka uzvaru kā atbilstošu Dāvida psalmu augstākajai izpratnei, vienmēr ir tik , pārdrošs, ka filologs gatavs skriet ar pieri sienā. Kas gan viņam vēl atliek, ja svētuļi un citi lopiņi no Švābijas ar «Dieva pirksta» palīdzību pārveido savu nožēlojamo ikdienu un sasmakušo eksistenci par «žēlastības», «providences», «glābšanas pieredzes» brīnumu! Šiem interpretētajiem vajadzētu vispieticīgāko saprāta - lai neteiktu pieklājības - kripatu, lai pārliecinātos, cik absolūti bērnišķīgi un necienīgi ir šādi nevietā operēt ar Dieva pirkstu veiklību. Ar tikpat niecīgu dievbijības devu mums vajadzētu atzīt par galīgi absurdu tādu Dievu, kurš mums īstajā laikā izārstē iesnas vai kurš mūs aicina karietē taisni tajā brīdī, kad sākas lietus; tādu Dievu vajadzētu likvidēt, pat ja tāds eksistētu. Dievs kā ziņnesis, kā pastnieks, kā kalendārs - vispār kā apzīmējums vismuļķīgākajām nejaušībām… «Dievišķā provi­dence», kurai vēl šobaltdien tic apmēram katrs trešais «izglītota­jā Vācijā», ir tāds iebildums pret Dievu, par ko stiprāku grūti iedomāties. Un katrā gadījumā tas ir iebildums pret vāciešiem!…

53

Aplami ir teikt, ka mocekļi pierada kādas lietas patiesumu. Un es gribētu noliegt, ka jelkādam moceklim vispār bijis kas kopīgs ar patiesību. Jau tonis, kādā katrs moceklis apgriež kājām gaisā savu šķietami patieso pasauli, pauž tik niecīgas pakāpes intelektuālu taisnīgu­mu, tādu trulumu «patiesības» jautājumā, ka tāds moceklis nekad nevienam nav jāatspēko. Patiesība nav kaut kas tāds, kas 86 piemistu vienam un nepiemistu otram - tā domāt par patiesību var tikai zemnieki vai Lutera tipa zemnieku apustuļi. Varam būt droši, ka proporcionāli apzinīguma pakāpei garīgās lietās šajā jautājumā arvien pieaug apdomība, pieticība. Zināt dažas lietas un pārējās maigi atbīdīt, lai izzinātu… «Patiesība» tādā nozīmē, kā šo vārdu izprot katrs pravietis, katrs sektants, katrs brīv­domātājs, katrs sociālists, katrs garīdznieks, ir nevainojams pierādījums, ka trūkst pat pirmsākumu tai gara disciplīnai un sevis pārvarēšanai, kas nepieciešama kaut vismazākās patiesības atrašanai. Starp citu, mocekļu nāve bija liela nelaime vēsturē: tā pavedināja… Visi idioti, ieskaitot sievietes un tautas, secināja, ka lietai, par kuru kāds iet nāvē (vai kas līdzīgi pirmajai kristietībai izraisa pat nāves tieksmes epidēmiju), jābūt vērtīgai, - šis secinājums kļuva par neizsakāmi lielu klupšanas akmeni pētīju­miem, pētījumu garam un vērībai. Mocekļi kaitēja patiesībai… Arī šobaltdien vēl pietiek ar nežēlīgu vajāšanu, lai piešķirtu cienīgu vārdu jebkurai visādā citādā ziņā nebūtiskai sektai. Kā? Vai tad kādas lietas vērtībā kas mainās, ja kāds par to atdod dzīvību? Vai maldi kļūst cienīgi, ja tiem piešķir vairāk kārdinošas pievilcības? Vai tik jūs nedomājat, teologu kungi, ka mēs dosim jums iespēju jūsu melu dēļ kļūt par mocekļiem? Katru lietu var atspēkot, cienīgi noliekot to malā un «vēsumā» - tāpat atspēko arī teologus… Tieši tā bija visu vajātāju pasaulvēsturiskā muļķība, ka viņi piešķīra pretinieku lietai cienīgas lietas šķietamību, uzdāvinot tai mocekļu fascināciju. Vēl šobaltdien sieviete stāv uz ceļiem maldu priekšā, jo viņai ir teikts, ka kāds viņu dēļ miris pie krusta. Vai tad krusts ir arguments?

Bet par visām šīm lietām jau reiz ir teikti vārdi, kas bija vaja­dzīgi kopš gadu tūkstošiem, - tā teica Zaratustra 34 :

Asins zīmes viņi rakstīja uz ceļa, kuru gāja, un viņu neprāts mācī­ja, ka asinis pierāda patiesību.35 Bet asinis ir sliktākais patiesības liecinieks; asinis saindē par bezprā­tu un siržu ienaidu pat visskaidrāko mācību.

Un, ja kāds iet caur uguni par savu mācību, - ko gan tas pierāda! Vairāk nozīmes ir tam, ka no paša liesmas nāk paša mācība.

54

Neļausimies apmānīties: dižie gari ir skeptiķi. Spēks, gara spēka un pārspēka radīta brīvība pierāda sevi ar skepsi. Pārliecības cilvēki nav ņemami vērā, kad jāizskata visa būtiskā vērtība un nevērtība. Pārliecība ir cietums. Pārliecība neraugās pietiekami tālu, nerau­gās lejup: bet, lai drīkstētu spriest par vērtību vai nevērtību, ir jāredz zem sevis, ir jāatstāj sev aiz muguras piecsimt pārlie­cību… Gars, kurš alkst diženuma un kurš vēlas arī līdzekļus tā sasniegšanai, noteikti ir skeptiķis. Brīvība no jebkāda veida pārliecībām pieder pie spēka, pie iespējas brīvi raudzīties… Lielā kaislība, viņa esamības pamats un spēks, vēl skaidrāka, vēl despo­tiskāka nekā viņš pats, pārņem visu viņa prātu; tā padara neap­domīgu; tā dod viņam drosmi izmantot pat neatļautus līdzekļus, tā zināmos apstākļos atvēl viņam pārliecību. Pārliecība kā līdzeklis: daudz kas sasniedzams tikai ar pārliecības palīdzību. Lielai kaislībai vajag pārliecību, viņa izmanto to, bet viņa nepakļaujas tai, - viņa apzinās savu neatkarību. Gluži pretēji: prasība pēc ticības, pēc kāda stingri noteikta «jā» un «nē», kārlailisms36, ja drīkstu tā izteikties, ir prasība pēc vājuma. Ticības cilvēks, jebkāda veida «ticīgais» noteikti un nepieciešami ir atkarīgs cilvēks - tāds, kurš nespēj izvirzīt sevi ka mērķi, kurš patstāvīgi vispār nespēj izvirzīt nekādu mērķi. «Ticīgais» nepieder sev, viņš var būt tikai līdzeklis, viņam jātiek izmantotam, viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu izmanto. Viņa instinkts augstāko priekšroku dod pašnolieguma morālei: tai par labu viņu pārliecina viss - viņa gudrība, viņa pieredze, viņa iedomība. Katra ticība ir pašnolieguma, pašatsvešinājuma izpausme… Apsvērsim, cik nepieciešamas vairākumam ir normas, kas no ārpuses viņus pie­saista un nostiprina, un ka piespiešana, verdzība šā vārda augstākajā nozīmē ir vienīgais un pēdējais nosacījums, kas ļauj izvirzīties vājas gribas cilvēkam, īpaši sievietei, un tad sapratīsim arī pārliecību, «ticību». Pārliecības cilvēkam pārliecība ir viņa mugurkauls. Daudz lietu neredzēt, nevienā punktā nebūt objek­tīvam, bet caur un caur partejiskam, visām vērtībām piemērot stingru un nepieciešamu viedokli - tikai tas nosaka šāda cilvēku tipa eksistenci. Bet tādējādi tas ir visa patiesā - patiesības - pret­stats, antagonisms… Ticīgajam vispār nav brīv apzināties «patiesā» un «maldīgā» jautājumu: būt šajā vietā godīgam uzreiz nozīmētu viņa bojāeju. Pasaules uzskata patoloģiskā noteiktība pārvērš pārliecības cilvēku par fanātiķi (tādu kā Savonarola, Luters, Ruso37, Robespjērs, Sensimons) - par pretstata tipu stiprajam, brīvību ieguvušajam garam. Taču šo slimo garu, šo jēdzienu epileptiķu diženā izturēšanās iedarbojas uz masām -fanātiķi ir gleznaini; cilvēcei labāk patīk redzēt žestus, nekā klausīties pamatojumu…