Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

Kastu kārtība, augstākais, dominējošais likums, ir tikai dabis­kās kārtības, prevalējošo dabas likumu sankcija, pār kuru nav varas nekādai patvaļai, nekādai «modernai idejai». Katrā veselīgā sabiedrībā sastopami trīs fizioloģiski atšķirīgi, dažādā mērā viens otru ietekmējoši tipi, no kuriem katram ir pašam sava higiēna, savs darba lauks, pašam sava pilnvērtības sajūta un meistarība. Daba, nevis Manu nošķir vienus - pārsvarā garīgi stipros, otrus -ar izteiktu muskuļu un temperamenta spēku un trešos, kam īsti nepiemīt ne viens, ne otrs, - viduvējos; pēdējie veido lielo vairā­kumu, pirmie ir izredzētie.

Augstākajai kastai - es to saucu par nedaudzajiem - ir arī visas mazākuma tiesības: pie tām pieder laimes, skaistuma, labsirdības iemiesojums zemes virsū. Tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem ir atļauts skaistums, atļauts skaistais; tikai viņiem labsirdība nav vājuma pazīme. Pulchrum estpaucorum hominum: labsirdība ir pri­vilēģija. Bet nekas viņiem nav svešāks kā neglītas manieres vai pe­simistisks skats, acs, kura redz neglīto, vai sašutums par visu lietu kārtību pasaulē. Sašutums ir čāndālas privilēģija, tāpat arī pesi­misms. «Pasaule ir pilnīga,» - tā runā garīgā cilvēka instinkts, apliecinošais instinkts: «nepilnība, viss, kas atrodas zem mums, distance, distances patoss, pat čāndāla pieder pie šīs pilnības.» Apgarotākie cilvēki kā stiprākie atrod savu laimi tur, kur citi būtu atraduši bojāeju: labirintā, nežēlībā pret sevi un citiem, mēģināju­mos; viņu prieks ir piespiešanās, askētisms kļūst par viņu dabu, prasību, instinktu. Grūtu uzdevumu viņi uztver kā privilēģiju; spēlēties ar tādiem smagumiem, kas citus nospiestu, ir atpūta… Atziņa viņiem ir askētisma forma. Viņi ir godājamākais cilvēka tips: tas neizslēdz, ka viņi ir jautrākie un laipnākie. Viņi valda nevis tāpēc, ka grib, bet tāpēc, ka viņi ir; viņiem nav brīv būt otrajiem. Savukārt otrie ir tiesību sargi, kārtības un drošības aizstāvji, tie ir dižciltīgi kareivji; pirmkārt, tas ir ķēniņš kā augstākais kareivja, tiesneša un likuma sargātāja tituls. Otrie ir garīgo cilvēku izpildvara, viņu tuvākās aprindas, tie, kas viņu vietā izpilda rupjos valdīšanas darbus, - viņu sekotāji, viņu labā roka, viņu labākie mācekļi.

Visā šajā iekārtā, vēlreiz atkārtoju, nav nekā patvaļīga, nekā «radīta»; viss, kas ir citāds, ir radīts, tādējādi apkaunojot dabu… Kastu kārtība, hierarhija, pauž tikai pašas dzīves augstāko liku­mu; trīs tipu nošķiršana ir nepieciešama sabiedrības saglabāšanai, augstāku un visaugstāko tipu uzturēšanai - tiesību nevienlīdzība ir galvenais nosacījums, lai vispār varētu pastāvēt tiesības. Tiesības ir privilēģija. Katram ir savas privilēģijas atbilstoši viņa esamības veidam. Nenovērtēsim par zemu viduvējo priekšro­cības. Tuvojoties virsotnei, dzīve kļūst arvien smagāka - kļūst aukstāks, pieaug atbildība. Augsta kultūra ir piramīda: tā var pastāvēt tikai uz plata pamata, tās rīcībā pirmām kārtām jābūt stiprai un veselīgi saliedētai viduvējībai. Amatniecība, tirdznie­cība, zemniecība, zinātne, lielākā daļa mākslas, vārdu sakot, viss, ko ietver profesijas jēdziens, saskan tikai ar vidusmēra iespējām un vēlmēm 40 ; tam nav vietas starp izņēmumiem, tam piemītošais instinkts neatbilst ne aristokrātijai, ne anarhijai. Lai cilvēks būtu sabiedriski noderīgs, būtu par riteni, par funkciju, tam jābūt dabiskam aicinājumam: nevis sabiedrība, bet tas laimes veids, kādu spēj izjust vairākums, padara viņus par inteliģentām mašī­nām. Vidusmēra laime ir būt vidusmēram; meistarība vienā amatā, specialitāte ir dabisks instinkts. Ar dziļāku garu apveltītam cilvēkam būtu absolūti necienīgi vidusslānī kā tādā saskatīt kaut ko negatīvu. Viduvējība ir pats pirmais nosacījums, lai varētu pastāvēt izņēmumi: augsta kultūra ir atkarīga no tās. Ja izņēmu­ma cilvēks tieši pret viduvējiem izturas maigāk nekā pret sevi un sev līdzīgiem, tā nav tikai viņa sirsnība vai pieklājība, tas vienkārši ir viņa pienākums… Kurus no mūsdienu plukatām es ienīstu visvairāk? Sociālistu plukatas, čāndālas apustuļus, kas apglabā strādnieka instinktu, prieku, pieticības izjūtu atbilstoši viņa sīkajai esamībai, kas padara viņu skaudīgu, kas māca viņam atriebību… Netaisnība nekad neizpaužas nevienlīdzīgās tiesībās, tā izpaužas kā «vienlīdzīgu» tiesību pieprasījums… Kas ir slikts? Es taču jau teicu: viss, ko rada vārgums, skaudība, atriebī­ba. Anarhistam un kristietim ir viena izcelsme… 41

58

Patiesi, ir atšķirība, ar kādu mērķi melo: vai tādējādi ko saglabā vai sagrauj. Starp kristieti un anarhistu var likt vienlīdzības zīmi: viņu mērķis, viņu instinkts ir tikai sagrāve. Šā apgalvojuma pierā­dījums atrodams vēsturē: tur tas izlasāms šausminoši skaidri. Mēs tikko iepazinām reliģisku likumdošanu, kuras mērķis bija veidot augstākos nosacījumus dzīves uzplaukumam, «iemūžinot» lielu sabiedrības organizāciju, - kristietība ir atradusi savu misiju, iznī­cinot kādu tikpat lielu organizāciju, jo tā veicināja dzīves uzplaukumu. Kopš sen pagājušiem eksperimenta un nedrošības laikiem saprātam vajadzēja tajā saglabāt savus augļus turpmākai izmantošanai, un bija jāievāc tik liela, bagātīga un pilnīga raža, cik vien iespējams: taču šeit, gluži pretēji, pa nakti raža tika sain­dēta… Tas, kas pastāvēja aere perennius (*šķietami nemainīgs (latīņu vai.)), Romas impērija, bija grūtos apstākļos sasniegta lieliskākā organizācijas forma, salīdzinot ar kuru viss iepriekšējais un viss sekojošais ir gabal­darbs, trulums, diletantisms. Un svētie anarhisti izveidoja savu «dievbijību» ar mērķi sagraut «pasauli», t.i., Romas impēriju, līdz akmens uz akmens nepalika - līdz pat ģermāņi un citi lempji varēja uzkundzēties tai… Kristietis un anarhists - abi dekadenti, abi nespējīgi darboties citādi kā vien izšķiežot, saindējot, apspiežot, izsūcot asinis; abi nāvīga naida iemiesojums pret visu, kas eksistē, kam piemīt diženums, pastāvība, kas apsola dzīvei nākotni… Kristietība bija Romas impērijas vampīrs; pa nakti tā pazudināja romiešu milzu darbu, veidojot pamatu kultūrai, kas būtu ilgstoša. Vai vēl arvien nav saprotams? Romas impērija, kādu mēs to pazīstam, kādu mēs arvien labāk iepazīs­tam, pētot Romas provinču vēsturi, šis apbrīnas cienīgais augstā stila mākslasdarbs bija tikai sākums, šī celtne bija paredzēta gadu tūkstošiem ilgai būvēšanai: līdz šai dienai tā nekad vairs nav celts, nedz pat tikai sapņots celt tādos mērogos, sub specie aeterni! (*no mūžības viedokļa (latīņu vai.)) Šī organizācija bija pietiekami stipra, lai izturētu sliktus valdnie­kus: nejaušas personības šādos gadījumos nedrīkst neko ietekmēt, tas ir galvenais visas dižās arhitektūras princips. Bet tā nebija pie­tiekami stipra pret vispostošāko pagrimuma veidu, pret kristie­šiem… Šis slēptais tārps, kurš tumsā, miglā un divdomībā iezagās katrā atsevišķā personā un no katra izsūca nopietno attieksmi pret patiesām lietām un vispār realitātes instinktu, šī gļēvā feministiskā un saldenā banda soli pa solim atsvešināja no grandiozās celtnes «dvēseles» - tos vērtīgos, vīrišķīgi dižciltīgos raksturus, kuri izjuta Romas lietas kā savējās, kā paši savu nopietnību, paši savu lepnumu. Svētuļu liekulība, slepeni kaktu saieti, drūmi jēdzieni kā elle, kā nevainīgo upuri, kā unio mysticd asins dzeršanā un galvenokārt lēni kurinātais naida ugunskurs, čāndālas atriebī­ba - varu pār Romu ieguva tāda veida reliģija, kuras aizmetņa for­mai karu bija pieteicis jau Epikūrs. Jālasa Lukrēcijs 42 , lai aptvertu, ko Epikūrs apkaroja: nevis pagānismu, bet «kristietību», es gribu teikt, dvēseļu samaitāšanu ar vainas, soda un nemirstības jēdzie­niem. Viņš cīnījās pret pagrīdes kultiem, visiem slēptajiem kristietības veidiem - jau toreiz īsta atpestīšana bija noliegt nemirstību. Un Epikūrs būtu uzvarējis, katra vērā ņemamā personība Romas valstī bija epikūrietis; bet tad nāca Pāvils… Pāvils, par ģēniju kļuvušais čāndālas naida iemiesojums pret Romu, pret «pasauli», žīds, mūžīgais žīds par excellence... Tas, ko viņš atminēja, bija paņēmieni, kā ar mazas sektantiskas kristiešu kustības palīdzību iekurināt «pasaules ugunsgrēku» ārpus jūdaisma, kā ar «krustā sistā Dieva» simbola palīdzību piešķirt gigan­tisku varu visam zemē guļošajam, visam slepeni dumpīgajam, visiem impērijas anarhistu intrigu mantiniekiem. «Svētība nāk no žīdiem»: kristietība kā formula, lai pārspētu visu veidu pagrīdes kultus, piemēram, Ozirisa, Lielās Mātes, Mitras kultus, un sum­mētu tos: šeit izpaužas Pāvila ģenialitāte. Šajā ziņā viņa instinkts bija tik drošs, ka katru čāndālas reliģiju valdzinošos priekšstatus viņš ar nesaudzīgu vardarbību pret patiesību ielika mutē, un ne tikai mutē, savam jaunizveidotajam «pestītājam» - pārtaisīja viņu tādu, kādu spētu saprast arī katrs Mitras priesteris… Šis bija viņa Damaskas acumirklis 43 : viņš aptvēra, ka viņam nepieciešama ticība nemirstībai, lai atņemtu vērtību «pasaulei»; ka «elles» jēdziens vēl iegūs varu pār Romu – ka ar „viņpasauli” var no­galināt dzīvi… Nihilist und Christ (*nihilists un kristietis (vācu val.)) - tās ir atskaņas un ne tikai atskaņas…