Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

62

Līdz ar to esmu beidzis un pasludinu savu spriedumu. Es notiesāju kristietību, pret kris­tīgo Baznīcu es ceļu visbriesmīgāko no visām apsūdzībām, kādu jelkad kāds apsūdzētājs izteicis. Manās acīs tā ir ļaunākā no visām iedomājamām pagrimuma formām, tās griba tiecas arī pēc galēji iespējamā pagrimuma. Kristīgā Baznīca neko nav atstājusi nesamaitātu, tā katru vērtību padarījusi nevērtīgu, katru patiesību pasludinājusi par meliem, katru taisnīgumu pārvērtusi par dvēseles nekrietnību. Un cilvēki vēl uzdrīkstas runāt par tās humanitārajiem sasniegumiem! Novērst jebkādu postu bija pret tās dziļāko būtību: tā dzīvoja no posta, tā radīja postu, lai padarītu sevi mūžīgu… Piemēram, grēka tārps: ar šo postu cilvēci apveltījusi tikai Baznīca! «Dvēseļu vienlīdzība Dieva priekšā» - šī aplamība, šis iegansts visu zemiski noskaņoto rancunes, šī jēdzienu sprāgstviela, kas galu galā pārtapusi par revolū­ciju, par moderno ideju un par visas sabiedrības kārtības bojāejas principu, - tas ir kristietības dinamīts… Kristietības «humani­tārā» svētība! No humanitas (*cilvēcība (latīņu val.)) izaudzēt pašpretrunu, sev kaitēšanas mākslu, gribu melot par katru cenu, riebumu un nicinājumu pret visiem krietnajiem un godīgajiem instinktiem! lādu es redzu kristietības svētību! Parazītisms kā vienīgā Baznīcas prakse, kas ar savu mazasinību, ar savu «svētuma» ideālu izsūc visas asinis, visu mīlestību, visu dzīves cerību; viņpasaule kā katras realitātes nolieguma griba; krusts kā pazīšanas zīme drūmākajai pagrīdes sazvērestībai, kāda jelkad pastāvējusi, - sazvērestība pret veselību, skaistumu, pārticību, drosmi, garu, dvēseles labsirdību, pret pašu dzīvi…

Šo mūžīgo kristietības apsūdzību es rakstīšu uz visām sienām, kur vien ir sienas, - man ir tādi burti, kas būs redzami pat akla­jiem… Es saucu kristietību par lielo lāstu, lielo iekšķīgo samaitātību, lielo atriebības instinktu, kam neviens līdzeklis nav pietiekami indīgs, slepens, zemisks, mazs, - es saucu to par cil­vēces nemirstīgo kauna traipu…

Un laiku skaita no tās dies nefastns (*posta diena (latīņu val.)), kad šis lāsts izcēlās, no kristietības pirmās dienas! - Kāpēc gan labāk ne no pēdējās dienas? No šodienas? - Visu vērtību pārvērtējums!…

PASKAIDROJUMI

1 Sī grāmata tulkota no: F. Nietzsche. Werke. - Leipzig, 1906. - Bd. 8. - S. 213-332; un salīdzināta ar: Friedrich Nietzsche. Sдmtliche Werke. Kritische Studien­ausgabe. - Herausgegeben von Giorgio Colli und Mazzino Montaniah. - Bd. 6. -S. 165-254. Bībeles citāti doti atbilstoši Jaunās derības tulkojuma 300 gadu jubilejas izdevumam (R., 1988). - 20. Ipp.

2 Grāmatu «Tā runāja Zaratustra» Nīcše bija adresējis «visiem un nevienam».. -20. Ipp.

3 Pindars (518-438 pirms Kristus) - sengrieķu dzejnieks; hiperboreji - grieķu mito­loģijā dieva Apollona sevišķi ieredzēta tauta, kas dzīvo tālu ziemeļos. - 22. Ipp.

4 Matemātiķis, filozofs un literāts Blēzs Paskāls (1623-1662) Zentas Mauriņas versijā ir iepazīstams līdzās Nicšem grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. -196.-213. Ipp). - 24. Ipp.

5 Vācu filozofa Artura Sopenhauera (1788-1860) galvenais darbs «Pasaule kā griba un priekšstats» tika laista klajā 1819. gadā. T3s ietekmē Nīcše esot dēvējis Sopenhaueru ne vien par skolotāju, bet arī par tēvu. Taču vēlāk Nīcše pieņēma, ka pasaules pamatā ir nevis dzīves griba (jo dzīve ir jau esoša, to vairs nevajag gribēt), bet gan varas griba celt dzīvi. - 26. Ipp.

6 Idiosinkrāzija ir termins neparastās un slimīgas cilvēka reakcijas apzīmēšanai medicīnā (alerģija pret tādām vielām, kas parasti neizraisa alerģiju) un psiholoģijā (nemotivēta un pārmērīga nepatika, naidīgums pret cilvēkiem un lietām. 26. Ipp.

7 Atsauces uz antīko pasauli ir viens no F. Nīcšes darbu pamatelementiem. Taču viņa uzskati par šo pasauli krietni atšķiras no vispārpieņemtajiem gan viņa laika, gan mūsdienu zinātnē. Korektā un pārskatāmā veidā mūsdienu filozofijas un vēstures zinātņu viedokļi par galvenajiem antīkās filozofijas pārstāvjiem sniegti Latvijas filo­zofu rakstu krāj.: Domas par antīko filozofiju. - R., 1990. Seit atsevišķi rakstīts par Aristoteli (384-322 pirms Kristus), kā arī par Sokrātu (469-399 pirms Kristus), Platonu (aptuveni 428-348 pirms Kristus) un Epikūru (aptuveni 341-271 pirms Kris­tus), kuri tāpat ir piesaukti F. Nīcšes «Antikristā». - 26. Ipp.

8 1861. gadā Nīcše iepazinās ar Riharda Vāgnera mūziku, 1868. gadā - ar tās autoru, kas tiek uzskatīts par vienu no Nicšes konstruētā «pārcilvēka» prototipiem. Viņu domstarpības izpaudās ap 1874. gadu, vēlāk pāraugot publiskā polemikā. -26. Ipp.

9 Tibingenā teoloģisko Izglītību bija ieguvuši filozofi Hēgelis un Sellings. - 28. Ipp.

10 Imanuela Kanta biogrāfija un mūsdienīgs skatījums uz viņa filozofiju latviešu valodā parādījās līdz ar viņa darbu «Praktiskā prāta kritika» (R., 1988.) un «Prolegomeni» (R., 1990.) publikāciju. - 29. Ipp.

11 Daudzu Nīcšes «Antikristā» iezīmēto vēsturisko un filozofisko jautājumu izpratnei var noderēt M. Luteram veltīta grдm.: Solovjovs E. Neuzvarētais ķeceris: Mārtiņš Luters un viņa laiks. - R„ 1988. - 29. Ipp.

12 Atbilstoši paviršiem un speciāli kariķētiem priekšstatiem, Gotfrīda Vilhelma Leibnica (1646-1716) filozofija mācot par visām pasaules norisēm kā bezgalīgi gudrā, bez­galīgi labā un bezgalīgi spēcīgā Dieva Iepriekšnolemtās harmonijas izpausmēm. - 29. ipp.

13 Molohs - vai nu semītu dievs, Jahves konkurents, kuram upurēti bērni, - vai varbūt cilvēku un dzīvnieku upurēšanas rituāla apzīmējums; cita versija norāda uz to, ka Molohs visvairāk prasījis vīriešu spermas upurus. Par to latviešu valodā fragmenti no Maksa Vēbera darba: Antīkais jūdalsms // Atmoda Atpūtai. - 1991. gada 19. jū­nijā. - 5. Ipp. - 30. Ipp.

14 Čāndāla - viens no Senās Indijas nepieskaramo kastai piederīgo apzīmējumiem: tik zemas izcelsmes cilvēks, ka saskare ar viņu nodara ļaunu pārējo kastu šķīstībai. -31. Ipp.

15 Vilnis Zariņš savulaik izvēlējās Renē Dekartu (1596-1650), lai ar viņa darbu tulkošanu un skaidrošanu iesāktu Eiropas filozofijas valodas un problēmu izteikšanu mūsdienu latviešu valodā; viņš pieminēja arī Dekarta ideju par dzīvnieku psihes pielīdzinā­šanu mehānisku automātu darbībai: Zariņš V. Rietumeiropas filozofija 17. gs. Renē Dekarts. «Pārruna par metodi». - R., 1974. - 8. Ipp. - 32. Ipp.

16 Ernests Žozefs Renāns (1823-1892) savas dzīves laikā guva lielu ievērību ar darbiem filoloģijā, vēsturē, teoloģijā un filozofijā - un arī kā literāts un brīvdomātājs. Par 1863. gada grāmatu «Jēzus dzīve» viņu padzina no College de France profesora vietas, bet dažus gadus vēlāk viņam gan atdeva katedru, gan 1879. gadā Ievēlēja par «nemirstīgo» Francijas Akadēmijas locekli. Renāns, tāpat kā Nīcše, ir popu­larizējis uzskatu par cilvēku dabisko nevienlīdzību. - 36. Ipp.

17 Žīdi - Nīcšes laikā un arī daudz vēlāk vispāratzīts tautības apzīmējums latviešu valodā, kuru nomainīja pēc tam, kad Latviju okupēja Padomju Savienība: tajā dominēja krievu valoda un kultūra, kurā līdzīgi skanošs vārds - atšķirībā no latviešu valodas - bija un ir apveltīts ar ārkārtīgi negatīvu nozīmi. - 36. Ipp.

18 Nelielu ieskatu šīs pasaules reliģijas tapšanā un pamatproblēmās sniedz Viktors Ivbulis priekšvārdā grām.: Indiešu literatūra. - R., 1985. Skat arī: Staburova J. Balts zirgs nav zirgs jeb tradicionālā Ķīnas filozofija. - R„ 1995. - 38. Ipp.