Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

55

Vēl solis tālāk pārliecības un «ticības» psiho­loģijā. Jau sen esmu mēģinājis izspriest jautāju­mu, vai pārliecība nav bīstamāka patiesības ienaidniece nekā meli («Cilvēciskais, pārāk cilvēciskais» I, 54. un 483. aforisms). Šoreiz es gribētu uzdot izšķirošo jautājumu: vai starp meliem un pārliecību vispār ir kāds pretstats? Visa pasaule tic tam, ka ir, - bet kam gan visam netic pasaule! Katrai pārliecībai ir sava vēsture, savas priekšformas, savi mēģinājumi un kļū­mes: tā kļūst par īstu pārliecību pēc tam, kad ilgi tāda nav bijusi, un pēc tam, kad vēl ilgāk tā bijusi vāja pārliecība. Kā? Vai tad starp šīm pārliecības aizmetņa formām nevarētu būt arī meli? Reizēm pietiek tikai ar personu maiņu: par dēla pārliecību kļūst tas, kas tēvam vēl bija meli. Es saucu par meliem nevēlēšanos redzēt to, kas ir redzams, nevēlēšanos redzēt tā, kā tas ir redzams: vai tiek melots liecinieku klātbūtnē vai bez lieciniekiem, tam nav nozīmes. Visparastākie meli ir tie, ar ko apmāna paši sevi; citu apmānīšana ir relatīvi rets gadījums. Un šī nevēlēšanās redzēt redzamo, ir gandrīz vai pirmais nosacījums visiem, kas reprezentē kādu partiju visplašākajā šī vārda nozīmē: partijas cilvēks nepie­ciešami kļūst par meli. Vācu vēsturniecība, piemēram, ir pārliecināta, ka Romā valdīja despotisms un ka brīvības garu pasaulē ienesuši ģermāņi: kāda atšķirība ir starp šo pārliecību un meliem? Vai tad vēl jābrīnās, ka visas partijas, arī vācu vēsturnieki, instin­ktīvi bruņojas ar dižajiem morāles vārdiem - ka morāle bezmaz vai tikai tāpēc turpina pastāvēt, ka tā katru acumirkli nepiecie­šama visu veidu partijas cilvēkiem? «Šī ir mūsu pārliecība: mēs pasludinām to visas pasaules priekšā, mēs dzīvojam un mirstam par to; mēs respektējam visus, kam ir pārliecība!» - kaut ko tādu esmu dzirdējis pat no antisemītiem. Gluži otrādi, kungi! Antisemīts tādējādi nebūt nekļūst krietnāks, ka melo principa pēc… Priesteri, kas šādās lietās ir smalkāki un ļoti labi saprot iebildu­mus jēdzienam «pārliecība», t.i., ar kalpošanu kādam mērķim pamatotiem meliem, ir pārņēmuši no žīdiem gudrību šajā vietā iespraust «Dieva», «Dieva gribas», «Dieva atklāsmes» jēdzienu. Arī Kants ar savu kategorisko imperatīvu atradās uz tā paša ceļa: viņa prāts šeit kļuva praktisks, atrodot jautājumus, kuru patie­sības vai aplamības izšķiršana nav cilvēku kompetencē: ka visi galvenie jautājumi, visas galveno vērtību problēmas atrodas viņ­pus cilvēka saprāta… Apjēgt saprāta robežas - tikai tā esot patiesa filozofija… Priekš kam Dievs deva cilvēkiem atklāsmi? Vai Dievs būtu izdarījis ko lieku? Cilvēks nespēj pats no sevis zināt, kas ir labs un ļauns, tāpēc Dievs mācīja viņam savu gribu… Morāle: priesteris nemelo, jo vērtējumi «patiess» vai «aplams» nemaz nepastāvot tajās lietās, par ko spriež priesteris; šīs lietas nemaz neļaujot melot. Jo, lai melotu, vajadzētu spēt izšķirt, kas te ir patiess. Bet taisni to cilvēks nevarot; priesteris tādējādi ir tikai Dieva rupors. Šāds priesteru siloģisms nebūt nav tikai žīdisks vai kristīgs; tiesības melot un gudrība sludināt «atklāsmi» pieder pie priesteru tipa, tikpat labi dekadences priesteriem, kā pagānu priesteriem (pagāni ir visi, kas atzīst dzīvi un kuru «Dievs» ir sinonīms lielajam «jā» visās lietās). «Likums», «Dieva griba», «svētie raksti», «inspirācija» - tie visi ir apzīmējumi nosacīju­miem, kuru rezultātā priesteris nāk pie varas, ar kuru palīdzību viņš saglabā savu varu, - šie jēdzieni atrodami visu priesteru orga­nizāciju, visu priesterisko un filozofiski priesterisko varas formu pamatos. «Svētie meli» ir kopīgi Konfūcijam, Manu likumu grāmatai 38 , kristīgajai Baznīcai; to netrūkst pat Platonam. Vien­alga, kur atskan vārdi: «Patiesība ir šeit,» - tie nozīmē, ka pries­teris melo…

56

Visbeidzot jārunā par to, ar kādu mērķi tiek melots. Tas, ka kristietībā trūkst «svēto» mēr­ķu, ir mans iebildums pret tās izmantotajiem līdzekļiem. Ir tikai slikti mērķi: dzīves saindēšana, apmelošana, noliegšana, miesas nicināšana, cilvēka pazemošanās un pašapkaunošanās ar grēka jēdzienu, - tātad arī kristietības līdzekļi ir slikti. Ar gluži pretējām jūtām es lasu Manu likumu grāmatu -nesalīdzināmi apgarotāku un morālā ziņā pārāku darbu, kuru pat pieminēt vienā teikumā ar Bībeli būtu grēks pret garu. Kā jau uzreiz atminēsiet, šā darba pamatā, saturā ir īsta filozofija, nevis tikai nelabi smakojošs žīdu rabīnisma un māņticības judaīns39, -pat izsmalcinātākajam psihologam te ir kas gūstams. Nedrīkst aizmirst pašu galveno, būtisko šīs grāmatas atšķirību no jebkura veida Bībeles: dižciltīgie slāņi, filozofi un kareivji tur savās rokās pūli; visur valda dižciltīgas vērtības, pilnības sajūta, dzīves aplieci­nājums, triumfējoša labsajūta pašiem par sevi un par dzīvi - saule spīd visā grāmatā. Visas lietas, kurās kristietība pauž savu bezgalī­go zemiskumu (pret ieņemšanu, sievieti, laulību…), šeit aplūkotas nopietni, ar godbijību, mīlestību un uzticību. Kā gan var dot rokās bērniem un sievietēm grāmatu, kas satur šādu pazemojošu frāzi: «..netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un kat­rai sievai savs vīrs. ..labāk iedoties laulībā, nekā kaist kārībā» (*1. Korint. 7:1,9) ? Un vai drīkst būt par kristieti, ja ar jēdzienu hnmaculata conceptio (*neaptraipītā ieņemšana (latīņu vai.)) pat cilvēka izcelšanās ir padarīta kristīga, tas ir, netīra?… Es nezinu nevienu citu grāmatu, kurā sievietei būtu veltīts tik daudz maigu un labvēlīgu vārdu kā Manu likumu grāmatā; šiem vecajiem sirm­galvjiem un svētajiem ir tādi paņēmieni būt pieklājīgiem pret sie­vietēm, kādus varbūt neviens nav pārspējis. «Sievietes mute, - tur rakstīts, - meitenes krūtis, bērna lūgšana, upura dūmi vienmēr ir tīri.» Citā vietā: «Nav it nekā tīrāka par saules gaismu, govs ēnu, gaisu, ūdeni, uguni un meitenes elpu.» Un pēdējais citāts - var­būt arī kādi svēti meli: «Visas ķermeņa atveres virs nabas ir tīras, visas apakš nabas - netīras. Tikai meitenei viss ķermenis ir tīrs.»

57

Kristietības līdzekļu zemiskumu var pieķert in flagranti (*uz karstām pēdām (latīņu vai.)), ja salīdzina kristīgo mērķi ar Manu likumu grāmatas mērķi - ja iznes spilgtā gais­mā šo mērķu pretstatu. Kristietības kritiķim neatliek nekas cits kā padarīt kristietību nicināmu. Manu likumu grāmata veidojusies kā katra laba likumu grāmata: tā apkopo daudzu gadsimtu piere­dzi, gudrību un eksperimentālo morāli, tā noslēdz, tā neko nera­da no jauna. Tādas likumdošanas nosacījums ir uzskats, ka līdzek­ļi lēni un par dārgu cenu iegūtas patiesības autoritātes radīšanai pašos pamatos atšķiras no līdzekļiem, ar kuriem šo patiesību pie­rāda. Likumu grāmata nekad neskaidro katra likuma noderīgu­mu, pamatus un priekšvēstures kazuistiku: tad tā zaudētu impe­ratīva toni, prasību «tev būs», paklausības priekšnoteikumus. Problēma atrodas tieši šeit. Zināmā kādas tautas attīstības punktā tās saprātīgākais, t.i., piesardzīgākais un apdomīgākais, slānis pasludina par galīgo to pieredzi, pēc kuras jādzīvo - pēc kuras var dzīvot. Tā mērķis ir pēc iespējas bagātīgi un pilnīgi apkopot eksperimentu laika un sliktās pieredzes rezultātus. Tātad galve­nais, no kā turpmāk jāizvairās, ir eksperimentu turpināšana, vērtību nestabilā stāvokļa, pētījumu, izvēles, vērtību kritikas mēģinājumu turpināšana in infinitivm (*bez gala, nebeidzami (latīņu vai,)) . Šai tieksmei ceļā tiek uzcelts dubultmūris: pirmkārt, atklāsme, t.i., apgalvojums, ka ļ likumos ietvertā jēga nav cilvēciskas izcelsmes, ka tie nav meklēti un atrasti lēni, mēģinājumu un kļūdu ceļā, bet ka to izcelsme ir dievišķa, pilnīga, nevainojama, bez vēstures, dāvana, brīnums, kas tikai darīts zināms cilvēkiem… Otrkārt, tradīcija, t.i., apgalvo­jums, ka šis likums būtu pastāvējis jau kopš mūžseniem laikiem, ka šaubīties par to nozīmē izrādīt necieņu, noziegties pret senčiem. Likuma autoritāte pamatota ar tēzēm: Dievs to ir devis,: priekšteči tā ir dzīvojuši. Šādas procedūras augstākā jēga ir soli pa solim attālināt apziņu no dzīvesveida, kas atzīts par pareizu (par milzīgas un rūpīgi izsvērtas pieredzes pierādītu), lai likumu ievērošanā tiktu sasniegts instinktīvs automātisms - priekšnotei­kums jebkādai meistarībai, jebkādai pilnībai dzīves mākslā. Izdot Manu grāmatai līdzīgu likumu krājumu nozīmē apzināti pieļaut tautai pašai kļūt par saimnieci, kļūt pilnīgai un pretendēt uz augstāko dzīves mākslu. Tāpēc tas jādara neuzkrītoši - tas ir šo svēto melu mērķis.