Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

59

Viss antīkās pasaules darbs bija veltīgs: man nav vārdu, kas pienācīgi paustu manas sajūtas par kaut ko tik briesmīgu. Un, ņemot vērā, ka šis veikums bija tikai priekšdarbi, ka ar granīta pašapziņu tikko bija ielikts pamats darbam, kas turpināms gadu tūkstošos, tad visa antīkās pasaules jēga bija veltīga!… Priekš kam grieķi? priekš kam romieši? Tur jau bija visi priekšnoteikumi uz izglītību balstī­tai kultūrai, jau bija visas zinātniskās metodes, jau bija nostip­rināta nesalīdzināma lasītprasmes māksla - šie priekšnosacījumi kultūras tradīcijai, vienībai ar zinātni; dabaszinātne kopā ar matemātiku un mehāniku bija uz laba ceļa - faktu izpratnei, pēdējai un vērtīgākajai no visām izpratnēm, jau bija savas skolas un gadsimtiem ilgas tradīcijas. Vai tas ir saprotams? Viss būtiskais jau bija atklāts, atlika tikai ķerties pie darba; metodes -tas jāatkārto desmitreiz - ir būtiskais, arī grūtākais, arī tas, kam visilgāk pretojas pieradums un slinkums. Mēs šodien ar neizsakā­mu piespiešanos (jo mums visiem zināmā mērā joprojām piemīt sliktie, t.i., kristīgie instinkti) esam atkarojuši to, kas kādreiz, jau vairāk nekā pirms diviem gadu tūkstošiem, bija gatavs: brīvu skatu uz realitāti, rīcības piesardzību, pacietību un nopietnību vissīkākajās lietās, vispārēju atziņas godīgumu! Un tur pieskaitāms vēl labais, smalkais taktiskums un gaume! Nevis kā smadzeņu dresūra! Nevis kā «vāciska» izglītība ar vulgārām manierēm! Bet gan kā miesa, kā izturēšanās veids, kā instinkts -vārdu sakot, kā īstenība… Viss veltīgi! Vienas nakts laikā palikušas tikai atmiņas! - Grieķi! romieši! instinkta dižciltība, gaume, metodiskā pētniecība, ģeniālā organizācija un pārvalde, ticība un griba cilvēces nākotnei, lielais apliecinājums visām lietām, kas iemiesojās Romas impērijā, bija taustāms ar visām maņām, augstais stils vairs nevis kā māksla, bet kā realitāte, patiesība, dzīve… Un tas viss gājis bojā nakts laikā ne jau kādā dabas katastrofā! Nevis ģermāņu un citu slampu samīdīts! Bet gan viltīgu, slepenu, neredzamu, mazasinīgu vampīru apkaunots! Nevis uzvarēts - tikai izsūkts!… Slēptās atriebes alkas, maziska skaudība uzkundzējusies! Viss nožēlojamais, viss, kas cieš pats sevis dēļ, viss sliktu sajūtu pārņemtais, visa dvēseles geto pasaule vienā rāvienā tikusi virspusē!

Jāpalasa tikai kāds kristīgais aģitators, piemēram, svētais Augustīns 44 , lai aptvertu, lai saostu, kādi netīri subjekti līdz ar to nonākuši virspusē. Mēs ļoti maldītos, ja pieņemtu, ka kristiešu kustības vadoņiem trūcis prāta: nē, viņi bija gudri, līdz pat svētu­mam gudri, šie Baznīcas tēvu kungi! Viņiem trūkst gluži cita. Daba bija nevērīgi izturējusies pret viņiem - tā bija aizmirsusi piešķirt viņiem kaut vai pieticīgu devu godīgu, piedienīgu, tīru instinktu… Starp mums runājot, tie nav pat vīrieši… Islams nici­na kristietību, un tam tūkstoškārt ir taisnība: jo islama priekšno­teikums ir vīrieši…

60

Kristietība laupīja mums antīkās kultūras ražu, un vēlāk tā liedza mums islama kultūras ražu. Tika samīdīta (nerunāšu, ar kādām kājām) brīnumainā Spānijas mauru kultūras pasaule, kas būtībā bija rad­niecīgāka mūsējai, kas vairāk nekā Romas un Grieķijas kultūra vērsās pie prāta un gaumes. Kāpēc? Tāpēc, ka tā par savu izcelšanos varēja pateikties dižciltībai un vīrišķiem instinktiem, tāpēc, ka tā apliecināja dzīvi, turklāt ari īpatnējās un rafinētās mauru dzīves vērtības!… Krustneši apkaroja kaut ko tādu, kura priekšā viņiem piedienīgāk būtu bijis gulēt pīšļos, - kultūru, salīdzinājumā ar kuru pat mūsu deviņpadsmitais gadsimts izskatās ļoti nabadzīgs, ļoti «novēlojies». Protams, krustneši dzinās pēc laupījuma: Austrumi bija bagāti… Nav ko kautrēties! Krusta kari bija augstākā līmeņa pirātisms, nekas cits! Vācu muižniecība, kas pamatā bija vikingu muižniecība, te sajutās savā elementā: Baznīca pārāk labi zināja, ar ko iegūt vācu muižniecību… Vācu muižnieki, mūžīgie Baznīcas «šveicari», allaž slikto Baznīcas instinktu kalpi, taču labi atalgoti… Un Baznīca tieši ar vācu zobenu, vācu asiņu un drosmes palīdzību izcīnīja savu nāvīgā nai­da karu pret visu dižciltīgo zemes virsū! Šajā sakarā rodas daudz sāpīgu jautājumu. Vācu muižniecība gandrīz nemaz nav minēta augstākās kultūras vēsturē: iemesls ir saprotams… Kristietība un alkohols - tie ir abi lielie pagrimuma līdzekļi… īstenībā taču nemaz nevajadzētu būt izvēlei starp islamu un kristietību, tāpat kā cilvēks neizvēlas būt par arābu vai žīdu. Te jau iepriekš ir pieņemts lēmums , nevienam nav brīv vēl pēc tam izvēlēties. Vai nu tu esi čāndāla, vai neesi… «Karš pret Romu ar nažiem! Miers un draudzība ar islamu»: tā izjuta, tā darīja lielais brīvdomātājs, ģēnijs vācu ķeizaru vidū, Fridrihs II 45 . Kā? Vai tad vācietim vispirms jākļūst par ģēniju, par brīvdomātāju, lai justu piedie­nīgi? Es nespēju aptvert, kā vācietis vispār varētu just kristīgi…

61

Te būs nepieciešams skart vāciešiem vēl simt­reiz sāpīgākas atmiņas. Vācieši laupīja Eiropai pēdējo lielo kultūras ražu, ko tā varēja ievākt, -renesansi. Vai beidzot ir saprotams, vai ir vēlēšanās saprast, kas bija renesanse? Kristīgo vērtību pārvērtēšana, ar visiem līdzekļiem, ar visiem instinktiem, ar visu ģenialitāti uzsākts mēģinājums likt uzvarēt pretējām vērtībām, dižciltīgām vērtībām… Līdz šim bijis tikai šis lielais karš, nav bijis izšķiro­šākas jautājuma nostādnes kā renesanses izvirzītā, - mans jautā­jums ir tās jautājums; nekad arī nav bijis pamatīgāka, tiešāka uzbrukuma, kas vienlīdz stiprs visā frontē un centrā! Uzbrukt izšķirošajā vietā, pašā kristietības ligzdā, tur celt tronī dižciltīgas vērtības, es gribu teikt, pārvērst tās par šajā tronī sēdošo instin­ktiem, par viņu dziļākajām vajadzībām un vēlmēm… Es redzu acu priekšā debešķīga valdzinājuma un krāšņuma pildītu iespēju: man šķiet, ka tā atmirdz izsmalcināta skaistuma trīsās, ka tajā uzplaukst tik dievīga, tik velnišķīgi dievīga māksla, ka meklēt otru šādu iespēju būtu veltīgi vairākus gadu tūkstošus; es redzu tik dzi­ļas jēgas pilnu izrādi, kas vienlaikus ir tik brīnumains paradokss, ka visiem Olimpa dieviem būtu iemesls nemirstīgu smieklu lēkmei - Cezāre Bordža pāvesta lomā… Vai izteicos saprotami?… Lūk, tā būtu bijusi uzvara, pēc kuras pašlaik es tiecos viens pats, - līdz ar to kristietībai būtu gals! Bet kas notika? Romā ieradās vācu mūks Luters. Šis mūks, kurā iemiesojās visi atriebes alkstošie neveiksmīga priestera instinkti, Romā sacēlās pret renesansi… Tā vietā, lai dziļā pateicībā saprastu notikušo brīnumu kristietības sakāvi tās tronī, viņš no šīs izrādes ieguva tikai barību savam naidam. Reliģiozs cilvēks domā tikai par sevi: Luters redzēja pāvestu samaitātību, kamēr acīs bija jākrīt gluži pretē­jam, ka iepriekšējā samaitātība, peccatum originale , kristietība vairs nesēdēja pāvesta tronī! Tur sēdēja dzīve! Dzīves triumfs! Visu augsto, daiļo, pārdrošo lietu lielais apliecinājums! Un Luters izglāba Baznīcu - viņš uzbruka tai. Renesanse - notikums bez jēgas, mūžīgais «veltīgi». Ak, šie vācieši, cik daudz viņi mums jau izmaksājuši! Ja kas notiek veltīgi, tad vienmēr tas ir vāciešu darbs: reformācija, Leibnics, Kants un tā saucamā vācu filozofija; «brīvības» cīņas; impērija - katru reizi kļūst veltīgs kaut kas, kas iepriekš pastāvējis un kas vairs nav atjaunojams… Tie ir mani ienaidnieki, šie vācieši, es to atzīstu: es nicinu viņos jēdzienu un vērtību visu veidu netīrību, gļēvumu godīga «jā» vai «nē» priekšā. Jau gandrīz gadu tūkstoti viņi ir mudžinājuši un sarežģījuši visu, kam vien pieskārušies viņu pirksti; uz viņu sirds­apziņas ir viss pusdarītais un trīsastotdaļpadarītais, ar ko slimo Eiropa, - uz viņu sirdsapziņas ir arī netīrākais no visiem iespē­jamiem kristietības veidiem, visnedziedināmākais, neatspēkojamākais - protestantisms… Ja ar kristietību neizdosies tikt galā, tur vainīgi būs vācieši…