VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

VILHELMS HAUFS

UN CITAS PASAKAS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958

Wilhelm Hauff DAS KALTE HERZ

und andere Marchen Der Kinderbuchverlag Berlin 1956

Tulkojis R0DOLFS EGLE

T. SLEGELES ilustrācijās

K. FRIDRICHSONA apvāka un vāka zīmējums

Kādā jaukā, tālā valstībā, par kuru teika stāsta, ka tās mūžam za­ļajos dārzos saule nekad nenoriet, valdīja, kā valdījusi no laika gala līdz šai dienai, ķēniņiene Fantazija. Tūkstošiem gadu viņa dāsnu roku bija svētījusi savus pavalstniekus ar pārpilnību, un ikviens, kas viņu pazina, to mīlēja un godāja. Bet ķēniņienes sirds bija par plašu, lai apmierinātos, aplaimojot savu valsti vien; savā ķēnišķīgajā mirdzumā un mūžīgās jaunības daiļumā viņa pati nolaidās arī zemes virsū, jo viņa bija dzirdējusi, ka te dzīvojot rūpju un grūta darba nomākti ļaudis. Viņa tiem atnesa savas valstības jaukākās balvas, un no tā laika, kopš skaistā ķēniņiene apmeklējusi zemes lejas, ļaudis arvien ir bijuši jautri pie darba un mundri savā nopietnībā.

Arī savus bērnus, ne mazāk skaistus un piemīlīgus kā ķēnišķīgā māte, — ari tos viņa sūtīja iet aplaimot ļaudis.

Kādu dienu Pasaciņa, ķēniņienes vecākā meita, atgriezās no ze­mes mājās. Māte redzēja, ka Pasaciņa ļoti noskumusi, brīžam pat likās, ka meitai saraudātas acis.

«Mīļā Pasaciņ, kas tev kaiš?» ķēniņiene vaicāja. «Kopš šā ceļojuma tu esi tik drūma un nobēdājusies; saki man, savai mātei, par ko tu skumsti?»

«Ak mīļā māt!» Pasaciņa atbildēja, «vai gan es tik ilgi būtu klusē­jusi, ja nezinātu, ka manas bēdas ir arī tavas bēdas.»

«Saki, meit, saki,» lūdzās skaistā ķēniņiene. «Sirdēsti ir akmens, kas daudzreiz vienam par grūtu, bet divatā viegli noveļams pie malas.»

Pasaciņa atbildēja: «Ja tā, tad uzklausies: tu zini, cik labprāt es tie­kos ar ļaudīm, ka ar prieku es mīlu pasēdēt pie pašiem nabagākiem uz viņu būdiņas sliekšņa, lai brīdi patērzētu ar viņiem pēc darba. Ag­rāk viņi sniedza roku, mani arvien laipni apsveikdami, kad es ierados, un pateicīgu smaidu pavadīja mani, kad es gāju projām, bet pēdējā laikā tas tā vairs nav!»

«Nabaga Pasaciņa!» sacīja ķēniņiene un noglaudīja meitai vaigu, pār kuru noritēja asara. «Bet varbūt tas tev tikai tā izliekas?»

«Tici man,» atteica Pasaciņa, «es to labi nomanu, — viņi manis vairs nemīl. Kur vien parādos, kur vien skatos, visur sastopu vēsus ska­tienus, nekur vairs manis lāgā neieredz. Pat bērni, šie mani citkārtējie mīluļi, smejas par mani un pārgudri novēršas.»

Ķēniņiene atspieda galvu rokās un klusēdama pārdomāja.

«Bet, mīļā Pasaciņ,» viņa vaicāja, «kā tas nāk, ka lejā ļaudis tā pār­vērtušies?»

«Redzi, ļaudis izlikuši gudrus sargus, un tie visu, kas nāk no tavas valstības, ak ķēniņiene Fantazija, asu skatu apsver un pārbauda. Tik­līdz pamana ko tādu, kas viņiem nav pa prātam, tūdaļ saceļ brēku, iznīcina to vai arī nopaļā ļaužu acīs, un, tā kā tie saviem sargiem tic uz vārda, tie mūs vairs ne mīl, ne ieredz. Ak! cik labi mūsu brāļiem Sap­ņiem; bezbēdīgi un viegli tie nolaižas pie dusošajiem zemes ļaudīm un, gudrajiem sargiem nemaz neprasīdami, auž un tēlo viņiem ainas, kas sirdi aplaimo un acis iepriecina.»

«Taviem brāļiem ir vieglas kājas,» sacīja ķēniņiene, «bet tev, mī­līt, nav iemesla viņus apskaust. Un ļaužu robežu sargus, tos es labi pazīstu. Ļaudīm, protams, ir sava vajadzība tādus nostādīt; dažu labu reizi kaut kāds vēja grābslis uzdodas, it kā viņš nāktu taisni no manas valstības, lai gan viņš labi ja no kāda kalna te pie mums ielūkojies.»

«Bet kāpēc man, tavai meitai, par to jācieš?» šņukstēja Pasaciņa.

«Ak! ja tu zinātu, kā ļaudis ar mani apgājās. Viņi mani nosauca par vecmeitu un piedraudēja nākamo reizi nemaz vairs iekšā nelaist.»

«Kā, manu meitu vairs iekšā nelaist?» iesaucās ķēniņiene, un dus­mas iedegās viņas vaigos. «Es zinu gan, no kā tas nāk; mūsu ļaunā krust­māte mūs apmelojusi.»

«Mode? — nevar būt!» iesaucās Pasaciņa. «Viņa tak vienmēr tik laipna.»

«Ak! es pazīstu šo viltnieci,» atbildēja ķēniņiene, «bet viņai par spīti, meit, palūko vēl: kam labs kas darāms, nevar rokas klēpī turēt.»

«Māt! bet ja nu viņi mani pavisam padzen, vai arī, viņas apme­lotu, ļaudis mani nonievā un pamet kaut kur kaktā?»

«Ja pieaugušie, Modes apstulboti, tevi nicina, tad griezies pie ma­zajiem, — tik tiešām, ka tie ir mani mīluļi! Viņiem es ar taviem brā­ļiem Sapņiem esmu sūtījusi skaistākās ainas, un arī pati daudzreiz esmu viņu vidū pakavējusies, tos apkampusi un skūpstījusi, un jauki rotaļājusies līdz ar viņiem. Viņi mani labi pazīst. Mana vārda viņi ne­zina, bet bieži es esmu novērojusi, ka naktīs viņi aizgrābti raugās ma­nos zvaigžņu pulkos un rītos līksmi sasit plaukstas, redzēdami mākoņ- aitiņas zilajās debesu pļavās. Arī lieli izauguši, viņi mani vēl mīl: mīļmeitiņām es palīdzu raibus vainagus pīt, un nevaldāmie zēni top klusāki, kad apmetas pie viņiem klinšu augstumos, kur miglainās tāles zilajos kalnos uz manu mājienu iznirst staltas pilis un greznas pilsētas, un vakara stundās sarkanīgie mākoņi rindojas par drošsirdīgu jātnieku vai brīnumainu svētceļnieku pulkiem.»

«Ak, šie labie bērni!» aizgrābta iesaucās Pasaciņa. «Jā, lai notiek! Es iešu vēlreiz pie viņiem.»

«Jā, meit,» sacīja ķēniņiene, «ej pie viņiem! Es tevi vēl labi glīti uzposīšu, lai tu būtu mazajiem par prieku un lai lielie tevis neatstumtu. Redzi, es tevi ģērbšu Almanacha tērpā.»

«Almanacha tērpā, māt? Ak! — man kauns ļaužu priekšā tā grez­noties.»

Ķēniņiene pamāja, un kalpones atnesa košo Almanacha tērpu. Tas bija spilgti raibs un bagāti izrakstīts.

Kalpones sakārtoja skaistules garos matus, piesprādzēja viņai zelta sandales pie kājām un apvilka tērpu.

Kautrīgā Pasaciņa neuzdrošinājās ne acu pacelt, bet māte nolūkojās meitā ar labpatiku un, viņu apkampdama, sacīja: «Ej, mana svētība lai ir ar tevi! Un, ja vēl viņi tevi smies un nicinās, tad nāc pie manis atpakaļ, varbūt vēlākās paaudzes, dabai tuvākas, tev atkal pieķersies no visas sirds.»

Tā sacīja ķēniņiene Fantazija. Pasaciņa laidās uz zemi. Pukstošu sirdi viņa tuvojās tai vietai, kur atradās gudrie sargi. Viņa nodūra galvu, saņēma ciešāk savu skaisto tērpu un nedrošiem soļiem tuvojās vārtiem.

«Stāvi!» atskanēja cieta, rupja balss, «Šurp, sargi! Te nāk atkal jauns Almanachs!»

To dzirdēdama, Pasaciņa nodrebēja. Saskrēja pulks pavecu vīru, drūmām sejām; dūrēs sažņaugtas asas rakstāmspalvas viņi pavērsa Pasaciņai pretī kā šķēpus. Viens izspraucās no bara un, ar rupjo roku pasaciņu aiz smakra saņemdams, uzsauca: «Galvu augšā, Almanacha kungs, lai no acīm varam nolasīt, vai esi vai neesi no īstajiem!»

Pasaciņa nosarka, pacēla galvu un atvēra tumšās acis.

«Pasaka!» izsaucās sargi un smējās pilnā kaklā. «Pasaka! Un mēs nevarējām nobrīnīties vien, kas tur nāk! Kāpēc nu tu ierodies šādā tērpā?»

«Māte man tādu uzdeva,» Pasaciņa atbildēja.

«Tā? Viņa domā tevi mums iesmērēt? Netika nekā! Prom, atpakaļ, taisies kā pazūdi!» kliedza sargi cits par citu un sacēla asinātās spalvas.

«Bet es gribu tikai pie bērniem,» lūdzās Pasaciņa, «to taču jūs man neliegsiet?»

«Vai mūsu zemē vēl mazums šādu diedelnieku blandās?» kāds no sargiem iesaucās. «Tie mūsu bērniem sastāsta tikai niekus.»