VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

«Nu, redzēsim, redzēsim, kas viņai šoreiz padomā,» sacīja kāds cits.

«Jā gan,» pārējie iesaucās, «rādi, kas tev omā, bet īsi un ātri, mums maz laika ar tevi te nodarboties.»

Pasaciņa pacēla roku un ar rādītāja pirkstu vilka gaisā dažādas zī­mes. Iznira raibu ainu virkne: karavanas, stalti jātnieki greznos tērpos, l<>ltis smilšu tuksnešos; putni un kuģi trakojošās bangās; klusi meži, un ļaužu pilni laukumi un ielas; kauju lauki un klusas nomadas, — aina pēc ainas paslīdēja dzīvā, raibā virtenē.

Pasaciņa, dedzīgi ainas rādīdama, bija ļoti aizrāvusies un nemaz ne­ievēroja, ka vārtu sargi cits pēc cita iemiga. Tikko viņa gribēja sākt rādīt jaunas ainas, kad kāds laipns vīrs pienācis satvēra viņas roku. «Redzi, Pasaciņ,» viņš sacīja, rādīdams uz gulētājiem, «tavi raibumi neder šiem vīriem. Steidzies tikai pa vārtiem iekšā, tad viņi nemaz ne­zinās, ka tu esi viņu zemē, un tu varēsi mierīga un nemanīta iet savu ceļu. Es tevi vedīšu pie saviem bērniem. Manā namā tu rasi klusu un piemīlīgu mājokli, tur tu varēsi netraucēta nodoties savam darbam. Kad mani dēli un manas meitas būs ar mācībām galā, viņi līdz ar saviem

rotaļu biedriem varēs nākt pie tevis un klausīties tavos jaukajos stāstos. Vai esi tā ar mieru?»

«Ai, labprāt sekošu tev pie taviem mīļiem mazajiem! Centīšos vi­ņiem šad un tad sagādāt patīkamus brīžus!»

Labsirdīgais vīrs laipni pamāja un palīdzēja Pasaciņai tikt pāri gu­lošiem sargiem. Pāri tikusi, Pasaciņa vēl atskatījās, pasmaidīja un žigli pazuda vārtos.

Reiz kādā jaukā pēcpusdienā Bagdades 1 kalifs Hasids 2 sēdēja omulīgi izlaidies uz sava dīvana. Lai gan diena bija karsta un nogurdi­noša, tomēr kalifs jutās sevišķi spirgts, jo bija mazliet atdusējies, Viņš sūca savu garo rožkoka pīpi, ieņēma šad un tad pa malkam kafijas, ko vergs pasniedza, un pēc katra garda malka apmierināts noglauda savu garo bārdu. Vārdu sakot, varēja redzēt, kalifs jutās ļoti labi. Šādos brī­žos viņš bija arvien laipns un runīgs; tāpēc arī viņa lielvezirs 3 Manzors savās dienas darīšanās iemanījās viņu apmeklēt taisni ap šo laiku. Arī šoreiz viņš ieradās pēcpusdienā, bet izskatījās ļoti domīgs, ne tāds kā parasti. Pīpi no mutes izņēmis, kalifs sacīja: «Kāpēc tu, lielvezir, esi savilcis tik domīgu seju?»

Lielvezirs sakrustoja rokas pār krūtīm, palocījās valdnieka priekšā un atbildēja: «Kungs, es nezinu, vai izskatos tik domīgs vai ne, bet

lejā pie pils stāv kāds sīktirgotājs, kam tik skaistas lietiņas, ka man tīri žēl, ka nav liekas naudas.»

Kalifs, kas jau sen bija domājis lielveziram sagādāt kādu prieku, sūtīja melno vergu, lai sīktirgotāju tūlīt ved pie viņa augšā. Vergs ar tirgotāju drīz vien bija klāt. Tas .bija paresns, zema auguma, melnīg­snēju seju, noskrandis vīrs. Viņš nesa kasti pilnu dažādām lietām. Tur bija pērles un gredzeni, skaisti apkaltas pistoles, pokāli un matu sukas. Kalifs un viņa vezirs ilgi visu aplūkoja. Beidzot kalifs nopirka sev un Manzoram pa skaistai pistolei, bet vezira sievai matu suku. Patlaban tirgotājs gribēja taisīt savu kasti ciet, kad kalifs, pamanījis mazu at- vilktnīti, kura netika nemaz vaļā vērta, ievaicājās, vai tanī arī vēl esot mantas. Tirgotājs pavilka atvilktnīti un parādīja mazu kārbiņu ar tumšu pulveri un kādu papīru ar dīvainiem burtiem, kurus nepazina un neva­rēja salasīt ne pats kalifs, ne Manzors.

«Šīs divi lietas es reiz dabūju no kāda tirgotāja, kas tās bija atradis Mekā 4 uz ielas,» sacīja sīktirgotājs. «Nezinu, kas viņās iekšā, bet jums tās varu piedāvāt par lētu naudu, jo es nezinu, ko ar tām iesākt.»

Kalifs, kas labprāt krāja savā bibliotēkā vecus rakstus, lai gan tos neprata lasīt, nopirka kārbiņu un rakstu zīmes un atlaida sīktirgotāju.

Bet kalifam gribējās zināt, kas tajā rakstā teikts, tāpēc viņš jautāja lielveziram, vai tas nezinātu kādu, kas to prastu iztulkot. «Žēlīgais kungs un pavēlniek,» lielvezirs atbildēja, «netāl no lielās mošejas dzīvo kāds vīrs, vārdā Selims Gudrais, tas prot visas valodas, ataicini to, var­būt viņš sapratīs noslēpumainās zīmes.»

Gudrais Selims drīz vien bija klāt. «Sēlim,» kalifs viņam sacīja. «So­lim, stāsta, ka tu esot ļoti mācīts. Tad paraugies te šais rakstos, vai tu proti tos salasīt. Ja tu tos izlasīsi, došu tev jaunu svētku uzvalku, ja ne, tad dabūsi divpadsmit pliķus un divdesmit piecus cirtienus pa pēdām par to, ka velti esi valkājis Selima Gudrā vārdu.»

Selims paklanījās, sacīdams: «Ak valdniek, lai notiek tavs prāts!» Ilgi viņš pētīja rakstu zīmes, beidzot izsaucās: «O kungs, tas ir latiniski, lai mani vai uzkar!»

«Ja tas latiniski,» sacīja kalifs, «tad lasi, kas tur teikts.»

Selims tulkoja: «Tu, cilvēk, kas šo atrodi, pateicies Allaham pai viņa žēlastību! Kas no kārbiņas iešņauc pulveri, sacīdams Mutabor \ tas var pārvērsties par kuru katru dzīvnieku un saprast arī dzīvnieku valodu. Bet, ja tas grib atkal atdabūt savu cilvēka veidu, tam trīs reizes jāklanās pret rītiem un trīs reizes jāatkārto tas pats vārds. Bet sargies, pārvērties būdams, pasmieties, jo tad burvju vārds tavā atmiņā galīgi izgaisīs un tu paliksi dzīvnieks uz visiem laikiem.»

Kad Selims Gudrais beidza lasīt, kalifs bija pārmērīgi iepriecināts. Viņš zinību vīru nozvērināja, ka tas noslēpumu nevienam neizpaudīs, dāvāja tam skaistas drēbes un atlaida to. Bet savam lielveziram viņš sacīja: «Lūk, tas tik ir pirkums! Kā es priecāšos, kļūdams par dzīvnieku! Atnāc rītu no rīta pie manis. Tad iesim abi uz lauka, iešņauksim pulveri un paklausīsimies, ko runā gaisā un ūdenī, mežos un laukos!»

2

Otrā rītā kalifs Hasids tikko bija paēdis brokastis un saģērbies, kad ieradās lielvezirs, lai ietu, kā noteikts, savam kungam līdzi uz lauka. Kalifs paņēma un aizbāza aiz jostas kārbiņu ar burvju pulveri un devās ceļā divi vien ar lielveziru, bez pavadoņiem un bez svitas. Vispirms viņi izstaigāja kalifa plašos dārzus, bet velti meklēja atrast kādu dzīvu radību, pie kā burvību izmēģināt. Beidzot lielvezirs deva padomu iz­iet ārā pie dīķa, kur tas dažu labu reizi esot redzējis daudz dzīvnieku, sevišķi gandrus, kas ar savu lielmanīgo izturēšanos un klabatām vēr­suši uz sevi viņa uzmanību.

Kalifs piekrita veziram, un abi devās uz dīķi. Tur nonākuši, viņi redzēja kādu gandru, kas savā nodabā staigāja pa pļavu, lasīja vardes, pa reizei pie sevis klabatādams. Tad pat viņi ieraudzīja augstu gaisā riņķojam otru gandru.

«Kungs un pavēlniek,» sacīja lielvezirs, «zvēru pie savas bārdas, ka šie divi garkāji sadomājuši parunāties par jaukām lietām. Kā būtu, kad mēs pārvērstos par gandriem?»

«Labi teikts!» atbildēja kalifs. «Bet pagaidi, mums vēl labi jāpārliek, kā atkal tapt par cilvēkiem. Pareizi! Trīs reizes jāklanās pret austru­miem un trīs reizes jāatkārto Mutaboi un tūdaļ būsim, kas bijuši — es kalifs, tu vezirs. Bet tikai, dieva dēļ, nesmieties, jo tad esam pa­zuduši.»

Kamēr kalifs runāja, otrs gandrs lēniem lokiem laidelējās pār viņu galvām arvien tuvāk zemei. Kalifs steigšus izvilka no jostas kārbiņu, ievilka krietnu šņaucienu un pasniedza tad lielveziram, kas arī tūliņ iešņauca, un abi sauca: «Mutabor!»

Viņu kājas saruka, kļuva tievas, sarkanas, un skaistās, dzeltenās ka­lifa un viņa pavadoņa kurpes izvērtās par ķeburainām gandia kājām, rokas izveidojās par spārniem, virs pleciem iztīstījās veselu olekti garš kakls, nozudusi bija arī bārda, un augumu apklāja mīkstas spalvas.