VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

«Jums, lielvezira kungs, ļoti skaists knābis,» pēc ilgas brīnlšanās kalifs iesaucās. «Zvēru pie pravieša 6 bārdas, — tādu brīnumu es savā mūžā neesmu piedzīvojis.»

«Pazemīgi pateicos,» lielvezirs atteica, zemu jo zemu paklanīda­mies. «Ja atļauts, varu apgalvot, jūsu augstība kā gandrs izska­tāties vēl lieliskāks nekā kalifa tērpā. Bet tagad varbūt jums labpa­tiktos iet pie mūsu biedriem un paklausīties, vai patiesi protam gandriski.»

Pa tam otrs gandrs bija nolaidies zemē. Viņš noglauda ar knābi savas kājas, sakārtoja spalvas un gāja pie pirmā. Abi jaunie gandri piesteidzās labi tuvu un, pašiem par lielumlielo brīnumu, dzirdēja šādu sarunu:

«Labrīt, Garkājas kundze! Kur tik agri jau pļavā?»

«Pateicos, mīļā Klabatknābīt! Gribējās ieturēt mazu brokastu. Vai nevaru jums piedāvāt kumosu ķirzakas vai gabaliņu vardes ciskas?»

«Ļoti pateicos, šodien nemaz nav ēstgribas. Es nāku uz pļavu pavi­sam citā nolūkā. Man šodien būs jādejo mana tēva viesu priekšā, un tādēļ še klusībā gribēju noturēt mazu mēģinājumu.»

Un drīz vien jaunā gandriene laukumā uzsāka dīvainas kustības. Kalifs un Manzors noskatījās viņā ar izbrīnu. Bet, kad viņa glīti nostā­jās uz vienas kājas, graciozi spārnus vēdinādama, tad abi skatītāji ne­varēja vairs noturēties, knābjos viņiem paspruka nevaldāmi smiekli, kas tikai pēc laba brīža aprimās.

Kalifs beidza pirmais. «Tas tik bija joks,» viņš iesaucās, «tāds zeltā nav samaksājams! 2ēl tikai, ka muļķa putni no mūsu smiekliem sabijās, citādi tie vēl būtu kaut ko uzdziedājuši.»

Bet nu tikai lielvezirs atģida, ka pārvērstajiem bija aizliegts smie­ties. Viņš pastāstīja savas bažas kalifam. «Kad tevi Meka un Medina 7 I Tas būtu nelāga joks, ja man uz visiem laikiem jāpaliek par gandru! Papūlies, varbūt tu atminēsies muļķīgo vārdu, man patiesi tas aiz­mirsies.»

«Trīs reizes klanīties pret austrumiem un sacīt Mu-Mu-Mu-»

Viņi pagriezās pret austrumiem un klanījās, ka knābji pie zemes metās. Bet, tavu postu! Burvju vārds bija aizmirsies, un, lai kalifs kla­nītos kā klanīdamies, lai arī vezirs no visas sirds Ma-Mu- murminātu, vārdu kā nevarēja, tā nevarēja atcerēties, un nabaga Hasids un viņa vezirs bija un palika gandri.

Pagalam noskumuši apburtie klejoja pa laukiem un pļavām, nezinā­dami, ko nelaimē iesākt. No gandra ādas ārā netika, un kā tādi pilsētā nedrīkstēja rādīties, lai kādam pateiktu par savu bēdīgo likteni. Jo kurš gan gandram ticētu, ka tas viņu kalifs, un, ja kāds arī ticētu, vai tad Bagdades iedzīvotāji būtu mierā, ka viņu kalifs — gandrs?

Tā viņi klīda vairākas dienas, kā nekā pārtikdami no graudiem un saknēm, bet tos bija grūti saēst garajos knābjos. Uz ķirzakām un var­dēm viņiem nebija ne mazākās patikas, viņi baidījās ar tādiem kāru­miem samaitāt savu kuņģi. Vienīgais viņu prieks šai bēdīgajā stāvoklī bija tas, ka varēja laisties, tālab viņi bieži vien cēlās spārnos un lidi­nājās pār Bagdades jumtiem, lai redzētu, kas notiek pilsētā.

Sākumā ielās bija manāms liels uztraukums un sēras. Bet apmēram ceturtā dienā pēc viņu pārvēršanās, sēdēdami uz kalifa pils jumta, viņi ieraudzīja lejā lielisku svētku gājienu: atskanēja bungas un stabules, parādījās kāds vīrs zeltrakstītā purpurmētelī, jādams uz appušķota zirga, spoža kalpotāju bara pavadībā. Ļaudis, vai pus Bagdades, stei­dzās viņam pakaļ, saukdami: «Lai dzīvo Miera, Bagdades valdnieks!»

Abi gandri uz jumta saskatījās, un kalifs Hasids sacīja: «Lielvezir, vai nu tu saproti, kāpēc es esmu noburts? Šis Miera ir mana nāvīgākā ienaidnieka varenā burvja Kašnura dēls, kurš kādā nestundā zvērēja man atriebties. Tomēr es neesmu vēl zaudējis pēdējās cerības. Nāc man līdz, tu mans uzticamākais pavadoni manā postā, dosimies pie pravieša kapa, varbūt tur, svētajā vietā, mums izdosies nokratīt burvja lāstu.»

Viņi pacēlās no pils jumta un laidās uz Medinas pusi.

Bet ar laišanos diezin kā neveicās, jo viņi vēl bija par maz vingri­nājušies. «Vai, kungs!» elsa pēc pāra stundu lidošanas lielvezirs, «Ka pavēlat, bet es ilgi tā neizturēšu. Jūs laižaties par daudz ātri! Arī va­kars jau nāk virsū, un labāk būtu, ja mēs nolaistos un paraudzītos, kur pārnakšņot.»

Hasids uzklausīja sava kalpa lūgumu, un, tā kā turpat klajumā bija redzamas drupas, kur likās būt droša pajumte, tad viņi laidās turpu. Vieta, kur viņi nolēma pārlaist nakti, likās būt izbijusi pils. No drupām pacēlās skaisti pīlāri un vairākas istabas, kas vēl bija puslīdz uzglabā jušās, liecināja par citkārtējo lielisko iekārtu. Sausākas vietiņas meklē­dami, Hasids uz viņa pavadonis izstaigāja visus kaktus. Piepeši gandrs Manzors apstājās. «Kungs un pavēlniek,» viņš čukstēja, «ir jau muļķīgi lielvezira cilvēkam, un vēl kā gandram, baidīties no spokiem. Tomēr man ir tik savādi ap sirdi, jo nupat te kaut kur tuvumā atskanēja no­pūtas un vaidi.» Kalifs apstājās un tai pašā brīdī gluži labi sadzirdēja klusas raudas. Tās varēja būt drīzāk cilvēka nekā zvēra nopūtas. Ziņ­kārības dzīts, viņš gribēja jau doties uz to pusi, no kurienes atskanēja vaidi, bet vezirs satvēra viņu ar knābi pie spārna un lūgdams lūdza, lai jel nedodoties jaunās, nezināmās briesmās. Bet velti! Kalifs, kam ari zem gandra spārniem pukstēja vīra sirds, izrāvās, pazaudēdams pie tam dažas spalvas, un devās tumšajā ejā. Drīz vien viņš nonāca pie kādām durvīm, kas likās tikai pieslietas un aiz kurām bija dzirdamas kā nopūtas, kā gaudas. Viņš atgrūda ar knābi durvis un izbrīnā palika uz sliekšņa stāvot. Sakritušajā istabā, ko vāji apgaismoja tikai viens mazs aizrestots lodziņš, viņš ieraudzīja sēdam zemē lielu pūci. Smagas asaru lāses viņai ritēja no lielajām, apaļajām acīm, un no līkā knābja izlauzās apspiesti vaidi. Pamanījusi kalifu un veziru, kas arī jau bija iezadzies turpat, viņa aiz prieka skaļi iekliedzās. Tad viņa ar ūbelai- najiem spārniem veikli noslaucīja asaras un, abiem pienācējiem par lielu brīnumu, skaidrā arabu valodā sacīja: «Esiet sveicināti, gandri! Jūs esat manas glābšanas labie vēstneši, jo sen atpakaļ jau man pare­ģoja, ka gandri būšot manas lielās laimes nesēji!»

Kad kalifs no brīnumiem bija atjēdzies, viņš palocīja savu garo kaklu, glīti nostājās uz garajām kājām un teica: «Pūcīt! Cik no taviem vārdiem noprotu, tad tu esi mūsu bēdu biedrene. Bet, ak! velta ir tava cerība, ka ar mums tev nāktu glābšana. Tu sapratīsi mūsu bezspēcību, kad dzirdēsi mūsu posta stāstu.»

Pūce lūdza to pastāstīt, un kalifs viņai izstāstīja visu, ko mēs jau zinām.

4

Kad kalifs savu stāstu bija beidzis, pūce viņiem pateicās un sacīja: «Tad uzklausi arī manu dzīves gājumu, un tu redzēsi, ka esmu tikpat nelaimīga kā tu. Mans tēvs ir Indijas ķēniņš un mani, viņa vienīgo, nelaimīgo meitu, sauc Lužu. Tas pats burvis Kašnurs, kas jūs nobūris, ir vainīgs arī pie manas nelaimes. Kādu dienu viņš ieradās pie mana tēva un prasīja mani savam dēlam Mieram par sievu. Mans tēvs, ka jau ātras dabas vīrs, pavēlēja to triekt pa trepēm lejā. Bet šis neģēlis prata man citādā kārtā tuvoties; par vergu pārģērbies, pienāca pie ma­nis dārzā un pasniedza kādu dzērienu, kas mani pārvērta par šādu riebekli. Bailēs paģībušu, viņš mani pārnesa šeit un promiedams ar savu riebīgo balsi iekliedza man ausī:

«Te tev jāpaliek visu mūžu, tu nejaukā; pat zvēri tevi nīdīs un nici­nās, līdz kamēr nāve nāks un atbrīvos vai arī ja kāds labprātīgi tevi ņems par sievu tādu, kāda tu patlaban izskaties. Tā ir mana atriebība tev un tavam lepnajam tēvam.»