VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Es lūdzu viņu mums tuvāk pastāstīt, kā viņš šai briesmīgajā stāvoklī nokļuvis, un viņš sacīja: «Pirms piecdesmit gadiem es biju cienīts un bagāts vīrs Alžirā. Mantkārības dzīts, sarīkoju kuģi un tapu par jūras laupītāju. Kādu laiku gāja labi no rokas, bet tad Zantē 10 es uzņēmu kuģī kādu dervišu 11 , kas gribēja ceļot par brīvu. Es un mani biedri bijām rupji ļaudis un nelikāmies par viņa svētumu ne zinis; dažu labu reizi es dzinu ar viņu visādus jokus. Un kādu reizi, kad viņš savās svē­tās dusmās pārmeta manu bezdievīgo dzīvi, nakti kajitē ar stūrmani dzīrojot, mani pārņēma trakas dusmas. Satracināts par to, ka nabags dervišs iedrošinās man pārmest to, ko ne pats sultāns man nedrīkstētu teikt, es devos augšā uz kuģa un iegrūdu viņam dunci krūtīs. Mirstot viņš mani un visus manus ļaudis nolādēja: ne mirt, ne dzīvot, kamēr mūsu galvas nebūs pieskārušās zemei. Viņš izlaida savu garu, un mēs iemetām viņu jūrā, pasmiedamies par viņa draudiem. Jau tai pašā naktī viņa vārdi piepildījās. Daļa no kuģa ļaudīm sacēlās pret mani. Notika nikns kautiņš, līdz visi mani piekritēji gulēja krituši un mani pašu pie­nagloja pie masta. Bet arī manu pretinieku ievainojumi bija nāvīgi, un drīz vien mans kuģis bija viens milzīgs zārks. Acis man aizvērās, elpa stājās un es domāju, ka nupat nāve klāt. Tomēr tas bija tikai savāds sastingums, kas mani pārņēma. Jau nākošā naktī, ap to pašu laiku, kad mēs dervišu bijām iemetuši jūrā, es un visi mani ļaudis atmodāmies, atdzīvojāmies, bet nevarējām nekā cita ne darīt, ne runāt, kā vienīgi to, ko bijām darījuši un runājuši izgājušo nakti ap to pašu laiku. Tā mēs esam svaidījušies jūrā piecdesmit gadus — ne dzīvi, ne miruši, jo kā gan mēs varējām nokļūt uz sauszemes? Vētrā mēs ar negantu prieku laidām kuģi pilnās burās, cerēdami, ka tas beidzot satrieksies pret kādu klinti un mūsu gurdās galvas atradīs mieru jūras dzelmē. Bet tas nenotika! Tagad nu es varu mirt. Vēlreiz tev pateicos, nezināmo glābēj! Ja manta var tev to atlīdzināt, tad ņem manu kuģi un visu, kas tajā atrodas, kā manas dziļākās pateicības zīmi.»

To pateicis, kapteinis nokāra galvu un nomira. Arī viņš, tāpat kā viņa biedri, uz vietas pārvērtās pīšļos. Mēs tos savācām un krastmalā apglabājām. No pilsētas es atvedu uz kuģa amatniekus, kas manu kuģi saveda kārtībā. Pēc tam kad lielo tiesu kuģa mantu biju ar labu peļņu apmainījis pret citām, es salīgu matrožus, devu krietnu daļu draugam Mulejam un devos atpakaļ uz dzimteni. Es nebraucu vis taisnu ceļu, bet pieturēju pie daudzām salām, iegriezos daudzās svešzemju ostās un piedāvāju savas mantas turienes tirgos. Pravietis svētīja manas pūles.

Pēc trim gada ceturkšņiem divtik bagāts, nekā mani bija padarījis nelaiķa kapteinis, es nonācu Balzorā. Citi pilsoņi ļoti brīnījās par manu veiksmi un bagātību, nevarēdami citādi manu laimi iztulkot kā ar domām: es laikam būšot uzgājis daudzināto Sindbadas dimanta salu 12 . Es atstāju viņus šai pārliecībā, un kopš tā laika ikviens Balzoras jau­neklis, tiklīdz viņš sasniedzis astoņpadsmito gadu, dodas pasaulē, lai pēc mana parauga izmēģinātu savu laimi. Bet es dzīvoju klusi un mierīgi, un ik pa pieci gadi reiz ceļoju uz Meku, pie pravieša kapa pateikties par viņa svētību un aizlūgt par kapteini un tā ļaudīm, lai viņš tos uz­ņemtu savā paradizē.

Mans brālis Mustafa un mana māsa Fatme bija gandrīz vienā ve­cumā, brālim varēja būt vislielākais ja divi gadi vairāk. Viņi sirsnīgi mīlēja viens otru un abi kopīgiem spēkiem pūlējās atvieglot mūsu slimīgā tēva vecumdienas.

Fatmes sešpadsmitajā dzimšanas dienā brālis sarīkoja svinības. Uz tām viņš ielūdza viņas rotaļu biedrenes, klāja tēva dārzā galdu, celdams viņām priekšā daudz un dažādus gardumus, bet, kad jau krēsla metās, viņš visas meitenes uzaicināja izbraukt pavizināties jūrā ar lielāku laivu, ko tam nolūkam bija noīrējis un skaisti izpušķojis. Fatme un viņas biedrenes tam piekrita ar prieku, jo vakars bija sevišķi jauks un tādā vakarā pilsētu no jūras apskatīt bija liela bauda. Meitenes par vizināšanos laivā tā bija sajūsminātas, ka pierunāja manu brāli braukt arvien tālāk jūrā iekšā. Mustafa gan tam ne labprāt piekrita, jo pirms dažām dienām bija manīts kāds korsaru kuģis.

Netālu no pilsētas jūrā iestiepās zemes rags. Meitenes vēlējās no­kļūt aiz tā, lai no turienes noskatītos, kā saule rietēdama nogrimst jūrā. Zemes ragu apbraukuši, viņi ne visai tālu ieraudzīja kādu barku, pilnu bruņotiem vīriem. Nekā laba neparedzēdams, mans brālis lika jau pie laika griezties atpakaļ un airēt uz krastu. Un patiesi, viņš savā nojautā nebija vīlies, jo svešā barka ātri tuvojās un, tā kā viņiem bija daudz vairāk spēcīgu airētāju nekā mūsējiem, tad viņi tos panāca, aizsteidzās priekšā un visu laiku turējās starp krastu un mūsējo laivu. Meitenes,, redzēdamas, ka nu atrodas briesmās, sacēlās kājās, kliedza un vaima­nāja. Gan Mustafa viņas apsauca, gan lūkoja pierunāt izturēties mierīgi, jo tā cilājoties un skraidot laiva varot apgāzties. Nekas nelīdzēja, un r kad svešā barka pienāca jau pavisam tuvu, meitenes saspiedās laivas vienā galā, un tā apsviedās uz mutes.

Tā kā jūras laupītāji jau ilgāku laiku apdraudējuši iedzīvotājus„ tad arī ļaudis no krasta, tiklīdz ievērojuši aizdomīgo barku, tūlīt vairā­kās laivās steigušies mūsējiem palīgā. Bet viņi paspēja piesteigties vairs tikai, lai uzlasītu slīcējus. Ienaidnieku barka pa burzmu bija jau pazudusi, un abās laivās, kas bija uzņēmušas slīcējus, pirmajā acumirklī nevarēja zināt, vai visi izglābti. Sabrauca kopā, sazinājās, un ak! — izrā­dījās, ka trūka manas māsas un vienas viņas biedrenes. Bet tad pa­manīja, ka vienā laivā bija kāds svešinieks, kuru neviens nepazina. Uz Mustafas draudiem viņš atzinās, ka piederot pie ienaidnieka kuģa ļaudīm, kurš jau vairākas dienas stāvot uz enkura kādas divi jūdzes uz austrumiem. Kamēr šis nopūlējies ar slīkstošo meiteņu izzvejošanu, viņa ļaudis, steigā bēgot, viņu pametuši. Viņš arī teicās pats savām acīm redzējis, ka divas no meitenēm tikušas ievilktas viņu barkā.

Mana vecā tēva bēdas bija neizsakāmas. Arī Mustafa jutās pagalam satriekts — ne tikai par to, ka viņa mīļotā māsa pazudusi un ka viņš šai nelaimē jutās galvenais vainīgais, bet tāpēc, ka Fatmes nelaimē bija kritusi arī tā meitene, kuru viņam viņas vecāki bija apsolījuši par sievu, un tikai savam tēvam brālis nebija vēl pastājis to pateikt, jo viņas vecāki bija no zemākas kārtas.

Mans tēvs bija cietas dabas vīrs. Kad viņa sirds bija daudzmaz aprimusi, viņš aicināja Mustafu pie sevis un sacīja: «Tava pārgalvība ir laupījusi manu vienīgo acu prieku un sarūgtinājusi mana mūža pēdē­jās dienas. Ej prom un nerādies vairs manās acīs, es nolādu tevi un tavus pēcnākamos, un tikai tad, ja Fatmi pārvedīsi mājās, tēva lāsts tiks noņemts no tavas galvas!»

To brālis nebija sagaidījis. Viņš pats jau pirms tam bija nolēmis iet meklēt savu māsu un viņas biedreni un tikko bija gribējis iet pie tēva izlūgties svētību, — bet nu, lāstiem apkrautu, viņu izdzina pasaulē. Un, ja pēc pirmajām bēdām viņš bija juties sagrauzts un nomākts, tad šī jaunā nelaime, kas nāca nepelnīta, deva viņam sparu un drosmi.

Viņš aizgāja pie sagūstītā jūras laupītāja, izprašņāja to, uz kurieni viņu kuģis varētu būt ceļā, un dabūja zināt, ka tas tirgojas ar vergiem un parasti lielo tirgu notur Balzorā.