VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Kopš tā laika pagājuši vairāki mēneši. Te, šajos pamestajos mūros es vientulībā sēžu un skumstu, ļaudis mani nicina, un pat zvēriem esmu par briesmekli. Man nav vairs lemts skatīt dabas jaukumus, jo dienu esmu akla, un tikai kad bālā mēness staru straume plūst pār mūriem, tikai tad kā plīvurs nokrīt no manām acīm.»

To teikusi, pūce atkal izslaucīja ar spārniem acis, jo bēdīgā likteņa stāsts viņai bija izvilinājis asaras.

Princeses stāstā klausīdamies, kalifs bija nogrimis dziļās domās. «Ja viss nav tikai maldi,» viņš sacīja, «tad, man šķiet, mūsu nelaime nav akla sagadīšanās, bet te meklējams kāds dziļāks sakars; bet kā gan šai mīklai rast atminējumu?»

Pūce viņam atbildēja: «Ak kungs, arī man tā šķiet; reiz bērnībā kāda gudra sieva man pareģoja, ka gandrs man nesīšot lielu laimi. Un es arī zinu, kā varētu izglābties.» Kalifs bija ļoti pārsteigts un ziņkārīgs prasīja, kā viņa to domājot. Pūce teica: «Burvis, kas mūs abus iedzinis nelaimē, reizi mēnesī apmeklē šīs drupas. Netālu no šīs istabas ir liela zāle. Tur tad viņš ar saviem līdzziņiem mēdz dzīrot. Jau bieži tur esmu noklausījusies viņu valodās. Dzīrodami viņi cits citam pārstāsta savus nedarbus; kas zina, varbūt viņiem gadās kādreiz minēt arī to burvju vārdu, kas jums aizmirsies.»

«Ak dārgā princesei» kalifs iesaucās. «Teic, kad viņi nāks un kur atrodas zāle?»

Pūce mazu brīdi klusēja un tad teica: «Neņemiet ļaunā, bet jūsu vēlēšanos varu izpildīt tikai ar vienu norunu.»

«Teic, teic jel!» Hasids iesaucās. «Esmu gatavs darīt visu, ko vien vēlies!»

«Redziet, arī es tad gribu kļūt brīva, bet tas var notikt tikai tanī gadījumā, ja viens no jums piedāvā man savu roku.»

Sis priekšlikums gandrus mazliet pārsteidza. Kalifs pamāja savam kalpam iznākt ar viņu drusku ārā.

«Lielvezir,» kalifs aiz durvīm sacīja, «traka ķibele, bet jūs nu gan viņu varētu ņemt.»

«Tā?» vezirs atbildēja. «Lai, mājās pārnākot, mana sieva man acis izskrāpētu? Pie tam esmu arī jau pavecāks cilvēks, bet jūs esat jauns, neprecējies, un kādēļ gan jūs nevarētu sniegt roku jaunai, skaistai princesei?»

«Tur jau ir tas āķis,» kalifs nopūtās, skumīgi nolaizdams spārnus, «kas tad tev saka, ka viņa jauna un skaista? Tas nozīmē — kaķi maisā pirkt!»

Labu brīdi viņi vēl tā sarunājās, viens otru pārliecinādami, bet, kad kalifs redzēja, ka vezirs drīzāk gatavs palikt uz visiem laikiem par gandru nekā precēt pūci, tad viņš nolēma pats pildīt norunu. Pūce priecājās bez gala. Viņa apgalvoja, ka viņi ieradušies īstā laikā, jo viss varot būt, ka jau šonakt pat burvji sapulcējoties.

Viņa pameta savu mitekli un veda gandrus uz zināmo zāli. Ilgi viņi gāja pa tumšu eju, beidzot pa kāda sakrituša mūra spraugu tie pama­nīja plūstam gaismas strāvu. Tuvojoties spraugai, pūce viņus lūdza izturēties ļoti klusu. Pa spraugu varēja pārredzēt lielu zāli. Zālei vis­apkārt gar sienām bija krāšņi pīlāri un daudz izgreznojumu. Vairāku daudzkrāsainu lampu apgaismota, tā bija gaiša kā dienā. Zāles vidū stāvēja apaļš galds, apkrauts dažādiem gardiem ēdieniem. Ap galdu liecās lokveidīgs mīksts sēdeklis, uz kura patlaban sēdēja astoņi vīri. Gandri tūlīt pazina, ka viens no šiem vīriem ir tas pats sīklietu tirgo­tājs, kas viņiem bija pārdevis burvju pulveri. Viņa blakus sēdētājs to uzaicināja pastāstīt kaut ko par savu pēdējo darbu sekmēm. Burvis starp citu tad arī izstāstīja par kalifu un viņa veziru.

«Kas tad tas ir par vārdu, ko tu viņiem uzdevi?» vaicāja kāds cits burvis.

«Tas ir kāds ļoti grūts latiņu vārds: Mutabor».

5

Kad gandri pie spraugas to dzirdēja, viņi aiz prieka nezināja ko darīt. Uz savām garajām kājām tie steidzās pa eju uz drupu vārtiem tādā ātrumā, ka pūce tikko varēja līdzi tikt. Aiz vārtiem kalifs aiz­grābts pūcei sacīja: «Tu manas un mana biedra dzīvības glābēja! Par to, ko tu mūsu labā darīji, pieņem manu mūžīgo pateicību un ļauj man būt tavam dzīves biedram!»

Tad viņš pagriezās pret rītiem. Abi gandri, garos kaklus izstiepuši, paklanījās trīs reizes pret austrumiem, kur patlaban aiz kalna rotājās saule. «Mutabor!» viņi sauca trīs reizes un tai pašā acumirklī bija pār­vērsti, Aiz neizsakāma prieka' par jaunatgūto dzīvi kungs un kalps gan raudādami, gan smiedamies krita viens otra apkampienos. Bet trūkst vārdu izteikt abu izbrīnu, — ko viņi ieraudzīja apskatījušies? Viņiem priekšā stāvēja burvīgi skaista, grezni tērpta jaunava. Smaidīdama viņa sniedza kalifam roku un sacīja: «Vai savu pūci jūs vairs nepazīstat?» Viņa pati tā bija. No viņas skaistuma un piemīlības kalifs tā bija aiz­grābts, ka izsaucās, tā esot viņa lielākā laime, ka viņš bijis pārvērsts par gandru.

Nu visi trīs devās uz Bagdadi. Kalifs savās drēbēs atrada ne tikai burvju pulveri, bet arī savu naudas maku. Tuvējā ciemā viņš nopirka visu, kas ceļā vajadzīgs, un tā viņi drīz nonāca pie Bagdades vārtiem.

Pilsētā kalifa pārnākšana sacēla lielu uztraukumu. Viņš bija izdau­dzināts par mirušu, un nu tauta varen priecājās, atkal atdabūjusi savu mīļoto valdnieku.

Bet pret krāpnieku Mieru iedegās tautas dusmas. Ļaudis ielauzās pilī un sagūstīja kā pašu veco burvi, tā viņa dēlu. Veco kalifs pavēlēja aizvest uz pils drupām un pakārt tanī pašā miteklī, kur tas bija turējis princesi kā pūci gūstā. Bet dēlam, kas no tēva burvībām maz ko sa­prata, kalifs lika izvēlēties vienu no diviem — mirt vai iešņaukt pul­veri. Kad Miera bija izvēlējies pēdējo, lielvezirs pasniedza viņam kārbiņu. Labs šņauciens un kalifa teiktais burvju vārds to uz vietas pārvērta par gandru. Kalifs viņu pavēlēja ieslodzīt dzelzs krātiņā un izlikt savā dārzā.

Kalifs Hasids ar savu sievu princesi dzīvoja ilgu, laimīgu mūžu. Viņu jautrākie brīži arvien bija pēcpusdienās, kad tos apciemoja lielvezirs. Tad aizvien viņi pārrunāja, ko piedzīvojuši, gandri būdami, un dažu reizi, kad kalifs bija sevišķi labā omā, viņš ņēmās attēlot lielveziru kā gandru. Izlikdamies nopietns, stingriem, cēliem soļiem viņš staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, klabatāja, vēdināja rokas kā spārnus un rādīja lielveziram, kā tas klanījies pret austrumiem un velti Mu-Mu- murminājis. Kalifa sievai un viņas bērniem šie brīži sagādāja lielu prieku. Bet, kad kalifs nerima klabatāt un klanīties, Mu-Mu- murmi­nādams, tad vezirs vīpsnādams draudēja, ka pastāstīšot kalifa kundzei vii,iu abu sarunu aiz princeses pūces durvīm.

Manam tēvam Balzorā 8 bija mazs veikals. Viņš bija viens no tiem ļaudīm, kuri nevar ne bagāti kļūt, ne arī izputēt, jo neuzsāk neko lielāku aiz bailēm pazaudēt to pašu, kas jau ir. Tēvs mani izaudzināja par vienkāršu, krietnu cilvēku, un drīz vien es varēju viņam šo to palīdzēt. Man palika astoņpadsmit gadu, kad viņš nomira, laikam gan no lielām rūpēm un bēdām par tiem tūkstoš zelta gabaliem, kurus bija uzticējis jūrai, piedalīdamies pirmā lielākā spekulācijā. Un, patiesi, pēc kādām nedēļām pienāca ziņa, ka kuģis, kas vedis mana tēva pre­ces, nogrimis. Tāpēc, lai slavēta nāve, jo šī satriecošā ziņa nu vairs ne­nāca viņa ausīs. Bet manu jaunekļa sparu šī kļūme nevarēja salauzt. Visu, ko tēvs man bija atstājis, es pārvērtu skaidrā naudā un devos sve­šumā, lai izmēģinātu tur savu laimi. Mani pavadīja tikai kāds vecs tēva kalps, kas, joprojām pieķēries, negribēja no manis šķirties, bet dalīties manā liktenī.