VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Tā man stāstīja mans vecais kalps.

Ticiet vai neticiet, draugi, man nebija diezin cik labi ap sirdi; tās, ko arī es nakti dzirdēju, būs bijušas nonāvēto balsis, par to es biju pār­liecināts. Sādā sabiedrībā tālāk ceļot likās šausmas. Mans Ibrahims atkal nogrima dziļās domās.

«Nu es zinu!» viņš beidzot iesaucās. Viņam, protiet, bija iekritis prātā kāds pantiņš, kas lietojams pret spokiem un gariem un ko viņš bija mācījies no sava vectēva, daudz piedzīvojuša, daudz redzējuša un gudra vīra. Tāpat viņš apgalvoja, ka, skaitot lūgšanas no korana, mēs aizdzīšot arī nedabisko miegu, kas mums izgājušā naktī kā vienam, tā otram uzmācās ar nepārvaramu spēku. Vecā vīra padoms man patika. Baiļu pārņemti, mēs domājām par nākošo nakti. Kajitei blakām bija maza istabiņa, tur nolēmām paslēpties. Durvīs mēs izurbām pāris tik lielus caurumus, ka pa tiem varēja pārredzēt visu kajiti. Aizslēdzām durvis no iekšas, cik cieši varēdami, un Ibrahims ierakstīja pravieša vārdu visos četros istabas kaktos. Tā mēs sagatavojāmies nakts bries­mām.

Pulkstenis varēja būt atkal ap vienpadsmitiem, kad man par varēm sāka nākt miegs. Mans bēdu biedrs ieteica skaitīt kaut ko no korana, kas man arī līdzēja. Te uzreiz augšā viss likās atdzīvojies, tauvas čīk­stēja, uz klāja dipēja soļi, un skaidri varēja izšķirt cilvēku balsis. Mēs varējām būt sēdējuši jau kādas minūtes bailēs un nepacietīgās gaidās, kad izdzirdām nākam pa kajites kāpnēm lejā. Tad vecais sāka skaitīt pantiņu, ko vectēvs viņam bija ieteicis pret spokiem un burvībām:

«Šurp, visi jūs no gaisa,

Šurp no jūras dziļumiem, Kaps lai tumsu vaļā raisa, Šurp no uguns mājokļiem; Allah jūsu kungs visvarens, Viņam klausa visi gari.»

Man jāatzīstas, ka es ne visai ticēju šādām zintīm, un man bailēs rnati cēlās stāvu, kad atsprāga durvis. Ienāca tas pats staltais, varonīgais vīrs, ko augšā redzēju pie masta pienaglotu. Nagla viņam atradās tāpat pierē, bet zobens bija makstī. Viņam sekoja vēl kāds vienkāršāk ģērbies vīrs, arī to es augšā biju redzējis. Kapteinis, un tas viņš, bez šaubām, bija, bija bālu vaigu, lielu, melnu bārdu, zvērojošām acīm, ar kurām viņš aplūkoja visu telpu. Viņš pagāja cieši gar mūsu durvīm, un es varēju viņu labi pamatīgi apskatīt. Bet durvīm, aiz kurām mēs atradāmies, viņš nepievērsa ne mazākās uzmanības. Abi viņi apsēdās kajites vidū pie galda un stiprā balsī, gandrīz kliegdami, sarunājās nesaprotamā valodā. Arvien vairāk viņi iekarsa, arvien skaļāki nāca kliedzieni, līdz kap­teinis sita dūri uz galda ar tādu sparu, ka visa kajite nodrebēja. Otrs, mežonīgi smiedamies, trūkās kājās un sauca kapteini sev līdz. Tas pa­klausīja, izrāva zobenu no maksts, un abi divi devās no kajites ārā. Mēs uzelpojām vieglāk, kad viņi bija prom, bet mūsu bailēm vēl nebija

beigas. Uz kuģa troksnis pieņēmās. Tur skrēja un kliedza, smējās un kauca, līdz beidzot izcēlās tāds juceklis, tāda brēka un ieroču žvadzē­šana, ka mēs domājām, nupat mums virsū sagrūs klājs ar visām bu­rām, — te pēkšņi iestājās kapa klusums. Kad pēc vairākām stundām mēs pastājām iziet, augšā atradām visu pirmākā stāvoklī, ne pie viena ne mazākās pārmaiņas. Visi gulēja stingi kā bluķi.

Tā mēs pavadījām uz kuģa vairākas dienas. Mēs stūrējām arvien pret austrumiem, jo tur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja būt saus­zemei. Pa dienu mēs nobraucām vairākas jūdzes, tomēr rītā, saulei lēcot, kuģis pa nakti likās atslīdējis tai pašā vietā. Mēs to nevarējām citādi iedomāties, kā kad beigtie pilnās burās mūsu nobraukto gabalu pa nakti būtu stūrējuši atpakaļ. Lai to novērstu, mēs vakarā ievilkām buras un piemērojām arī še to pašu līdzekli, ko kajitē, tas ir — uzrakstī­jām uz pergamenta pravieša vārdu un vectēva burvības pantiņu un piestiprinājām pie ievilktām burām. Pukstošu sirdi gaidījām savā ista­biņā, kas notiks. Spoki plosījās vēl negantāk nekā citas naktis, bet, ko domājat, otrā rītā buras bija tāpat kā vakar satītas. Dienā mēs uzvilkām tikai tik daudz buru, cik bija vajadzīgs, lai kuģis virzītos uz priekšu, un tā piecu dienu laikā mēs bijām nobraukuši krietnu gabalu.

Sestās dienas rītā beidzot pamanījām zemi un slavējām Allah un viņa pravieti par brīnišķīgo glābšanu. Visu dienu un nākamnakti virzī­jāmies krastam tuvāk un septītās dienas rītā tālumā pamanījām kādu pilsētu. Ar lielām mokām izmetām jūrā enkuru, kas drīz vien atdūrās pret zemi, nolaidām mazu laiviņu, ko atradām uz kuģa, iekāpām tajā un ar steigu vien airējām uz pilsētu. Pusstundu braukuši, mēs nonācām kādas upes grīvā un izkāpām malā. Pie pilsētas vārtiem apjautājāmies, kā sauc šo pilsētu un dabūjām zināt, ka tā kāda indiešu pilsēta un atro­das netālu no tās vietas, kas bija mana ceļa mērķis. Mēs devāmies uz kādu karavanseraju *, lai atspirdzinātos un atpūstos no garā, dēkainā ceļojuma. Pie saimnieka es apjautājos pēc kāda gudra vīra, pie kam liku viņam jaust, ka man vajadzīgs tāds, kas saprot arī kaut ko no zintīm.

Viņš mani ieveda kādā nomaļā ielā, kur pieklauvēja pie zemas, niecīgas mājeles, lika man iet iekšā un prasīt tikai pēc Muleja.

Pretī te man iznāca kāds vecītis, sirmu bārdu un garu degunu, un prasīja, ko es vēloties. Sacīju, ka meklēju gudro Muleju, un viņš man atteica, ka viņš pats tas esot. Griezos pie viņa pēc padoma, ko iesākt ar miroņiem uz kuģa un kā tos varētu nost dabūt. Viņš teica, ka šie

* Karavanserajs — austrumu zemēs karavanu iegriešanās vieta, karavanu mītne. Tulk. red.

ļaudis droši vien par kādiem nedarbiem nolādēti svaidīties jūras viļ­ņos; pēc viņa domām, burvība izgaistu, ja tos dabūtu uz sauszemes. Bet tas iespējams tikai tad, ja līķus izceltu ar visiem dēļiem. Kuģis pēc dieva un cilvēku taisnības ar visām mantām piederot man, jo es to atradis, bet, lai to nevienam neizpaužot un arī viņam lai atmetot kādu mazumu no savas pārpilnības, par to viņš ar saviem vergiem iešot pa­līgā novākt līķus. Apsolīju viņam bagātīgu samaksu, un mēs devāmies ceļā līdz ar pieciem vergiem, kas apbruņoti cirvjiem un zāģiem. Pa ceļam zintnieks Mulejs slavēt slavēja mūsu laimīgo iedomu, piekārt kuģa burām korana pantiņus. Viņš apgalvoja, ka tas bijis mūsu vienī­gais glābiņš.

Bija vēl agrs rīts, kad nonācām uz kuģa. Ķērāmies tūlīt pie darba, un stundas laikā jau četri līķi bija laivā. Pāris vergu veda tos uz krastu apglabāt. Atgriezušies viņi stāstīja, ka ar līķu rakšanu nemaz nebijis jānopūlas, jo, tikko šie tos nolikuši zemē, tie tūdaļ pārvērtušies pīšļos. Mēs cirtām un zāģējām bez pārtraukuma, un uz vakara pusi jau visi līķi bija izvesti malā. Atlikās vairs tikai pie masta pienaglotais. Bet velti mēs pūlējāmies izvilkt naglu no masta, nekādiem spēkiem to ne­varēja pakustināt ne par matu. Es nezināju, ko iesākt, jo nevarēja taču likt mastu nocirst un ar visu līķi malā vest. Bet Mulejs arī šai nelaimē atrada padomu. Viņš lika vergam airēt uz krastu un atvest pilnu podu ar smiltīm. Kad tas bija izpildīts, vecais burvis sāka skaitīt kaut ko nesaprotamā valodā un kaisīt smiltis mironim uz galvas. Tas tūdaļ at­vēra acis, dziļi ievilka elpu, un naglas brūce viņa pierē sāka asiņot. Nu mēs izvilkām naglu bez kādām lielām pūlēm, un ievainotais saļima kāda verga rokās.

«Kas mani še atveda?» viņš prasīja, kad bija drusku atžirdzis. Mulejs norādīja uz mani, un es gāju svešiniekam klāt. «Paldies tev, nezināmais svešiniek, tu mani esi atpestījis no ilgām ciešanām. Jau piecdesmit gadu, kopš manas miesas svaidījušās jūras bangās un gars nolādēts katru nakti nāk viņās atpakaļ. Bet nu mana galva dabūjusi zemei pieskarties un es ar mieru varu aiziet pie saviem tēviem.»