VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

No Balzoras ostas mēs izbraucām ar pirmo ceļa vēju. Kuģis, uz kura es atrados, gāja uz Indiju. Mierīgi braucām pa parasto ceļu. Te ceļo­juma piecpadsmitā dienā kapteinis pareģoja lielu vētru. Viņa vaigs sa­vilkās rūpēs, jo ceļš ap to vietu, kur pašlaik atradāmies, viņam nebija tik pazīstams, ka varētu bez bažām vētru gaidīt. Viņš lika ievilkt buras, un mūsu kuģis slīdēja mierīgā gaitā uz priekšu. Iestājās auksta, gaiša nakts, un kapteinis jau sāka domāt, ka savā vētras pareģojumā vīlies. Piepeši mums cieši garām aizdrāzās kāds svešs kuģis, ko iepriekš ne­maz nebijām pamanījuši. No kuģa klāja atskanēja mežonīgi kliedzieni un gaviles, kas uz maniem vētras gaidās satrauktiem prātiem atstāja dīvainu iespaidu. Bet kapteinis, turpat man līdzās, kļuva bāls kā nāve. «Mans kuģis pazudis,» viņš iesaucās, «tur pilnās burās traucas nāve!» Iekams es paguvu par to tuvāk apjautāties, kliegdami brēkdami sa­skrēja matroži. «Vai redzējāt?» viņi cits caur citu sauca, «nu mēs esam pazuduši!»

Kapteinis lika lasīt priekšā priecas vārdus no korana 9 un pats stājās pie stūres. Bet velti! Vētra pieņēmās neticamā ātrumā, un nepagāja stundas laiks, kad mūsu kuģis nobrakšķēja un palika uz vietas. Nolaida laivas, un tikko pēdējie matroži bija tajās sakāpuši, kad kuģis mūsu acu priekšā pazuda zem ūdens. Kā nabags es šūpojos izsviests plašajā jurā. Bet tas vēl nebija viss. Jūras trakošana pieņēmās, laivas vadīt vairs nebija iespējams. Es apkampu savu veco kalpu, un mēs viens otram zvērējām nekad nešķirties. Bet ar pirmo rīta blāzmas ausmu spējš vētras grūdiens sagrāba laivu, kurā mēs sēdējām, un apsvieda to uz mutes. Citu kuģa ļaužu pēc tam es vairs netiku redzējis. Gāzdamies biju zaudējis samaņu, un, kad biju atžirdzis, redzēju, ka atrodos sava veca kalpa rokās, kas, pats uz apsviestās laivas dibena paglābies, vilka mani līdzi. Vētra aprima. No mūsu kuģa nebija vairs ne vēsts, bet netālu mēs pamanījām kādu citu kuģi, kam viļņi mūs nesa pretī. Kad tikām tuvāk, es redzēju, ka tas ir tas pats kuģis, kas naktī mums pa­brauca garām un no kura mūsu kapteinis tik šausmīgi pārbijās. Ari man šis kuģis iedvesa savādu baismu. Kapteiņa vārdi, kas tik briesmīgi bija piepildījušies, tukšums un klusums uz kuģa, uz kura jau tik tuvu pienākot nemanīja nekādas dzīvības, — neviens neatsaucās, lai gan mēs kliedzām un saucām cik spēdami, — tas viss mani baidīja. Tomēr kuģis - bija mūsu vienīgais glābiņš, un mēs pateicāmies pravietim, ka viņš par mums apžēlojies tik brīnišķā kārtā.

Kuģa priekšgalā karājās gara tauva. Rokām un kājām airēdami, mēs pievirzījāmies klāt, lai to satvertu. Tas mums beidzot izdevās. Vēl reizi es pacēlu balsi, bet no kuģa nedzirdēja ne skaņas. Tad rāpāmies augšā, es, kā jaunāks, pa priekšu. Bet tavu šausmu! Kādu skatu es, uz kuģa nonācis, ieraudzīju! Klājs bija viss vienās asinīs, un uz grīdas gulēja divdesmit līdz trīsdesmit līķu turku drēbēs, bet pie vidējā masta stāvēja kāds vīrs, bagātīgā apģērbā, zobenu rokā; viņa seja bija bāla, saviebta, un pierē iedzīta nagla, ar ko tas bija pienaglots pie masta; arī viņš bija beigts. No izbailēm es sastingu, tikko varēju pavilkt kājas un atņemt elpu. Tad uzrāpās mans pavadonis. Arī viņu pārsteidza šaus­mīgā aina, ka uz kuģa nebija nevienas dzīvas dvēseles, kā tikai kritušie. Mēs piesaucām pravieti, pirms iedrošinājāmies iet tālāk. Uz katra soļa mēs apskatījāmies, vai nenāks vēl kaut kas briesmīgāks, bet viss palika kā bijis: tuvu un tālu ne mazākās dzīvības, izņemot mūs pašus un plašo jūru. Mēs neiedrošinājāmies stiprāk teikt ne vārda, aiz bailēm, ka pie masta pienaglotais kapteinis neatver savas stingās acis un nevērš uz mums savu skatu vai arī kāds no nonāvētajiem nepakustina savu galvu. Beidzot mēs nonācām pie kāptuvēm, kas veda kuģa telpās. Neviļus mēs pie tām apstājāmies un uzlūkojām viens otru, jo neviens no mums neuzdrošinājās pateikt, ko domā.

«Vai, kungs,» mans uzticīgais kalps iesāka, «te ir noticis kaut kas šausmīgs. Bet, lai kuģa telpas būtu vai pilnas ar laupītājiem, es labāk gribu krist viņu nagos uz dzīvību vai nāvi nekā ilgāk palikt te, šo līķu drūzmā.»

Tās bija arī manas domas. Mēs saņēmām dūšu un drebošiem soļiem kāpām lejā. Bet tas pats klusums bija arī te, tikai mūsu soļi skanēja tukšajā telpā. Pie kajites durvīm mēs palikām stāvot. Es pieliku ausi un klausījos, — klusums. Es atvēru. Tur bija liela nekārtība. Drēbes, ieroči un visādas mantas samestas cita pār citu vislielākā nekārtībā. Viss liecināja, ka kuģinieki, vai vismaz kapteinis, tur neilgi atpakaļ bija dzīrojuši. Mēs gājām tālāk no kajites kajitē, no telpas telpā; visur mēs atradām zīdu, pērles, cukuru un citas mantas lielā krājumā. Es, to redzot, biju ļoti priecīgs, jo, tā kā uz kuģa neviena nebija, tad cerēju itin visu iegūt par savu, kaut gan Ibrahims man atgādināja, ka mēs atrodoties no sauszemes ļoti tālu un ka bez citu palīdzības tā kā tā malā netikšot.

Mēs atspirdzinājāmies pie ēdamā un dzeramā, ko te atradām lielā vairumā, un tad kāpām atkal augšā. No šausmīgās līķu ainas gāja tirpas pār kauliem. Nolēmām atkratīties no tiem un samest visus pār bortu jūrā, bet kas par izbailēm, kad redzējām, ka tos ne no vietas nevar pakustināt. Viņi bija kā pieauguši pie grīdas, un, ja tos gribētu prom dabūt, vajadzēja celt ārā ar visiem dēļiem, bet tam mums trūka vaja­dzīgo rīku. Arī kapteini nevarējām dabūt nost no masta, un rokā sa­kampto zobenu viņš turēja kā dzelzīs. Diena mums pagāja, domājot par mūsu kļūmīgo stāvokli, un, kad metās jau nakts, es atvēlēju vecajam Ibrahimam likties uz auss, bet pats paliku uz klāja," paraudzīties pēc kāda glābiņa.

Mēness bija tikko uzlēcis un, pēc zvaigznēm rēķinot, varēja būt vienpadsmitā stunda, kad mani pārņēma tāds nepārvarams miegs, ka gribot negribot bija jāatlaižas turpat pie kādas mucas. Tā tomēr bija vairāk nesamaņa nekā miegs, jo gulēdams es skaidri dzirdēju, kā viļņi sitās gar kuģa sāniem, kā masti čīkstēja un burās svilpoja vējš. Te piepeši es izdzirdu uz klāja soļus un vīriešu balsis. Gribēju trūkties augšā, lai apskatītos, kas notiek. Bet kāda nezināma vara turēja mani saistā, es nevarēju ne locekļa pakustināt, ne acu atvērt. Balsis pieņēmās, kļuva skaidrākas, es jutu, ka uz kuģa žirgti rīkojās kuģa ļaudis. Troksnī atskanēja pavēlnieka saucieni, man likās, ka raisa tauvas un uzvelk buras. Bet mana apziņa dzisa un dzisa, gan vēl dzirdēju ieroču žvadzē­šanu, bet tad iekritu dziļā miegā un, kad uzmodos, bija jau liels rīts, saule griezās pusdienā un dedzināja manu vaigu. Brīnīdamies es rau­dzījos apkārt: vētra, kuģis, līķi un viss, ko nakti biju redzējis, likās būt bijis tikai sapnis. Apkārt es redzēju visu tādā pašā kārtībā, kā vakar vakarā. Sastinguši gulēja nonāvētie, un tāpat stings stāvēja pie masta pienaglotais kapteinis. Es pasmējos par savu sapni, trūkos kājās un meklēju rokā savu veco biedru.

Tas sēdēja kajitē domīgs un noskumis. «Vai kungs,» viņš iesaucās, kad es pie viņa iegāju, «es labāk gribu gulēt jūras visdziļākā vietā nekā vēl vienu nakti palikt uz šā apburtā kuģa.»

Apvaicājos viņam, kas par iemeslu, un viņš man atbildēja: «Varēju būt gulējis jau kādas pāris stundas; te, pamodies, dzirdu augšā soļus un skraidelēšanu. Pirmajā acumirklī nodomāju, ka jūs tas esat, bet tur bija vismaz gabalu divdesmit skraidītāju, dzirdēju arī saucienus un klie­dzienus. Te kāds smagiem soļiem nāca pa kāpnēm lejā. Tad es vairs neatceros, kas ar mani notika, tikai, uz mirkli samaņu atguvis, redzēju kajites vidū pie galda sēžam to pašu vīru, kas augšā pie masta pie­naglots; viņš dzēra un dziedāja, bet tas, purpursvārkos, kas guļ turpat netālu no viņa, tas sēdēja viņam blakus un dzīroja līdz ar viņu!»