VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Mājās pārnācis, viņš sāka gatavoties aizceļošanai. Tēva dusmas likās būt drusku rimušās, jo viņš dēlam ceļa vajadzībām bija atsūtījis pilnu maku zelta. Raudādams Mustafa atvadījās no Zoraidas, savas nolaupītās līgavas vecākiem un devās uz Balzoru.

Viņš ceļoja pa sauszemi, jo no mūsu mazās pilsētiņas uz Balzoru taisni negāja neviens kuģis. Mustafam bija jāsteidzas, lai nenokavētos un nenonāktu Balzorā vēlāk nekā jūras laupītāji. Un, tā kā viņam bija labs zirgs un nekādu lieku ceļa somu nebija, tad pilsētu viņš cerēja sasniegt jau sestās dienas vakarā. Bet ceturtajā dienā ap launaga laiku, kad viņš viens pats mierīgs jāja savu ceļu, kur bijuši, kur ne, viņu apstāja trīs vīri. Redzēdams, ka tie labi bruņoti, spēcīgi vīri un ka tie tīko vairāk pēc viņa zirga vai naudas nekā pēc viņa dzīvības, viņš sauca pretī, ka padodas. Piejājuši, tie nokāpa no saviem zirgiem, sa­sēja viņam kājas zem zirga vēdera, ieņēma savā vidū, viens paņēma viņa zirga pavadu, un, neteikdami neviena paša vārda, steigšus devās projām.

Mustafu pārņēma kremtošs izmisums. Nelaimīgajam likās, ka tēva lāsti sāktu piepildīties, jo ko gan viņš tagad vairs varēja cerēt darīt savas māsas un Zoraidas glābšanas labā, kad viņam visi līdzekļi bija atņemti un atlikās tikai kaila dzīvība, ko viņš varētu ziedot viņu atbrīvošanai.

Mustafa un viņa mēmie pavadoņi varēja būt jājuši kādu stundu, kad nogriezās sāņus kādā nelielā ielejā. Ielejai visapkārt bija lieli koki, vidū tumšzaļš maurs un strauts, kas steigdams čaloja savā valodā; viss te aicināt aicināja apmesties un atpūsties. Un patiesi, Mustafa arī ieraudzīja te uzceltas kādas piecpadsmit līdz divdesmit teltis. Pie telšu mietiem piesieti stāvēja kamieļi un skaisti zirgi; kādā teltī citaras pavadījumā dainoja divas skaistas vīriešu balsis. Mans brālis nodomāja, ka ļaudīm, kas tik jauku vietu izvēlējušies par savu nometni, nevar būt ar viņu ļauni nodomi, tādēļ viņš bez kādas stomīšanās sekoja sa­viem vedējiem, kad, pinekli atraisījuši, tie lika viņam nokāpt un iet līdz.

Viņu ieveda teltī, kas bija lielāka nekā visas pārējās un iekšā bagā­tīgi, pat skaisti izgreznota. Tur bija daudz krāšņu zeltā rakstītu spilvenu, raibi austas grīdsegas, apzeltīti tabakas trauciņi; citur viss šis grez­nums būtu bagātības un labklājības liecība, bet te tas bija gaišākā pār­drošas laupīšanas zīme. Uz viena no spilveniem sēdēja pavecs, sīka auguma vīrs. Viņa seja bija neglīta, pluta tumšbrūna un spīdīga, un savāda ļaunuma pilnie, viltīgie vaibsti ap acīm un muti padarīja viņa izskatu atbaidošu. Lai gan šis vīrs centās iedvest pret sevi zināmu cienību, tomēr Mustafa tūlīt noprata, ka ne viņam telts tik bagātīgi greznota un ka ne viņš šeit pats lielākais. Arī pirmais pavadoņu jautā­jums apstiprināja šās domas.

«Kur Stiprais?» tie mazajam prasīja.

«Viņš izgāja drusku medībās,» tas atbildēja, «un viņš man uzdeva izpildīt viņa vietu.»

«To viņš nav prātīgi darījis,» atteica viens no laupītājiem, «jo nu­pat jāizšķir, vai šim sunim jāmirst vai jāmaksā, — to Stiprais zinātu labāk nekā tu.»

Mazais savas cienības apziņā izslējās stāvus, stiepdamies kaut vai ar pirkstu galiem aizsniegt pretinieka ausi. Varēja manīt, ka ar vienu sitienu viņš gribētu atriebt apvainojumu, bet, kad viņš redzēja, ka pūles veltas un ne pirksta gals tiktāl nesniedzās, tad sāka savu pretinieku sunīt (un patiesi, pārējie nepalika viņam parādā), tā ka galu galā visa telts drebēja no strīdus trokšņa. Te atvērās telts durvis un ienāca liela auguma vīrs, jauns un skaists kā pats Pērsijas princis. Atskaitot dārg­akmeņiem greznoto dunci un spožo zobenu, viss viņam bija parasts un vienkāršs, bet viņa nopietnais skats un visa uzstāšanās iedvesa god­bijību, tomēr ne aklas bailes.

«Kas iedrošinās naidu celt manā teltī!» viņš uzsauca pārsteigtajiem vainīgajiem. Iestājās dziļš klusums, līdz beidzot kāds no Mustafas pa­vadoņiem izstāstīja visu, kas un kā noticis. Varēja redzēt, ka «Stiprā», kā viņu dēvēja, vaigi aiz dusmām pietvīka. «Hasan, no kura laika es tevi esmu iecēlis par savu vietnieku?» viņš mazajam uzbrēca briesmīgā balsī. Tas sarāvās vēl mazāks un virzījās uz durvju pusi. Viens Stiprā solis, un Mazais ar vienu īpašu lēcienu kā mests bija no telts ārā. Kad Mazais bija prom, trīs pavadoņi veda Mustafu pie telts kunga, kas sē­dēja jau atlaidies uz spilvena. «Te ir tas vīrs, ko tu mums pavēlēji noķert.»

Stiprais ilgi raudzījās gūsteknī un tad sacīja: «Zuleikas bassa! 13 tava paša sirdsbalss tev pateiks, kādēļ tu atrodies Orbazana priekšā.»

To dzirdēdams, brālis metās viņa priekšā zemē un atbildēja: «Ak kungs! Liekas, tu maldies, es esmu nabaga nelaimīgais un ne bassa, kuru tu meklē!» i

Teltī visi par tādu valodu ļoti brīnījās. Bet telts kungs sacīja: «Izlik­šanās tev maz ko palīdzēs, jo man ir ļaudis, kas tevi labi pazīst.»

Viņš lika atvest Suleimu. Ieveda salīkušu veceni, un, kad viņai rā­dīja manu brāli un prasīja, vai tas esot Zuleikas bassa, tā atteica: «Jā gan!» Viņa zvērot pie pravieša kapa, tas esot viņš, bassa, un neviens cits.

«Redzi nu, nožēlojamais, kā tava viltība neizdevās,» Stiprais sacīja dusmodamies. «Bet tu esi par zemu, lai es aptraipītu savu dunci ar tavām asinīm. Tomēr rītu ar saules lēktu es tevi piesiešu savam zirgam pie astes un auļošu pa mežu mežiem, līdz saule norietēs aiz Zuleikas pakalniem!»

Manam nabaga brālim sirds pamira. «Ak, tas mana cietsirdīgā tēva lāsts, kas nes man kauna pilnu nāvi,» viņš raudādams izsaucās, «paga­lam esi tu, mīļā māsa, un arī tu, Zoraida!»

«Tava izlikšanās nekā nelīdzēs,» teica kāds no laupītājiem un sasēja viņam rokas uz muguras, «taisies, ka tiec ārā no telts, jo Stiprais jau lūpas vien koda un skatās pēc dunča. Ja vēl šonakt gribi dzīvs palikt, tad nāc!»

Laupītāji manu brāli pašlaik gribēja vest no telts ārā, kad sastapa citus trīs vīrus, kas nāca iekšā, stumdami sev pa priekšu gūstekni. «Še būs bassa, kuru tu mums liki noķert,» viņi sacīja un veda bassu Stiprā priekšā. Mans brālis paguva labi apskatīt ievesto un brīnījās, cik liela līdzība viņam bija ar šo vīru; tikai seja tam bija tumšāka un arī bārda melnāka. Stiprais arī bija nesaprašanā. «Kurš no jums tad nu ir īstais?» viņš noprasīja, vērodams te manu brāli, te otru gūstekni. «Ja tu meklē Zuleikas bassu,» lepnu balsi atbildēja gūsteknis, «tas esmu es!» Stiprais viņā noskatījās ar ilgu, nopietni bargu skatu un, ne vārda neteikdams, pamāja viņu izvest.

Kad tas bija izdarīts, Stiprais piegāja pie mana brāļa, pats ar savu dunci pārgrieza viņa saites un uzaicināja apsēsties viņam līdzās uz spilvena. «Svešiniek, man ļoti žēl,» viņš sacīja, «ka tevi noturēju par nelieti bassu. Tomēr tas jāuzskata par sevišķu pašas debess lemtu saga­dīšanos, ka manu biedru rokās tu nāci taisni tai stundā, kas bija nolikta šī neģēļa gūstīšanai.» Vienīgais, ko mans brālis lūdza kā gandarījumu, bija tas, lai viņu tūlīt atlaistu ceļā, jo katrs nokavēts brīdis varot būt viņam liktenīgs. Stiprais apjautājās par viņa steigšanās iemesliem, un, kad Mustafa bija visu izstāstījis, Stiprais viņu pierunāja šonakt pār­gulēt teltī; miers tā kā tā esot vajadzīgs gan zirgam, gan arī pašam, bet rītā viņš parādīšot taisnāko ceļu, pa kuru Balzorā varot nokļūt pus­otras dienas laikā. Mans brālis bija ar mieru, tika labi uzņemts un saldi nogulēja līdz rītam laupītāja teltī.