VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Tā viņa runāja. Kaut gan mans brālis Mustafa jau divas reizes bija vīlies savās cerībās, tomēr vēl saņēmās un ar Allah palīdzību domāja izpildīt verdzenes plānu. Viņš izglābtajai apsolījās palīdzēt nokļūt, dzim­tenē, ja vien viņa nākšot palīgā atrast eju uz pili. Bet vēl viena lieta viņam darīja raizes, proti, kur lai viņš ņem divus vai trīs uzticamus pa­līgus. Te viņam iekrita prātā Orbazana duncis, kas dots līdz ar solījumu sniegt palīdzību vajadzīgā brīdī, un tādēļ viņš bez kavēšanās steidzās ar Fatmi no kapličas ārā, lai dotos uz laupītāju nometni.

Tanī pilsētā, kurā viņš bija pārģērbies par ārstu, viņš nopirka zirgu un novietoja Fatmi pie kādas nabadzīgas sieviņas priekšpilsētā. Bet pats steidzās kalnos, kur viņš pirmo reizi bija saticis Orbazanu, un jau pēc trijām dienām nonāca tur. Viņš atrada tās pašas teltis un nekavē­joties devās pie Orbazana iekšā, kur viņu līksmi uzņēma. Viņš Orbaza- nam izstāstīja savas kļūmes, pie kam nopietnais laupītājs nevarēja no­turēties šad un tad nepasmaidījis, sevišķi, kad nāca tā vieta par asprā­tīgo ārstu Hakamankabudibabu. Bet Mazā nodevība viņu satracināja. Viņš zvērēja to pats ar savu roku pakārt, lai kur un kā to dabūtu ciet. Manam brālim viņš uz vietas apsolījās iet palīgā, bet vispirms lai atpūšoties un stiprinoties.

Tonakt atkal Mustafa palika Orbazana teltī. Ar pirmo gaismas svī­dumu viņi piecēlās un Orbazans paņēma vēl līdzi trīs drošus un labi bruņotus vīrus.

Viņi jāja ātri un jau divu dienu laikā nonāca mazajā pilsētiņā, kur Mustafa bija atstājis izglābto Fatmi. Paņēmuši to līdzi, viņi jāja, kamēr sasniedza mežiņu, no kura Tivuli pils jau iztālēm bija redzama. Tur viņi apmetās un sāka gaidīt nakti. Kad metās jau krēsla, Fatmes vesti, viņi gāja meklēt strautu, no kura sākas ūdensvads, un drīz vien arī to atrada. Fatmei un kādam kalpam ar zirgiem viņi lika gaidīt turpat, un sāka gatavoties uz nokāpšanu. Pirms šķiršanās Fatme viņiem visu vēl labi sīki atkārtoja, proti: pa aku pils pagalmā nokļuvuši, tie redzēšot pa labi un pa kreisi stūrī divus torņus, — no torņa pa labi, uz kreiso pusi skaitot, sestās durvis esot Fatmes un Zoraidas durvis, ko apsargājot divi melni sargi.

Ieročiem un laužņiem bruņojušies, Mustafa ar Orbazanu un vēl divi vīriem devās vadā iekšā. Ūdens sniedzās līdz pat jostas vietai, tomēr viņi gāja tikai uz priekšu. Pēc kādas pusstundas viņi bija sasnie­guši aku un tūlīt laida darbā savus laužņus. Mūris bija biezs un ciets, bet četru vīru vienotiem spēkiem tas pretī nevarēja turēties, un neilgā laikā bija izlauzts pietiekoši liels caurums, lai viegli pa to izlīstu. Orbazans izlīda pirmais un palīdzēja arī pārējiem. Pagalmā nonākuši, viņi visi vēroja pils sienu un meklēja pēc apzīmētām durvīm. Bet viņi nevarēja izprast, kuras būtu īstās, jo, no labās uz kreiso pusi skaitot, nāca vienas aizmūrētas durvis un viņi nezināja, vai Fatme tās izlaidusi vai ieskaitījusi. Bet Orbazans ilgi neprasīja pēc padoma: «Mans uzti­camais zobens vērs man katras durvis,» viņš iesaucās un devās pie sestajām durvīm, citi viņam sekoja. Durvis atvēruši, viņi ieraudzīja uz grīdas guļot sešus melnus vergus. Redzēdami, ka nav trāpījuši pa­reizās durvis, viņi gribēja klusām iet atpakaļ, te piepeši kāds stūrī pie­trūkās un pazīstamā balsī sauca pēc palīga. Tas bija Mazais no Orbazana nometnes. Bet, pirms vēl citi melnie bija paspējuši atvērt acis, Orbazans jau bija Mazajam klāt, norāva savu jostu, pārplēsa to pušu, aizbāza viņam muti un sasēja rokas uz muguras. Pēc tam viņš devās Mustaiam un diviem pārējiem palīgā, kas arī jau bija paspējuši lielāko daļu vergu pārvarēt un sasiet. Dunci pie krūtīm likdami, viņi vergus prašņāja, lai stāsta, kur atrodas Mirca un Nurmahala, un tie apgalvoja, ka viņas atrodas blakus telpās. Mustafa devās tur iekšā un atrada Fatmi un Zoraidu no trokšņa jau pietrūkušās. Ar steigu viņas savāca savas rotas un drēbes un sekoja Mustafam. Abi laupītāji Orbazanam ieteica ņemt līdzi, ko var, bet viņš viņiem to noliedza, teikdams: «Nē, uz Orbazanu nedrīkst krist pārmetums, ka viņš nakti ložņā pa mājām, zeltu zagdams.»

Mustafa un izglābtās ātri pazuda ūdensvadā, un Orbazans solījās sekot. Līdz ar vienu no laupītājiem viņš vēl atgriezās atpakaļ, paņēma Mazo, un izvilka to sētsvidū. Tur viņi tam apmeta ap kaklu līdzpaņemto zīda cilpu un pakāra to pie akas staba. Atriebuši nelieša nodevību, viņi nokāpa ūdensvadā un sekoja Mustafam.

Asarām acīs izglābtās pateicās savam augstsirdīgajam glābējam Orbazanam, bet viņš tikai ieteica pasteigties ar bēgšanu, jo bija sagai­dāms, ka Tivuli-Koss izsūtīs uz visām pusēm ķērējus. Aizgrābjoša bija Mustafas un abu izglābto šķiršanās no Orbazana, patiešām, to viņi ne­kad neaizmirsīs. Atbrīvotā verdzene Fatme pārģērbās un devās uz Balzoru, lai no turienes kuģī brauktu uz dzimteni.

Pēc īsa un prieka pilna ceļojuma brālis ar izglābtajām nonāca dzimtenē. Mans vecais tēvs no atkalredzēšanās priekiem tikko neno­mira. Otrā dienā viņš izrīkoja lielas dzīres, kurās piedalījās visa pilsēta. Lielajam viesu un piederīgo baram Mustafa izstāstīja savus piedzīvo­jumus, un visi slavēja viņa drošsirdību un laupītāju augstsirdību.

Kad mans brālis savu stāstu bija beidzis, tēvs piecēlās un pieveda viņam Zoraidu: «Es noņemu lāstus no tavas galvas,» viņš svinīgā balsī sacīja. «Ņem kā atmaksu to, ko esi ieguvis neatlaidīgā cīņā; saņem arī manu tēva svētību. Kaut mūsu pilsētai nekad netrūktu tādu vīru, kas brāļa mīlestībā, gudrībā un dedzībā tev līdzīgi.»

Nikajā I6 , mana mīļajā tēvu tevu pilsēta dzīvoja kāds vīrs, kuru sauca par mazo Muku. Lai gan es tad vēl biju mazs zēns, bet Muku atceros tīri labi, sevišķi tāpēc, ka viņa dēļ no tēva reiz dabūju krietnas sukas. Jau tad, kad es viņu pazinu, viņš bija labi gados, bet augumā tikai trīs līdz četras pēdas garš; pie tam izskats viņam bija ļoti jocīgs, jo viņa mazajam un smalkajam stāvam bija jānes daudz lielāka galva nekā citiem cilvēkiem. Viņš dzīvoja gluži viens lielā mājā un arī ēdienu sev vārīja pats. Tā kā uz ielas viņš izgāja tikai reizi mēnesī, tad pilsēta nemaz nezinātu, vai viņš dzīvs vai miris, ja ik dienas ap pusdie­nas laiku neredzētu no viņa mājas skursteņa paceļamies biezus dūmu mākoņus. Toties vakaros viņš bieži vien izgāja uz savas mājas jumta un pastaigājās no viena gala uz otru, bet, no ielas skatoties, likās, it kā pa jumtu uz priekšu un atpakaļ slīdētu tikai viņa lielā galva.

Es un mani biedri bijām nerātni zēni, kas mīlēja katru izzobot un aizskart, un, kad jau nu mazais Muks gāja pastaigāties, tad tā mums bija īsta svētku diena. Zināmā dienā mēs salasījāmies pie viņa mājas un gaidījām, kamēr viņš nāca ārā; durvīm atveroties, vispirms parādījās viņa lielā galva vēl lielākā turbānā, tad mazais stāvs nodilušajā mē­telītī, platām biksēm kājās un platu jostu ap vidu, pie kuras karājās tik garš duncis, ka nevarēja gudrs tikt, vai tas piekārts Mukām jeb vai Muks pie dunča. Kad viņš tā iznāca, mūsu gavilēm nebija vairs gala, mēs sviedām cepures gaisā un lēkājām ap viņu kā negudri. Bet mazais Muks, galvu palocīdams, mūs nopietni sveicināja un lēnām soļoja pa ielu tālāk. Kājas viņš vilka vilciņ, jo kurpes viņam bija tik lielas un garas, kādas es neesmu redzējis nevienam cilvēkam. Mēs, bērni, lēkā­jām ap viņu un klaigājām: «Mazais Muks! Mazais Muks!» Mums bija arī kāda jautra dziesmiņa, kuru mēs šad un tad viņam par godu uz­dziedājām. Tā skanēja: