VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

«Mazais Muk, mazais Muk,

Liels tavs nams, kur mitinies, Reiz par gadu parādies; Punduris, bet varens tu, Galva kalna lielumu.

Paskaties uz mums luk, luk, Paskrejies un ķer mūs, Muk!»

Tas bija mūsu parastais laika kavēklis, un man kaunam jāatzīst, ka es biju tas lielākais nebēdnis, jo bieži vien raustīju mazo aiz mēteļa un reiz pat viņam no mugurpuses uzminu uz lielajām tupelēm, tā ka viņš pakrita. Tas man izlikās varen smieklīgi, bet smiekli tūliņ pārgāja, tik­līdz redzēju, ka Muks pagriežas un iet taisni uz mana tēva māju. Un, patiesi, viņš iegāja iekšā un kādu brīdi palika. Ielīdis aizdurvē, es no­skatījos, kā viņi iznāca kopā ar manu tēvu, kas viņu godbijīgi veda pie rokas, un pie durvīm atvadījās, vairākkārt palocīdamies. Man nebija jauki ap sirdi, un es ilgi paliku paslēptuvē. Beidzot, kad ēstgriba, ko es sāku vairāk izjust nekā paredzamo pērienu, pamudināja mani līst laukā, es, pazemīgi nokārtu galvu, gāju pie tēva iekšā.

«Kā dzirdu, tu esot apvainojis labo Muku?» sacīja viņš ļoti nopietnā balsī. «Man tev jāpastāsta viņa dzīves gājums, tad, ceru, tu vairs par viņu nesmiesies, bet pirms un pēc tam, protams, tu dabūsi parasto.» Sis «parastais» bija divdesmit pieci sitieni, ko tēvs man sevišķi labi prata uzskaitīt. Šoreiz viņš ņēma savu garo, lokano pīpes kātu, no­skrūvēja dzelteno dzintara iemuti un apstrādāja mani sirsnīgāk nekā jebkad.

Kad divdesmit pieci bija uzskaitīti, viņš lika man uzklausīties un izstāstīja mazā Muka dzīves gājumu.

Mazā Muka tēva īstais vārds bija Mukrachs. Nikajā viņš bija; ļoti iecienīts, bet mazturīgs vīrs. Viņš dzīvoja gandrīz tikpat vientuļi kā tagad dēls. Tēvs dēla neieredzēja, kaunēdamies par viņa kroplo< augumu, un atstāja viņu augam bez kādas izglītības. Mazais Muks vēl savā sešpadsmitā gadā bija jautrs zēns, un nopietnais tēvs viņam pār­meta, ka viņš, kam sen jau vajadzētu būt izkāpušam no bērna kurpītēm,, esot tāds muļķis un auša.

Reiz pēc nelaimīga kritiena vecais nomira, atstādams mazo Muku nabagu un neprašu. Cietsirdīgie piederīgie, kuriem nelaiķis palika vairāk parādā, nekā spēja maksāt, izdzina zēnu no tēva mājām iet pa­saulē savu laimi meklēt. Mazais Muks atbildēja, ka viņš gatavs doties, ceļā, tikai izlūdzās tēva uzvalku, ko viņam arī iedeva. Drēbes izrādījās, par lielām, jo tēvs bija bijis spēcīga auguma vīrs. Bet Muks drīz vien atrada padomu, viņš nogrieza, kas bija par garu, un apvilka drēbes, Tak liekas, viņam būs piemirsies arī no platuma ko atņemt, jo, kā tas vēl šobaltdien redzams, uzvalks izskatās pavisam jocīgs. Lielais turbāns, platā josta, paldainās bikses, zilais mētelītis, viss, ko viņš līdz šim valkājis, ir mantojums no tēva. Aizbāzis aiz jostas tēva garo Damaskas dunci un paņēmis spieķīti, — tā viņš izgāja pa vārtiem ārā.

Priecīgu prātu viņš klejoja visu dienu, jo bija taču izgājis pasaulē savu laimi meklēt. Pamanījis zemē stikla gabaliņu saulē laistāmies, viņš ņēma to līdzi, pārliecināts, ka tas pārvērtīsies par skaistāko di­mantu. Ieraudzījis tālē mošejas 17 kupolu kvēlo mirdzumu vai ezera līmeni laistāmies kā spoguli, viņš prieka pilns steidzās turp, cerēdams, nokļūt iedomātajā burvju valstībā. Bet, ak! tuvumā nonākot, māņu ainas izgaisa, un nogurums un aiz izsalkuma rūcošs vēders viņam atgādināja, ka viņš arvien vēl atrodas nīcīgās zemes bēdu ielejās. Divi dienas viņš bija jau maldījies un velti laimi meklējis, ciezdams izsalkumu un raizes. Dažādi augi un graudi bija viņa vienīgā barība un cietā zeme viņa dusas vieta. Trešās dienas rītā viņš no kāda uz­kalna ieraudzīja lielu pilsētu. Gaiši mirdzēja pusmēness pār tās dzegām, raibi karogi lāsmoja uz jumtiem un likās aicinām pie sevis mazo Muku. Labu brīdi viņš stāvēja kā apmulsis un vēroja gan pilsētu, gan apkārtni. «Jā gan, tur mazais Muks atradīs savu laimi,» viņš čukstēja sev un, neskatoties uz visu nogurumu, priekā palēcās uz augšu, «tur vai nekur.»

Viņš saņēma pēdējos spēkus un gāja uz pilsētu. Lai gan sākumā tā likās tīri tuvu, tomēr viņš to sasniedza tikai ap pusdienas laiku, jo mazie locekļi reizēm gandrīz pavisam atteicās klausīt un vajadzēja atlaisties kādas palmas paēnā, lai atpūstos.

Beidzot viņš nonāca pie pilsētas vārtiem. Viņš sapogāja savu mē­telīti, uzmauca labāk savu turbānu, pavilka platāk jostu un aiz tās labi šķībi aizsprauda garo dunci. Tad, noslaucījis putekļus no savām kurpēm, satvēra spieķīti un drošu prātu devās pa vārtiem iekšā.

Viņš izstaigāja vairākas ielas, bet nekur neatvērās durvis un nekur neatskanēja aicinājums, kā viņš to bija iedomājies: «Mazo Muk, nāc iekšā, ēd un dzer un atpūtini savas gurdās kājas!»

Patlaban viņš bija nostājies kādas lielas, skaistas mājas priekšā un gluži sasapņojies apbrīnoja tās greznumu, te piepeši atvērās logs, tanī parādījās kāda veca sieviete un dziedošā balsī sauca:

«Šurp! katrs lai dodas

Pie pilnas bļodas,

Azaids jau vārīts, un galds jau klāts.

To baudīt ikviens ir aicināts.

Surp! katrs lai rodas

Pie pilnas bļodas.»

Tad atvērās durvis un Muks redzēja, ka pa tām bariem vien dodas iekšā suņi un kaķi. Labu brīdi Muks stāvēja neizprašanā, vai arī viņš lai paklausa aicinājumam, pēdīgi saņēmās un gāja namā iekšā. Viņam pa priekšu gāja pāris jaunu kaķēnu, un viņš nolēma tiem sekot, jo tie droši vien labāk zinās ceļu uz virtuvi nekā viņš.

Uzkāpis pa trepēm, Muks sastapa to pašu sievieti, kas pirmāk bija stāvējusi pie loga. Tā viņu īgni uzlūkoja un prasīja, ko vēloties.

«Tu aicināji katru pie sava azaida,» Muks atteica. «Arī es ierados, jo esmu ļoti izsalcis.»

Vecene pasmējās un teica: «Brīnuma puisi, no kurienes tad tu tāds? Visa pilsēta taču zina, ka es vāru tikai saviem mīļajiem kaķiem, ne citiem un, kā redzi, šad tad ielūdzu arī viņu kaimiņus uz maltīti.»

Mazais Muks viņai izstāstīja, cik viņam grūti klājies pēc tēva nāves, un lūdza, lai ļaujot viņam šoreiz paēst kopā ar kaķiem. Vecene, kurai zēna vaļsirdība iepatikās, uzņēma viņu kā viesi un deva viņam ēst un dzert, cik tikai gribējās. Kad Muks bija paēdis un padzēris, vecene viņā ilgi noskatījās un tad sacīja: «Vai zini, mazais Muk, paliec pie manis kalpot! Tavs uzdevums būs viegls, un tu tiksi labi turēts.»

Mazais Muks, kam kaķu azaids bija gluži labi garšojis, bija ar mieru un palika pie Ahavci kundzes par kalpu. Viņam iedeva vieglu, bet savādu darbu. Ahavci kundzei bija divi runči un četras kaķenes. Tos mazajam Mukām vajadzēja katru rītu uzsukāt un ieziest tiem spalvu ar dārgu ziedi. Kad namamātes nebija mājā, viņam vajadzēja kaķus uz­raudzīt, ēdamā reizē bija jānoliek katram priekšā bļodiņa un vakaros tie jānogulda uz zīda spilveniem, satinot samta segās. Mājās vēl bija arī daži mazi sunēni, kurus viņam vajadzēja apkalpot, bet ar tiem nenācās tik daudz nopūlēties kā ar kaķiem, kurus Ahavci kundze turēja kā savus bērnus. Vispār Mukām bija tāda pati vientuļa dzīve kā tēva mājās, jo, atskaitot pašu namamāti, Muks cauru dienu redzēja tikai suņus un kaķus.

Kādu laiku mazajam Mukām klājās tīri labi. Viņš dabūja kārtīgi paēst un darba tikpat kā nekāda. Arī vecā kundze likās būt ar viņu gluži mierā. Bet kaķi kļuva arvien pārgalvīgāki. Tiklīdz vecā bija projām, tie trakoja kā negudri pa istabām, lēkādami gāza visu apkārt un saplēsa dažu labu skaistu trauku, kas pagadījās ceļā. Bet, līdzko izdzirda veco nākam pa kāpnēm augšā, tad katrs manījās uz sava spil­vena un gulēja, asti luncinādami, itin kā nekas nebūtu noticis. Ahavci kundze, redzēdama istabu tādā nekārtībā, dusmīga bruka mazajam Mu­kām virsū. Tas varēja taisnoties kā gribēdams, vecā ticēja vairāk saviem nevainīgajiem kaķiem nekā savam kalpam.