VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Kad nu otrā dienā viņam pasludināja nāves spriedumu, viņš nolēma, ka tomēr labāk bez burvju spieķīša dzīvot nekā ar to mirt, tāpēc izlū­dzās ķēniņa labpatiku viņu vienatnē uzklausīt un izstāstīja savu noslē­pumu. Sākumā ķēniņš viņa apgalvojumiem neticēja ne mazākā mērā, bet Muks teicās to viņam parādīt, ja ķēniņš apsolītos atstāt viņu pie dzīvības. Ķēniņš uz to deva savu vārdu. Mukām nezinot, viņš lika ierakt zemē dažus zelta gabalus un tad pavēlēja viņam tos ar spieķīti uzmek­lēt. Viens un divi — tas bija izdarīts, jo zināmā vietā spieķītis trīs rei­zes piesitās. Nu ķēniņš, redzēdams, ka mantzinis viņu piekrāpis, aizsū­tīja tam, kā tas austrumzemēs parasts, zīda cilpu, lai noziedznieks pats sevi tiesātu. Bet mazajam Mukām viņš sacīja: «Esmu tev solījies, ka atstāšu tevi dzīvu, bet man liekas, ka spieķis nav tavs vienīgais noslē­pums. Tāpēc tu mūžam paliksi manā gūstniecībā, ja neteiksi, kur slēpjas tava skriešanas māksla.» Mazais Muks, kuram pietika ar vienu vienīgu nakti izbaudīt cietuma priekus, izstāstīja, ka visa viņa māksla esot kur­pēs, bet par noslēpumaino trīs reizes apgriešanos uz papēža viņš ķēni­ņam neminēja ne vārda. Izmēģināšanas dēļ ķēniņš pats iekāpa kurpēs un skraidīja pa dārzu kā nepilnīgs. Dažu labu reizi viņš gribēja pieturēt, bet nezināja, kā tas izdarāms, un mazais Muks, kam bija prieks tā drusku atriebties, ļāva ķēniņam skriet, līdz tas bez elpas nokrita zemē.

Atdabūjis atkal samaņu, ķēniņš sāka brukt virsū mazajam Mukām, ka tas viņu tik briesmīgi nomocījis, ļaudams skriet, līdz pietrūkst elpas. «Esmu solījies atstāt tevi dzīvu un palaist brīvībā, bet taisies, ka div­padsmit stundu laikā tiec pāri manām robežām, citādi likšu tevi uzkārt!» Bet kurpes un spieķīti viņš lika aiznest savā mantnīcā.

Nabagāks nekā jebkad, mazais Muks bēga pār kalniem un lejām, lādēdams muļķīgo iedomu, ka viņam galmā varētu būt kāda ievērojama loma. Par laimi tā valsts, no kuras viņam bija jābēg, nebija liela, tāpēc jau astoņās stundās viņš sasniedza robežu, lai gan, visu laiku pie kur­pēm pieradušam, iešana koda kaulā.

Aiz robežas ticis, viņš nogriezās no parastā ceļa un devās dziļi mežā, lai apmestos vientuļā biezoknī un dzīvotu tikai sev, jo viņam riebās visi cilvēki. Biezoknī viņš uzgāja klajumu, kas viņa nodomam likās gluži piemērots. Mazais, skaidrais strauts kuplu vīģu koku paēnā, mīk­stais, zaļais maurs — viss viņu aicināja palikt te. Un viņš atlaidās zemē, noņemdamies ne vairs ēst, ne dzert, bet gaidīt šeit nāvi. Un ar šām drū­majām nāves domām viņš iemiga. Bet, kad pamodās un viņu sāka mocīt izsalkums, viņš atzina, ka bada nāve ir briesmīga lieta un tāpēc sāka apskatīties, vai nevarētu dabūt kaut ko ēst.

Skaistas, nobriedušas vīģes karājās tā koka zaros, zem kura viņš bija gulējis. Viņš piecēlās, plūca un ēda augļus, un tie viņam garšoja tīri labi. Paēdis viņš gāja pie avota slāpes dzesēt. Bet kā viņš pārbijās, ūdens atspoguļojumā ieraudzījis savu galvu izrotātu divām milzīgām ausīm un milzīgi garu un resnu degunu! Izmisis viņš ķēra ar roku aptaustīt savas ausis un, patiesi, tās bija vai veselu pusolekti garas.

«Man piedien ēzeļa ausis,» viņš iesaucās, «jo es savu laimi esmu kājām minis kā daždien ēzelis.»

Pa mežu klejojot, viņš drīz vien atkal jutās izsalcis un atkal ēstgriba bija jāapmierina ar vīģēm, jo kokos cits nekas ēdams nebija atro­dams. Kad pēc otras vīģu porcijas viņam iešāvās prātā paraudzīt, vai viņa ausis var vēl ietilpt lielajā turbānā un vai viņš tā neizskatās pārāk smieklīgs, viņš atrada, ka liekās ausis nozudušas. Viņš steidzās pie strauta, lai pārliecinātos, un, patiesi, viņa ausis bija tādas pašas, kādas tās viņam vienmēr bijušas, un arī lielā deguna vairs nebija. Nu viņš apķērās, kā taš viss noticis. No pirmā vīģes koka viņš bija dabūjis garo degunu un garās ausis, bet no otrā koka vīģēm atkal dziedināts. Ar prieku viņš atzina, ka labais liktenis viņam vēlreiz dod rokā līdzekli kļūt laimīgam. Viņš pieplūca no katra koka vīģu, cik varēja panest, un gāja atpakaļ tai zemē, no kuras neilgi atpakaļ bija bēdzis. Tur kādā mazā pilsētiņā viņš uzvilka citas drēbes un gāja taisni uz ķēniņa pil­sētu, ko drīz vien sasniedza.

Bija taisni tas gada laiks, kad gatavi augļi reti dabūjami, tāpēc ma­zais Muks apmetās pie pašiem pils vārtiem, jo no agrākiem piedzīvoju­miem zināja, ka te šādus retumus virspavārs iepērkas ķēniņa galdam. Muks vēl nebija ilgi sēdējis, kad redzēja nākam pa pils pagalmu virs- pavāru. Tas aplūkoja preces pārdevējiem, kas bija saradušies pie pils vārtiem; beidzot viņš pamanīja arī Muka groziņu. «Ha, rets kumoss,» viņš sacīja, «tāds viņa majestatei labi patiks. Ko gribi par visu grozu?» Mazais Muks prasīja diezgan mērenu maksu, un viņi uz vietas vienojās. Virspavārs nodeva grozu vergam un gāja tālāk, bet mazais Muks pa

tam laidās lapās, jo zināja, ka, tiklīdz galmā pie galvām parādīsies bries­mīgā sodība, meklēs viņu kā pārdevēju rokā un sodīs.

Pie galda ķēniņš bija ļoti jautrā omā un vairākkārt uzslavēja virs- pavāru par tā labo virtuvi un gādību retu gardumu atrašanā, bet virs- pavārs, itin labi zinādams, kādi gardumi viņam vēl aizgūtnē, glaimots pavīpsnāja un zīmīgi izmeta: «Diena vēl nav vakarā,» vai arī «Beigas labas — viss labs,» tā ka princeses kļuva ļoti ziņkārīgas, kas nu vēl nāks. Un, kad virspavārs pavēlēja likt galdā skaistās, kārdinošās vīģes, tad visi klātesošie kā vienā mutē sauca: «Ah!»

«Kādas nobriedušas, cik gardas!» slavēja ķēniņš. «Virspavār, tu esi krietns zēns un esi pelnījis mūsu sevišķu žēlastību!» Tā runādams ķē­niņš, kas parasti ar šādiem gardumiem apgājās ļoti taupīgi, pats ar savu roku klātesošiem izdalīja vīģes. Prinči un princeses dabūja pa di­vām, galma dāmas, veziri un agas 18 pa vienai, bet atlikušās viņš nolika pats sev priekšā un ar labpatiku sāka ēst.

«Tēvs, vai dieviņ, kāds tu jocīgs izskaties!» princese Amarca drīz vien iesaucās. Visi paskatījās uz ķēniņu, mēmi no brīnumiem: abpus galvai viņam karājās lielas ausis, un garais deguns sniedzās pāri zo­dam. Arī savstarpēji cits citu viņi aplūkoja ar izbrīnu un izbailēm. Kat­ram galva vairāk vai mazāk bija izpušķota ar šiem dīvainajiem grez­numiem.

Var iedomāties, kas par briesmām visam galmam! Ar steigu vien trieca pēc slavenākiem pilsētas ārstiem. Tie nāca bariem, maisīja da­žādas zāles un mikstūras, bet ausis un deguni palika. Kādu princi ope­rēja, tak ausis pieauga no jauna.

Bet Muks, kas visu to novēroja, paslēpies kādā klusākā vietā, re­dzēja, ka nu īstais laiks nākt klajā. Par naudu, ko ieņēma par vīģēm, viņš jau priekšlaikus bija iegādājies zinību vīra uzvalku un garajā āža spalvu bārdā viņu nemaz nevarēja pazīt. Vīģēm pildītu somiņu uz ro­kas, viņš devās ķēniņa pilī iekšā un kā ceļojošs ārsts piedāvāja savu palīdzību. Sākumā visi viņu uzlūkoja šaubīgām acīm, bet, kad kāds no prinčiem bija baudījis viņa pasniegto vīģi, un tā ausis un deguns at­guva parasto veidu, tad visi mācās svešajam ārstam virsū, lai viņš tos dziedinātu. Bet ķēniņš ņēma ārstu pie rokas un, ne vārda neteikdams, veda to savā istabā. Tur viņš atslēdza kādas durvis, un viņi abi ar Muku iegāja mantnīcā. «Se ir visa mana bagātība,» ķēniņš sacīja, «izvēlies, ko vien gribi, nekas tev nav liegts, ja atbrīvosi mani no šī kauna pilnā ļaunuma.»