VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Mazais Muks bija ļoti nobēdājies, redzēdams, ka nava savas laimes atradis, un nolēma ilgāk nepalikt Ahavci kundzes dienestā. Bet, tā kā jau pirmajā ceļojumā viņam nācās izbaudīt, cik briesmīgi dzīvot bez naudas, tad viņš nolēma kaut kā izdabūt savu algu, ko viņam pavēl- niece aizvien solīja, bet nezin kādēļ nekad nemaksāja. Ahavci kundzes dzīvoklī atradās kāda aizslēgta istaba, kurā viņš nekad nebija bijis un to redzējis. Bet vecā šad un tad tur iekšā grabinājās, un viņam par va- rēm gribējās zināt, kas tanī slēpjas. Domājot par ceļa naudu, viņam ie­krita prātā, ka tā varbūt kundzes mantnīca. Bet durvis bija vienmēr aizslēgtas, tādēļ istaba bija un palika viņam nepieejams noslēpums.

Te kādu rītu, kad Ahavci kundzes nebija mājās, mazais šunelis, pret kuru kundze izturējās nelaipni, bet kura labvēlību ar dažādiem pakalpojumiem Muks bija ieguvis, ņēma viņu un raustīja pie platajām biksēm it kā aicinādams, lai tam sekotu. Muks, paradis ar suņiem lab­prāt rotaļāties, sekoja tam, un, skaties, šunelis viņu veda Ahavci kun­dzes guļamistabā pie kādām durtiņām, kuras viņš nekad agrāk nebija ievērojis. Durvis bija pusviru. Šunelis devās iekšā, un Muks tam sekoja. Viņš jutās priecīgi pārsteigts, atrazdamies istabā, kurā tik sen jau

bija vēlējies nokļūt. Viņš izmeklēja visas malas, bet naudas neatrada. Visapkārt bija tikai vecas drēbes un savāda izskata trauki. Kāds no šiem traukiem vērsa uz sevi Muka uzmanību. Tas bija kristālā, ar skaisti izgrieztiem tēliem. Viņš paņēma to rokās un gribēja no visām pusēm ap­skatīt. Bet, tavu nelaimi! Viņš nebija ievērojis, ka traukam vaļējs vāks, kas tikai viegli uzlikts. Vāks nokrita zemē un sabirza tūkstoš gabalos.

Ilgi mazais Muks stāvēja, izbailēs sastindzis. Viņa liktenis bija izšķirts, atlikās tikai bēgšana, jo citādi vecā viņu vai nositīs. Viņš no­lēma tūlīt doties projām, gribēja tikai vēl paraudzīt, vai no Ahavci kundzes mantām nebūtu kas derīgs ceļam. Viņš ieraudzīja varen lielu kurpju pāri. Tās gan nebija nekādas glītās, bet ar savējām jau viņš ceļā vairs tālu netiktu, un pievilcīgs bija arī to lielums, jo, ja viņam kājās būs šādas kurpes, tad visi ļaudis redzēs, ka viņš no bērna kurpēm jau izkāpis. Ar steigu viņš noāva savas tupeles un iekāpa lielajās. Kāds kaktā piesliets spieķītis ar grezni izgrieztu lauvas galvas rokturi viņam arī likās te par velti mētājamies, viņš paņēma to un steidzās pa durvīm ārā. Viņš ieskrēja savā istabā, apvilka mētelīti, uzmauca tēva turbānu, aizbāza aiz jostas dunci un, ko kājas nesa, devās no mājas un no pilsētas projām. Baidīdamies, ka vecā nedzenas pakaļ, viņš bēga no pilsētas, līdz kamēr piekusušam elpas pietrūka. Tik ātri viņš vēl savu mūžu nebija gājis, jā, viņam pat likās, ka viņš nevarētu apturēt skriešanu, — kāda nezināma vara viņu rau tin rāva uz priekšu. Beidzot viņš ievēroja, ka kurpēm piemīt savāds spēks, jo tās slīdēja vienmēr uz priekšu un vilka viņu līdzi. Par varēm viņš lūkoja apstāties, bet velti, tad, pagalam jau izmisis, viņš sev uzsauca tā, kā mēdz apturēt zirgu: «O-o, tpru, o!» Nu kurpes apstājās un Muks bez elpas nokrita zemē.

Par kurpēm viņam bija neizsakāms prieks. Tātad tomēr viņš ar savām pūlēm bija kaut ko ieguvis, kas viņam var palīdzēt uz priekšu tikt, pasaulē laimi meklējot. Bet, neskatoties uz visu prieku, viņš iemiga cietu miegu, jo, lielo galvu nesot, mazais ķermenis daudz neizturēja. Sapnī Mukām rādījās tas pats šunelis, kas Ahavci kundzes dzīvoklī viņam palīdzēja tikt pie kurpēm, un sacīja: «Mīļais Muk, tu vēl neproti lāga ar kurpēm rīkoties. Redzi, kad tu viņās uz papēža trīs reizes ap­griezies, tad vari aizskriet, kurp tikai tīk, un ar savu spieķi tu vari mantu rast, jo, kur zelts aprakts, tur spieķis trīs reizes pieklauvēs zemei, kur sudrabs, tur divi reizes.»

Tā mazais Muks sapņoja. Piecēlies, viņš sāka pārdomāt brīnišķīgo sapni un nolēma uz vietas izmēģināt. Viņš iekāpa tupelēs, pacēla vienu kāju un sāka uz otras papēža griezties apkārt. Bet, lai viens cilvēks pa­lūko tik milzīgās tupelēs to izdarīt trīs reizes no vietas, tad nebrīnīsies,

ka mazajam Mukām sākumā tas ne par ko negribēja veikties, sevišķi, ja vēl padomā, ka smagā galva svārstīdamās viņu vilka te uz vienu, te otru pusi.

Ne vienreiz vien nabaga zēns pakrita uz deguna, bet viņš neļāvās atbaidīties un turpināja savu mēģinājumu, kamēr māksla bija rokā. Kā ritenis viņš apgriezās uz papēža apkārt, un, tiklīdz vēlējās nokļūt tu­vākā lielpilsētā, tupeles pacēla viņu gaisā, ar vēja ātrumu slīdēja pa mākoņiem, un, iekām mazais Muks paspēja apjēgt, kā tas noticis, viņš jau atradās uz liela tirgus laukuma, kur bija saceltas teltis un kur ļaudis darīšanās tekāja uz priekšu un atpakaļ. Viņš ložņāja pa burzmu, bet bei­dzot atrada par prātīgāku iet nomaļākā vietā, jo tirgus laukumā viens otrs viņam uzmina uz tupelēm, tā ka bija jāklūp, un garais duncis dažam labam tā piesitās, ka tas ne visai gribēja palaist mazo Muku sveikā.

Mazais Muks sāka nopietni pārdomāt, ko varētu iesākt, lai kādu grasi nopelnītu. Viņam gan bija spieķītis, ar ko apslēptas mantas rast, bet kā lai viņš uziet tādu vietu, kur zelts un sudrabs aprakts? Grūtā brīdī varētu sevi rādīt ļaudīm par naudu, bet tam viņš bija par lepnu. Beidzot viņam iekrita prātā viņa ātrā gaita. Kas zina, varbūt manas tupeles ir manas glābējas — un nolēma pieņemt ātriskrējēja vietu. Paļau­damies, ka tās pašas pilsētas ķēniņš šādu nodarbošanos vislabāk sa­maksā, viņš sāka apjautāties, kur pils.

Pils vārtos stāvēja sargi un prasīja, — ko viņš te meklējot? Dzirdē­dami, ka viņš meklē nodarbošanos, viņi mazo Muku noraidīja pie vergu uzrauga. Tam viņš pateica savu vēlēšanos un lūdza izgādāt viņam vietu ķēniņa ziņnešos. Vergu uzraugs ar savu skatu nomēroja Muku no gal­vas līdz kājām un sacīja: «Ko, tu ar savām sprīdi garām kājām gribi būt ķēniņa ātrskrējējs? Lasies, ka tieci projām, es te neesmu tāpēc, lai katram muļķim laiku pakavētu!» Bet mazais Muks apgalvoja, ka viņa priekšlikums domāts pavisam nopietni un ka viņš gatavs iet skrieties ar pašu ātrāko skrējēju. Vergu uzraugam gan viss tas izlikās pārāk smieklīgi, tomēr viņš lika Mukām līdz vakaram sagatavoties uz skrieša­nos, ieveda virtuvē, kur viņu ēdināja un dzirdināja, kā pienākas, bet uzraugs pats devās pie ķēniņa un pastāstīja par mazo cilvēciņu un viņa priekšlikumu. Ķēniņš bija jautrs kungs, tādēļ viņam ļoti patika, ka vergu uzraugs joka pēc bija paturējis mazo Muku. Viņš pavēlēja lielajā pļavā aiz pils ierīkot skatītavu, lai viss viņa galms ērti varētu noskatī­ties skriešanos, un vēlreiz piekodināja uz to labāko rūpēties par pun­duri. Ķēniņš izstāstīja prinčiem un princesēm, kādā izrādē šovakar da­būšot noskatīties; tie pastāstīja tālāk saviem kalpiem, un, kad pienāca vakars, visi, kam vien kājas klausīja, saspringtas ziņkāres dzīti, devās

uz pļavu, lai no uzceltās skatītavas noskatītos lielmutīgā pundura skrie­šanu.

Kad ķēniņš ar saviem dēliem un meitām bija novietojies skatītavā, mazais Muks iznāca pļavā un varen iznesīgi palocījās sanākušo augst­maņu priekšā. Tiklīdz mazais parādījās, atskanēja viens vispārīgs ga­viļu sauciens. Tāda figūra te vēl nebija redzēta. Mazais stāvs ar milzu galvu, mētelītis un paldainās bikses, garais duncis pie platās jostas, sī­kās kājeles lielajās tupelēs — nē, tas bija tik ērmīgi, ka gribot negribot skaļi jāsmejas. Bet mazais Muks neļāvās traucēties, un smiekli viņu ne­samulsināja. Atspiedies uz sava spieķīša, viņš lepni stāvēja un gaidīja savu pretinieku. Vergu uzraugs pēc Muka paša vēlējuma bija izmeklē­jis labāko skrējēju. Tas iznāca, nostājās mazajam līdzās, un abi gaidīja mājienu. Kā norunāts, princese Amarca pamāja ar savu šķidrautu, un, kā divi bultas uz vienu mērķi izšautas, abi līdzcenši aizmiglīja pa pļavu.