VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Sākumā Muka pretinieks bija labu gabalu priekšā. Muks savās kur­pēs viņu drīz vien panāca, paskrēja garām un labu brīdi gaidīja pie mērķa, kamēr aizelsies to sasniedza otrais. Skatītāji no brīnumiem pa­lika kā mēmi. Kad nu beidzot ķēniņš sasita plaukstas, tad viss bars uz­gavilēja un sauca: «Lai dzīvo mazais Muks, skriešanās varonis!»

Pa tam jau mazais Muks bija atpakaļ. Viņš metās ķēniņa priekšā ceļos un sacīja: «Visvarenais ķēniņ, te tu redzēji tikai manas mākslas mazāko mēģinājumu, bet kaut tu atļautu, lai mani pieņem par vienu no taviem skrējējiem!»

Ķēniņš viņam atbildēja: «Nē, mīļais Muk, tu būsi mans galma skrē­jējs, un tev vienmēr jābūt manā tuvumā. Tu dabūsi par gadu simts ga­balus zelta un ēdīsi ar maniem augstākiem kalpiem pie viena galda.»

Muks no sirds priecājās, domādams, ka nu beidzot sasniedzis laimi, pēc kuras tik ilgi dzinies. Viņu iepriecināja arī ķēniņa sevišķā laipnība, ka tas viņu izlietoja visātrākajiem un slepenākajiem uzdevumiem, ku­rus tad Muks veica uz to kārtīgāko un neaptveramā ātrumā.

Bet citiem ķēniņa kalpiem ne visai bija pa prātam, ka viņu kunga labvēlību ieguvis punduris, kas cita nekā neprata kā ātri skriet. Tie rī­koja visādas sazvērestības, lai viņu gāztu, bet neko nepanāca, — tik lielu uzticību ķēniņš dāvāja savam virsskrējējam (šo augsto godu viņš Mukām drīz vien bija piešķīris).

Muks, kam pretinieku skaudība palika neizprotama, nedomāja par atriebību, jo viņam bija laba sirds; nē, viņš vairāk domāja par to, kā un ar ko iegūt savu ienaidnieku labvēlību. Viņam ienāca prātā spieķī­tis, ko viņš laimē bija pavisam piemirsis. Ja viņš atradīs mantu, viņš rodomāja, tad šie kungi pret viņu izturēsies vēlīgāk. Bieži viņš bija dzirdējis, ka tagadējā ķēniņa tēvs apracis zemē daudz dārgumu, kad ienaidnieks iebrucis valstī. Pie tam bija arī zināms, ka mirstot tēvs dē­lam neatklājis noslēpumu. Tāpēc Muks nu savu spieķīti nēsāja vienmēr līdzi, cerēdams kādreiz uzdurties tai vietai, kur glabājas aprakts vecā ķēniņa zelts.

Kādu vakaru Mukām gadījās ieiet pils dārza nomaļākā stūrī, kur viņš vēl nekad nebija bijis; te pēkšņi viņš juta, ka spieķis viņa rokā salecas un piesit pie zemes trīs reizes. Muks tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Viņš izņēma savu dunci, iegrieza apkārtējos kokos zīmes un gāja atpa­kaļ pilī. Tur viņš sadabūja lāpstu un gaidīja, kamēr uznāk nakts, lai va­rētu rīkoties tālāk.

Bet zelta rakšana mazajam Mukām maksāja vairāk pūļu, nekā viņš bija iedomājies. Lāpsta liela un smaga, rokas turpretī par vājām un īsām. Viņš bija jau divi stundas nostrādājis, bet bedre izrakta labi ja pāra pēdu dziļumā. Beidzot viņš atdūrās pret kaut ko cietu, kas skanēja kā dzelzs. Nu viņš raka vēl cītīgāk un drīz vien redzēja atplaiksnāmies lielu dzelzs vāku. Tad viņš iekāpa pats bedrē paraudzīt, kas zem vāka atrodas, un patiesi atrada zem tā lielu podu pilnu zelta gabaliem. Bet, lai podu izceltu, viņam trūka spēka, tāpēc viņš piebēra ar zeltu pilnas bikšu kabatas un savu jostu, cik vien varēja panest, pildīja arī mēte­līti, bet podu ar pārpalikumu viņš rūpīgi aprušināja un devās mājup. Patiesi, ja viņam nebūtu kurpju kājās, viņš nebūtu varējis ne no vietas pakustēties, tik smagi viņu vilka uz leju zelta nasta. Tak nemanīts viņš iegāja savā istabā un dabūto zeltu paslēpa zem sava dīvana spilvena.

Ieguvis tādu bagātību, mazais Muks cerēja, ka nu lietas mainīsies un galmā savus pretiniekus viņš iegūs par draugiem un dedzīgiem pie­kritējiem. Bet te taisni redzams, ka Muks nav baudījis nekādu rūpīgu audzināšanu, citādi viņš nebūtu iedomājies ar zeltu iegūt patiesus un sirsnīgus draugus. Ak, kaut toreiz, savu mētelīti ar zeltu piepildījis, viņš būtu devis kājām ziņu!

Zelts, kuru mazais Muks tagad dāsnīja pilnām saujām, citos galma ļaudīs sacēla skaudību. Virspavārs Ahulijs sacīja: «Viņš ir naudas vil­totājs.»

Vergu uzraugs Achmets teica: «Viņš būs ķēniņam pieglaimojies.» Bet viņa nāvīgākais ienaidnieks, mantzinis Archaos, kurš šad un tad pats mēdza paķert no ķēniņa kases, taisni pateica: «Viņš to sazadzis.»

Visi viņi norunāja lietu gaismā celt; un ķēniņa galda virspārzinis Korchucs kādu dienu, kad stāvēja sava kunga priekšā, izlikās gluži bē dīgs un satriekts. Viņa sašutums bija tik acīs krītošs, ka ķēniņš ievaicā jās, kas viņam kaitot.

«Ak!» tas atbildēja, «man ļoti sāp, ka es vairs sava kunga un ķē­niņa acīs neatrodu žēlastības.»

«Draugs Korchuc, ko tu mels?» atteica viņam ķēniņš. «No kura laika mana žēlastības saule vairs nespīd pār tevi?»

Galda virspārzinis viņam atbildēja, ka tas savu virsskrējēju apberot ar zeltu, bet saviem nabaga uzticamajiem kalpiem nedodot nekā.

Ķēniņš par tādu valodu ļoti brīnījās, lika tūlīt uzskaitīt mazā Muka zelta devas, un tā sazvērnieki gluži nemanot ķēniņam iedvesa aizdomas, ka Muks kaut kādā ceļā naudu zadzis no zelta kambara. Sāds lietas virziens sevišķi patika mantzinim, kas nemīlēja turēt aprēķinu. Ķēniņš pavēlēja slepeni sekot uz katra soļa mazajam Mukām, lai to kur pie­ķertu pašā nedarbā. Un jau to pašu nakti, pēc šās nelaimīgās dienas, kad mazais Muks, redzēdams savu kasi izdāļātu gluži tukšu, ņēma lāpstu un iezagās dārzā, lai no slepenā krājuma paņemtu vajadzīgo aizgādu, iztālēm viņam sekoja sargi virspavāra Ahulija un mantziņa Ar- chaca vadībā, un, tikko Muks gribēja bērt zeltu savā mētelītī, viņam uzbruka, sasēja un tūlīt noveda pie ķēniņa. Pēdējais, tikko kā piecēlies, samiegojies un sapīcis, ne visai laipni saņēma savu virsskrējēju un tūlīt sāka to nopratināt. Pa tam jau bija no zemes izcelts arī pods un līdz ar lāpstu un ar zeltu pildīto mētelīti nolikts ķēniņam pie kājām. Mant­zinis pasteidzās izteikt, ka viņš ar saviem sargiem Muku pārsteidzis taisni tai acumirklī, kad tas podu racis zemē.

Ķēniņš pavaicāja apvainotajam, vai tas taisnība, un kur viņš ņēmis šo zeltu, kuru bijis ieracis zemē?

Mazais Muks visā savā nevainībā izteica, ka viņš šo podu uzgājis dārzā, ka viņš to gribējis ne iekšā, bet ārā rakt.

Visi klātesošie sāka pilnā kaklā smieties par tādu taisnošanos, bet ķēniņš, pagalam sadusmots par domājamo Mazā nekaunību, kliedza: «Tu bezgodi! Apzadzis savu ķēniņu, tu vēl viņu gribi apmelot tik muļ­ķīgi un bezkaunīgi? Mantzini Archac, es tev prasu, saki, vai tu šo naudas sumu atzīsti par to pašu, kas manā kasē trūkst?»

Mantzinis atbildēja, viņam lieta esot pilnīgi skaidra, ka tik daudz un pat vēl vairāk jau kopš laba laika ķēniņa kasē iztrūkstot, un viņš varot apzvērēt, ka tā esot izzagtā nauda.

Ķēniņš pavēlēja mazo Muku saslēgt īsās važās un ieslodzīt tornī, bet zeltu nodeva mantzinim, lai tas to nestu atpakaļ uz mantnīcu. Prie­cīgs par tik laimīgu iznākumu, tas drīz vien pazuda un mājās saskaitīja mirdzošos zelta gabalus; bet šis ļaunprātis nekad nevienam neminēja, ka poda dibenā atradās zīme, kurā teikts:

«Ienaidnieki iebrukuši manā zemē, tādēļ es šeit paslēpju daļu no sava zelta; ķēniņa nolādēts lai ir tas, kas, to atradis, tūlīt nenodod manam dē­lam! — Ķēniņš Zadi.»

Ieslodzīts mazais Muks bēdās pārdomāja savu postu. Viņš zināja, ka par ķēniņa mantas zagšanu soda ar nāvi, un tomēr spieķīša noslē­pumu viņš ķēniņam negribēja atklāt, gluži pareizi baidīdamies, ka tad to un kurpes viņam atņems. Cieši pie mūra pieslēgtam, viņam par nožē­lošanu arī kurpes nekā nevarēja palīdzēt, par velti viņš izmocījās, lūko­dams apgriezties uz papēža.