VILHELMS HAUFS - AUKSTĀ SIRDS

Viņa atjautīgais prāts drāz vien uzķēra citu glābšanas iespēju. Viņš gāja pa mežu uz priekšu, iegriezās kādā ciemā, kur par mērenu maksu nopirka zirgu, un ar to drīz vien sasniedza kādu pilsētu. Tur viņš ap­jautājās pēc ārsta, un viņam ieteica kādu vecu vīru, lietpratēju. Par dažiem zelta gabaliem Mustafa to pierunāja pateikt kādas zāles, ar ko cilvēku varētu iemidzināt kā mirušu, un kādu līdzekli, ar ko to atkal atmodināt. Kad tās bija apgādātas, viņš nopirka vēl lieko bārdu, melnu talaru un visādas cibiņas un pudelītes, tā ka varēja uzstāties par ceļo­jošu ārstu. Salicis savas lietas uz ēzeļa, viņš ceļoja uz Tivuli-Kosa pili atpakaļ. Viņš varēja būt pārliecināts, ka šoreiz neviens viņu nepazīs, jo liekajā bārdā viņš pats savu vaigu tikko varēja pazīt.

Nonācis Tivuli pils pagalmā, viņš lika sevi pieteikt par ārstu Ha- kamankabudibabu, un, kā bija cerējis, tā arī notika. Lieliskais vārds vecajam nerram ļoti patika, un ziņkārīgs tas ārstu ielūdza uz pusdienu. Hakamankabudibaba ieradās pie Tivuli, un pēc stundu ilgas sarunas vecais nolēma atļaut gudrajam ārstam pārbaudīt visu savu verdzeņu veselību. Ārsts tikko spēja prieku valdīt, ka atkal redzēs savu mīļo māsu, un pukstošu sirdi gāja līdzi vecajam uz seraju 15 . Viņi iegāja kādā istabā, tā bija lepni izgreznota, bet neviens tur nedzīvoja. «Hambaba, vai kā tevi sauc,» Tivuli-Koss sacīja, «redzi šo caurumu sienā. Pa to manas ver­dzenes katra pēc kārtas izbāzīs savu roku un tu varēsi aplūkot, vai pulss slims vai vesels.»

Mustafa cēla dažādus iebildumus, bet pašu verdzeņu redzēt ne­dabūja. Tikai tik daudz Tivuli pieļāvās, ka par katru pateikšot, kā viņa parasti citādi jūtoties.

Tivuli izvilka no jostas garu sarakstu un skaļā balsī sauca pēc kārtas verdzeņu vārdus; pēc katra izsaukta vārda lodziņā parādījās roka, kuras pulsu tad ārsts aplūkoja. Sešas jau bija izmeklētas un visas par veselām atzītas; kā septīto Tivuli sauca Fatmi, un lodziņā parādījās maza, balta rociņa. Priekā pukstošu sirdi Mustafa satvēra to un svarīgā balsī atzina meiteni par nopietni slimu. Tivuli ļoti noskuma un pavēlēja gudrajam Hakamankabudibabam uz vietas pagatavot vajadzīgās zāles. Ārsts izgāja ārā un uz mazas zīmītes uzraktīja: «Fatme! Gribu tevi glābt, ja tikai tu neatteiktos ieņemt tādas zāles, kas tevi uz divi dienām iemidzinās nāves miegā, jo man ir arī līdzeklis, kā pēc tam tevi atdzī­vināt. Ja esi ar mieru, tad tikai pasaki, ka dotās zāles nepalīdzēja, un tā būs man zīme, ka piekriti.»

Tad viņš ienāca istabā atpakaļ, kur Tivuli nepacietīgi viņu gaidīja. Ārsts vēlreiz aptaustīja Fatmes pulsu, aizbāza aiz viņas rokassprādzes zīmīti un pa caurumu sienā padeva kādu pavisam nekaitīgu sulu. Tivuli likās stipri noraizējies par Fatmes saslimšanu, tā ka visu pārējo ver­dzeņu tālāku izmeklēšanu viņš pārtrauca līdz izdevīgākai reizei. Kad viņi ar Mustafu bija izgājuši no istabas, viņš skumjā balsī vaicāja: «Hadibaba, saki taisnību, ko tu domā par Fatmes slimību?» Hakamanka­budibaba, dziļi nopūzdamies, atbildēja: «Ak kungs! Lai pravietis stāv

tev klāt un dod tev savu mieru, — viņai ir delamais drudzis, un tas viņu var novest kapā.»

Tivuli iedegās dusmās: «Tu nolādētais suns, ne ārsts, ko tu muldi? Viņa, par kuru es samaksāju divi tūkstoši zelta gabalus, lai nobeigtos kā govs? Zini, ja tu man viņu neglābsi, likšu tev galvu nocirst!» Mans brālis nu gan apķērās, ka gājis par tālu, un sāka Tivuli mierināt.

Kamēr viņi tā sarunājās, ienāca melnais vergs no seraja un ziņoja ārstam, ka zāles neesot līdzējušas. «Hakamdababelba, vai kā tu tur paraksties, dari, ko proti savā mākslā, esmu gatavs tev samaksāt, cik vien vēlies,» iekaucās Tivuli aiz bailēm pazaudēt tik daudz zelta.

«Došu viņai kādu sulu, kas viņu atpestīs no visām vainām,» atteica ārsts. «Jā! jā! Dod viņai sulu,» dvesa vecais Tivuli.

Pukstošu sirdi Mustafa gāja un atnesa miega zāles. Nodevis tās mel­najam vergam un parādījis, kā un cik pilienu uzreiz ieņemami, viņš griezās pie Tivuli un teicās, ka iešot vēl uz ezermalu kādas veselības zālītes meklēt, un ar steigu vien devās pa vārtiem ārā. Pie ezera, kas no pils nebija necik tālu, viņš novilka savas liekās drēbes un iemeta ūdenī, kur tās šūpodamās peldēja pa virsu, bet pats paslēpās krūmos un nogaidīja, līdz satumsa nakts, un tad aizzagās uz netālo Tivuli pils kapliču.

Nebija vēl pagājis ne stundas laiks pēc Mustafas aiziešanas, kad Tivuli saņēma briesmīgo ziņu, ka viņa verdzene Fatme guļot uz mir­šanu. Tivuli sūtīja ļaudis uz ezermalu, lai uzmeklētu un bez kavēšanās vestu ārstu atpakaļ, bet sūtītie drīz vien atgriezās vieni paši un stāstīja, ka ārsts esot iekritis ezerā un noslīcis; viņa melnais talars svaidoties ezera viļņos, un šad tad virs ūdens parādoties arī ārsta lepnā melnā bārda. Redzēdams, ka glābiņa vairs nav, Tivuli dusmās lādēja sevi un visu pasauli, plūca bārdu un dauzīja galvu pret sienu. Bet viss bija velti, un Fatme citu verdzeņu rokās drīz vien izlaida savu garu. Tik­līdz Tivuli saņēma nāves ziņu, viņš pavēlēja to iezārkot un nest uz kapliču, jo savā mājā viņš līķi necieta. Nesēji aiznesa zārku uz kapliču, ar steigu vien nolika to tur un paši aizbēga, jo starp zārkiem viņi dzirdēja kā vaidus, kā nopūtas.

Mustafa, kurš, aiz zārkiem paslēpies, bija tas vaidētājs un sargu baidītājs, iznāca, aizdedzināja jau šim nolūkam līdzpaņemto lampu, izvilka atmodināmo zāļu pudelīti un atcēla zārka vāku. Bet kas par pārsteigumu, kad lampas gaismā viņš ieraudzīja pavisam svešu sejul Zārkā gulētāja nebija ne viņa māsa, ne Zoraida, bet kāda pavisam ne­pazīstama meitene. Pagāja labs brīdis, kamēr viņš attapās no jaunā likteņtrieciena, galu galā tomēr līdzcietība apspieda dusmas. Viņš attai- sija pudelīti un iepilināja gulētājai mutē zāles. Viņa sāka elpot, atvēra acis, bet ilgi nevarēja atjēgties, kur atrodas. Beidzot viņai ienāca prātā viss, kas bija noticis, viņa izkāpa no zārka un metās Mustafam pie kā­jām. «Manu labdari, kā lai tev pateicos,» viņa izsaucās, «tu mani at­brīvo no briesmīgās gūstniecības!»

Mustafa viņu pārtrauca ar jautājumu, kā tas nācies, ka nevis Fatme, viņa māsa, bet viņa tikusi izglābta? Jaunava acis vien ieplēta: «Tagad tikai man kļūst skaidrs, kā es izglābos, bet sākumā tas man bija ne­saprotami,» viņa atteica. «Tad zini, pilī mani sauca par Fatmi un man tu iedevi zīmi un glābšanas zāles.»

Mans brālis izglābtajai lūdza pastāstīt kaut ko par māsu un Zoraidu un dabūja zināt, ka tās atrodas gan pilī, bet pēc Tivuli ieražas viņām dots cits vārds; vienu saucot par Mircu, otru par Nurmahalu.

Kad Fatme, izglābtā verdzene, redzēja, ka mans brālis ļoti satriekts par tādu iznākumu, viņa sāka to mierināt un apsolīja pastāstīt kādu citu ceļu, kā varētu izglābt abas meitenes. To dzirdēdams, brālis atelpoja jaunā cerībā un lūdza pateikt, kas viņai padomā, un viņa sacīja:

«Esmu tikai piekto mēnesi Tivuli verdzene, bet jau no paša sākuma esmu domājusi par bēgšanu, tikai vienai man bija pārāk grūti kaut ko iesākt. Varbūt tu pils iekšējā pagalmā ievēroji aku ar desmit ūdens strūklām; es šo aku tūlīt uzskatīju. Man ienāca prātā līdzīga aka manās tēva mājās, kurā ūdens nāca pa vienu pašu lielu vadu. Lai izzinātu, vai šī aka tāpat taisīta, es kādu dienu Tivuli sāku uzslavēt tās lielisko ierīci un apvaicājos arī, kas to taisījis. «Es pats to taisīju,» viņš atteica, «bet tas, ko tu še redzi, ir vēl tīrais nieks, jo ūdens viņā nāk no tūkstoš soļu attālā avota pa tik lielu velvētu vadu, kurā liels cilvēks var stāvus stāvēt; un tas viss ir taisīts pēc mana norādījuma.» To uzzinājusi, es ne vienu vien reizi vēlējos, kaut tikai uz mirkli man rastos vīra spēks, lai atveltu akas akmeni, un tad man bēgšanai būtu visi ceļi vaļā. Šo ūdensvadu es tev parādīšu, pa to tu naktī vari nokļūt pilī un tā turpināt savu atbrīvošanas darbu. Tikai tev vēl būtu vajadzīgi divi vīri, lai pieveiktu vergus, kas pa nakti apsargā seraju.»