Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

49

Es esmu saprasts. Bībeles sākums ietver visu priestera psiholoģiju. Priesteris pazīst tikai vienas lielas briesmas: tā ir zinātne - veselīga cēloņu un seku izpratne. Bet zinātne uzplaukst pārsvarā tikai veiksmīgos apstākļos, jo lai «atzītu», vajag brīvu laiku, vajag brī­vu prātu… «Tātad jāpadara cilvēki nelaimīgi,» - tāda visos laikos bijusi priesteru loģika.

Jau būsiet atminējuši, kas saskaņā ar šo loģiku tagad nācis pasaulē: «grēks»… Vainas un soda jēdziens, visa «tikumiskā pasaules kārtība» izgudrota, lai cīnītos pret zinātni, - pret cilvē­ka atbrīvošanos no priestera. Cilvēks nedrīkst raudzīties uz āru, viņam jālūkojas sevī; viņš nedrīkst raudzīties lietu būtībā gudri un uzmanīgi kā pētnieks, viņš nedrīkst vispār neko pētīt: viņam jācieš. Un viņam tā jācieš, ka katru brīdi vajadzīgs priesteris. Nost ārstus! Ir vajadzīgs glābējs. Vainas un soda jēdzieni, ieskaitot mācību par «žēlastību», par «glābšanu», par «piedo­šanu», ir caur un caur meli, kam nav nekādas psiholoģiskas reali­tātes. Tie izgudroti, lai sagrautu cilvēka cēloņu izpratni: tie ir atentāts pret cēloņu un seku jēdzienu! Un tas nav atentāts ar dūri, ar nazi, ar godīgumu naidā tāpat kā mīlestībā! Šo atentātu vada gļēvākie, viltīgākie, zemākie instinkti! Priesteru atentāts! Parazītu atentāts! Bālo pazemes asinssūcēju vampīrisms!… Ja kādas rīcības dabiskās sekas nav vairs «dabiskas», bet par tām domā, izmantojot māņticības spoku jēdzienus - «Dievs», «gari», «dvēseles»; domā kā par tīri «morālām» sekām, kā par atal­gojumu, sodu, mājienu, audzināšanas līdzekli, tad ir iznīcināts atziņas priekšnoteikums - ir izdarīts lielākais noziegums pret cilvēci.

Vēlreiz atkārtoju, ka grēks, šī cilvēka pašpazemošanās forma par excellence, ir izgudrots, lai padarītu neiespējamu zinātni, kultūru, katru cilvēka izcilību un dižciltību; pateicoties grēka izgudrošanai, priesteris valda.

50

Šeit es izlaidīšu «ticības» un «ticīgo» psiho­loģijas aprakstu, saprotams, pašu «ticīgo» labā. Vēl šodien netrūkst tādu, kas nezin, cik nepieklājīgi būt par «ticīgo» vai ka ticība ir dekadences, salauz­tas dzīvotgribas pazīme, bet jau rīt viņi to zinās. Mana balss sasniegs arī bieza ūsainos. Ja vien es neesmu pārklausījies, tad kris­tiešiem ir kāds patiesības kritērijs, ko sauc par «spēka pierādīju­mu»: «Ticība dod svētlaimi: tātad tā ir patiesa.» Te nu varētu iebilst vismaz to, ka īstenībā taču svētlaime nav pierādīta, bet tikai apsolīta: svētlaime ir piesaistīta «ticības» nosacījumam - ir jātop laimīgam, jo tic… Bet, ka patiešām notiks tas, ko priesteris apsolījis ticīgajiem nekādai kontrolei nepieejamā «viņpasaulē», -kā lai pierāda to? Tātad minētais «spēka pierādījums» atkal būtībā ir tikai ticība, ka tiešām notiks tas, kas sev iestāstīts ar ticības palīdzību: «Es ticu, ka ticība dod svētlaimi; tātad tā ir patiesība.» Bet līdz ar to mēs esam galā. Šāds «tātad» būtu pats absurdum (*absurds, nejēdzība (latīņu vai,)) kā patiesības kritērijs. Taču, ja nu ar zināmu iecietību mēs pieņemam, ka svētlaimes iegūšana ar ticības palīdzību ir pierādīta (nevis tikai vēlama, nevis tikai ar mazliet aizdomīgu priestera muti apsolīta) - vai tad svētlaime - tehniski izsakoties, bauda - jelkad derētu par patiesības pierādījumu? Tik maz, ka gandrīz derētu par pretpierādījumu vai vismaz paustu augstāko neuzticību pret «patiesību», ja baudas sajūtām ļautu piedalīties jautājuma «kas ir patiess?» izspriešanā. «Bauda» kā pierādījums pierāda baudu un neko citu. No kurienes gan radusies pārliecī­ba, ka tieši patiesie spriedumi sagādā vairāk prieka, nekā aplamie un ka tie kādas iepriekšnoteiktas harmonijas dēļ noteikti sagādā patīkamas sajūtas? Visu stipro, visu dziļo prātu pieredze māca pretējo. Katrs solis pretī patiesībai ir bijis jāizcīna, par to bijis jāatdod gandrīz viss, pie kā parasti pieķeras sirds, kam pieder mūsu mīlestība un uzticība dzīvei. Un tam vajadzīgs dvēseles diženums: kalpošana patiesībai ir vissmagākā kalpība. Ko nozīmē būt taisnīgam garīgās lietās? To, ka izturas stingri pret savu sirdi, ka nicina «smalkās jušanas», ka katru «jā» un «nē» uzskata par sirdsapziņas jautājumu!

Ticība dod svētlaimi: tātad tā melo…

51

To, ka ticība dažos apstākļos izraisa svētlaimi, ka svētlaime no fiksās idejas neizveido patiesu ideju, ka ticība negāž kalnus, bet drīzāk sastumj kalnus tur, kur to nav bijis, - to gluži skaidru padara īss gājiens caur trakonamu. Protams, ne jau priesterim: jo viņa instinkts noliedz, ka slimība ir slimība un ka trakonams ir trako-nams. Kristietībai ir nepieciešama slimība apmēram tāpat kā sengrieķiem bija vajadzīga pārmērīga veselība, - padarīt slimus ir visas Baznīcas glābšanas procedūru sistēmas patiesais slepenais mērķis. Un pati Baznīca - vai tās pēdējais ideāls nav kosmiskais trakonams? Reliģiozais cilvēks, kādu viņu vēlas Baznīca, ir tipisks dekadents. Laika posmus, kad kāda reliģioza krīze uzkundzējas tautai, katru reizi iezīmē nervu slimību epidēmijas. Reliģiozā cilvēka «iekšējā pasaule» ārkārtīgi atgādina pārkairināta un pār­pūlēta slimnieka «iekšējo pasauli»; «augstākie» apziņas stāvokļi, kurus kristietība nolikusi pār cilvēci kā pašu galveno vērtību, ir epileptiskas formas - Baznīca par svētajiem pasludinājusi in majorem dti honorem (*jo lielākai Dieva godināšanai (latiņu vai.)) tikai trakos vai lielos krāpniekus… Es reiz atļāvos visu kristīgo nožēlas un atpestīšanas treniņu (ko šodien vislabāk pētīt Anglijā) raksturot kā metodiski radītu folie circulaire (*maniakāli depresīva psihoze (franču vai., med.)), saprotams, uz jau iepriekš sagatavota, t.i., uz būtiski slima pamata. Par kristieti neviens nevar kļūt pēc brīvas gribas: kristie­tībai «nepievēršas» - priekš tās jābūt pietiekami slimam." Mēs, pārējie, kuriem piemīt drosme būt veseliem un arī nicināt, kā gan mēs drīkstam nenicināt reliģiju, kas māca nievāt miesu! kas negrib atteikties no dvēseļu māņticības! kas nepietiekamu uzturu uzskata par «nopelnu»! kas apkaro veselību kā ienaidnieku, kā velnu, kā kārdinājumu! kas ieņēmusi prātā, ka var nēsāt «nevai­nojamu dvēseli» līķim līdzīgā ķermenī, sacerot tam jaunu «pilnības» jēdzienu: bālu, slimīgu, idiotiski sapņainu būtni, tā saucamo «svētumu» - svētumu kā mērdētas, novārdzinātas, nedziedināmi samaitātas miesas simptomu virkni!… Kristietība kā Eiropas kustība jau sākotnēji ir bijusi dažnedažādu nederīgu un izvirtušu elementu kopīga kustība - tie grib tikt pie varas ar kristietības palīdzību. Tā nepauž rases pagrimumu, tā ir no visurienes savstarpēji pievelkošos dekadences formu haotisks sablīvējums''. Tas, kas padarīja iespējamu kristietību, nav vis, kā tiek domāts, pašas senatnes - dižciltīgās senatnes pagrimums. Pret skolotajiem idiotiem, kuri pat vēl šobaltdien pauž līdzīgus uzskatus, neviens iebildums nevar būt par stipru. Laikā, kad visā impērijā slimīgie, samaitātie čāndālas slāņi pārtapa par kristie­šiem, eksistēja taisni pretējais tips, dižciltība tās skaistākajā un tīrākajā formā. Taču skaits guva virsroku, kristīgo instinktu demokrātisms uzvarēja. Kristietība nebija «nacionāla», nebija ierobežota ar vienu rasi - tā vērsās pie jebkura veida dzīves apdalītajiem, tā atrada sabiedrotos it visur. Balstoties uz slimnieku rancune (*ļaunatminība, ļaunums (franču vai.)) , kristietība vērsa savu instinktu pret vesela­jiem, pret veselību. Viss krietnais, lepnais, drosmīgais, galve­nokārt skaistums sāp viņu ausīm un acīm. Es vēlreiz atgādinu nenovērtējamo Pāvila izteicienu, ka Dievs izredzējis to, kas nespēcīgs pasaulē, kas ģeķīgs pasaulē, kas zems un nicināts. Tā bija uzvarējušās dekadences formula in hoc signo (*ar šo zīmi (latīņu val.)) Dievs pie krusta - vai vēl arvien nav saprotama šī simbola slēptā jēga? Viss, kas cieš, viss, kas karājas pie krusta, ir dievišķs… Mēs visi karā­jamies pie krusta, tātad mēs esam dievišķi. Tikai mēs esam dievišķi… Kristietība bija uzvara, kuras dēļ gāja bojā kas diženāks, - kristietība ir pagaidām lielākais posts, kāds piemek­lējis cilvēci.