Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

No augšas raugoties, tas ir dīvainākais no visiem faktiem: šī reliģija, kas ne vien balstīta uz maldiem, bet arī prasmīgi un pat ģeniāli rada tikai kaitīgus, tikai dzīvi un sirdi saindējošus maldus, ir dievu teātris - izrāde tiem dieviem, kas vienlaikus ir filozofi un ar kuriem es esmu ticies, piemēram, Naksas28 dialogos. Tajos brīžos, kad viņiem pāriet riebums (un mums arī!), viņi kļūst pateicīgi par kristieša tēlu: nožēlojamā mazā planēta, ko sauc par Zemi, varbūt tikai šā kuriozā atgadījuma dēļ izpelnās dievu ska­tienu, dievu līdzdalību… Taču nenovērtēsim kristieti par zemu: kristietis, aplams līdz pat nevainībai, augstu paceļas pāri mēr­kaķim: attiecībā pret kristieti, populārā evolūcijas teorija ir tikai cieņas apliecinājums…

40

Nāve sita evaņģēliju «krustā»… Tikai nāve, šī negaidītā apkaunojošā nāve, tikai krusts, kas vispār bija paredzēts tikai zemiskiem noziedz­niekiem, kā drausmīgs paradokss lika Kristus mācekļiem atbildēt: «Kas viņš bija? Kas tas bija?» - Satricinājums un dziļa aizvaino­juma izjūta, ļauna nojauta, ka šāda nāve varētu būt viņu mācības atspēkojums, šausmīgā jautājumzīme «kāpēc tieši tā?» - šāds stāvoklis saprotams ļoti labi. Te visam jābūt nepieciešamam, jābūt jēgai, nozīmei, augstākajam saprātam, jo mācekļa mīlestība neatzīst nejaušības. Tikai tagad atvērās bezdibenis: «Kas viņu nonāvēja? Kas bija viņa dabiskais ienaidnieks?» Šis jautājums uzplaiksnīja kā zibens. Atbilde: valdošais jūdaisms, tā augstākais! slānis. No šā acumirkļa mācekļi sacēlās pret kārtību un arī Jēzu j izprata kā sacelšanos pret kārtību. Līdz šim viņa portretā bija trūcis kareivīga, ar vārdiem un darbiem noliedzoša vaibsta; vēl vairāk, viņš pats bija tā pretstats. Acīmredzot mazā kopiena nebija sapratusi pašu galveno, simbolisko, kas izpaudās tādā nāves! veidā: brīvību, pārākumu pār jebkādu ressentiment sajūtu. Lūk, apliecinājums tam, cik maz viņu vispār saprata! Pats Jēzus neko vairāk nevarēja vēlēties no savas nāves, kā vien publiski izturēt smagāko pārbaudījumu, pierādīt savu mācību… Taču viņa g mācekļiem nenāca ne prātā piedot šo nāvi - kas būtu bijis augstākajā mērā evaņģēliski; vai pat maigā un mīlīgā dvēseles mierā piedāvāties tādai pašai nāvei… Virpusē atkal iznira visneevaņģēliskākās jūtas, proti, atriebība. Viss iesāktais nevarēja beigties ar šo nāvi: bija vajadzīga «atmaksa», «tiesa» (nu kas gan varētu būt vēl neevaņģēliskāks par «atmaksu», «sodu», «tiesas spriešanu»). Jau atkal priekšplānā izvirzījās populārā Mesijas gaidīšana, acu priekšā iztēlojoties vēsturisko mirkli: jau «Dieva valstība» nāk, lai spriestu tiesu saviem ienaidniekiem… Bet līdz ar to viss ir pārprasts, padarot «Dieva valstību» par noslēguma aktu, par solījumu Evaņģēlijs taču bija tieši šīs «valstības» klātbūtne, piepildītība, realitāte. Tieši šāda nāve bija minētā «Dieva valstība». Tikai tagad Meistara tēlā ierakstīja nicinājumu un sīvu­mu pret farizejiem un teologiem - un līdz ar to viņu pašu padarī­ja par farizeju un teologu! No otras puses, šo galīgi no sliedēm, noskrējušo dvēseļu nevaldāmā Jēzus godināšanas tieksme vairs neizturēja to evaņģēlisko vienlīdzības atziņu, kas pēc Jēzus mācī­bas ikvienu uzskata par Dieva bērnu: viņi atriebās tādējādi, ka pacēla Jēzu neiedomājamā augstumā, nodalīja viņu no sevis gluži tāpat, kā savulaik žīdi, atriebjoties ienaidniekiem, nodalījās no sava Dieva un pacēla to lielā augstumā. Viens Dievs un viens Dieva dēls: abi ir ressentiment radījumi…

41

Un no šā brīža radās absurda problēma: «Kā Dievs varēja to pieļaut!» Uz to mazās kopienas bojātais saprāts atrada šausminoši absurdu atbildi: Dievs ir atdevis savu dēlu grēku izpirkšanai kā upuri. Tā vienā mirklī bija darīts gals evaņģēlijam! Grēku izpirkšanas upuris vispretīgākajā un barbariskākajā veidā - nevainīgā upurē­šana par vainīgo grēkiem! Bet Jēzus taču likvidēja grēka jēdzienu, viņš noliedza, ka starp cilvēku un Dievu pastāv bezdibenis, viņš ar savu dzīvi rādīja Dieva un cilvēka vienību kā savu «priecas vēsti»… Un nevis kā priekšrocību! Tā Pestītāja tipā soli pa solim tiek ietverta mācība par tiesu un pastardienu, mācība par nāvi kā upuri, mācība par augšāmcelšanos, ar ko viss «svētlaimes» jēdziens, evaņģēlija vienīgā īstenība, tiek kā uz burvja mājienu likvidēts par labu stāvoklim pēc nāves!… Pāvils ar sev raksturīgo rabīna nekaunību loģiskoja šo izpratni, šo izvirtušo priekšstatu: «Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un veltīga ir arī jūsu ticība.» (*1.Korint.14:15)) Un vienā mirklī evaņģēlijs pārtapa vis­manāmākajā no visiem nepiepildāmajiem solījumiem - nekau­nīgā mācībā par personas nemirstību… ko Pāvils pasniedza pat kā atalgojumu!

42

Te nu redzams, kam pienāca gals pie krusta: jaunai, pirmatnīgai tieksmei pēc budiska miera, pēc patiesas, nevis tikai apsolītas laimes ze­mes virsū. Tādējādi paliek - kā es jau uzsvēru - būtiskā atšķirība starp abām dekadences reliģijām: budisms neapsola, bet izpilda, savukārt kristietība apsola visu, bet neizpilda neko. «Priecas vēstij» uz pēdām sekoja visļaunākā - Pāvila vēsts. Pāvilā iemie­sots pretstata tips «priecas vēstītājam» - naida, naida vīziju, naida nepielūdzamās loģikas ģēnijs. Ko gan visu šis disaņģēlists upurējis naida labā! Pirmkārt jau pašu Pestītāju: viņš piesita to pie sava krusta. Ne evaņģēlijā sniegtā dzīve, ne paraugs, ne mācība, ne nāve, ne jēga un ne tiesības - nekas vairs nepalika pāri, kad šā viltotāja naids ļāva viņam izprast, kas viņam no visa tā vajadzīgs. Ne realitāte, ne vēsturiskā patiesība!… Un žīdu priestera instinkts vēlreiz atkārtoja to pašu lielo noziegumu pret vēsturi, tas vien­kārši pārsvītroja kristietības vakardienu, pagātni, izgudrojot savu pirmās kristietības vēsturi. Vēl vairāk, tas vēlreiz falsificē­ja Izraēlas vēsturi, lai iztēlotu to par savas mācības priekšvēsturi: visi pravieši esot runājuši par Pāvila «Pestītāju»… Vēlāk Baznīca falsificēja pat visu cilvēces vēsturi par kristietības priekšvēsturi… Pestītāja tips, mācība, prakse, nāve, nāves jēga, pat tas, kas atlika pēc nāves, - nekas nepalika neskarts, nekas nepalika pat tikai līdzīgs īstenībai. Pāvils vienkārši novietoja šīs esamības smaguma centru aiz pašas esamības - melos par Jēzus augšāmcelšanos. Būtībā viņam vispār nebija vajadzīga Pestītāja dzīve, bet gan nāve pie krusta un vēl šis tas… Tīra niaiserie (*muļķība, blēņas (franču vai.)) no psihologa puses būtu uzticēties Pāvilam, kura dzimtene bija kādreizējais stoiķu izglītī­bas centrs, ja tas par pierādījumu Pestītāja pēcnāves dzīvei uz­skata halucināciju, vai pat tikai ticēt viņam, ka viņš šādu halucinā­ciju vispār redzējis: Pāvils gribēja mērķi, tātad viņš gribēja arī līdzekļus… Tam, kam viņš pats neticēja, noticēja idioti, starp ku­riem viņš izplatīja savu mācību… Viņš alka varas; Pāvila personā priesteris vēlreiz tiecās pēc varas, un viņam noderēja tikai tie jēdzieni, mācības un simboli, ar kuriem tiranizē masas, veido ganāmpulkus. Ko vienīgo vēlāk Muhameds aizņēmās no kristie­tības? Pāvila izgudrojumu, viņa priesteru tirānijas un ganāmpul­ku veidošanas metodi: ticību nemirstībai - mācību par «Tiesu».

43

Ja dzīves smaguma centru novieto nevis pašā dzīvē, bet «viņpasaulē», t.i., nekur, tad dzīvei vispār tiek atņemts smaguma centrs. Lielie meli par personas nemirstību sagrauj jebkuru saprātu, jebkādu dabiskumu instinktos. Viss, kas instinktos ir labdabīgs, dzīvi veicinošs, nākotni nodrošinošs, tagad izraisa tikai neuzticību. Tā dzīvot, lai vairs nebūtu nekādas jēgas dzīvot, - tas tagad kļūst par dzīves «jēgu»… Kam vairs vajadzīga kopības apziņa, kam patei­cība par izcelšanos un senču mantojumu, kam sadarbība, uzticī­ba, kam tieksme pēc sabiedrības labklājības un rūpes par to?… Viss tikai «kārdinājums», novirzes no «īstā ceļa». «Tikai viens ir vajadzīgs» 29 … Lai ikviens kā «nemirstīga dvēsele» būtu vien­līdzīgs ar citiem, lai visu dzīvo radījumu kopībā katras atsevišķas būtnes «glābšana» varētu pretendēt uz mūžību, lai mazie svētuļi un trīsceturtdaļjukušie drīkstētu iedomāties, ka viņu labā pastāvī­gi tiek pārkāpti dabas likumi, - tādam visu veidu egoisma kāpi­nājumam līdz bezgalībai, līdz bezkaunībai nevar pat atrast pie­tiekami daudz nicinājuma. Un tomēr kristietība var pateikties par savu uzvaru tieši šai nožēlojamai apelēšanai pie personiskās god­kāres, ar ko tā savā pusē pārvilināja visus izvirtušos, dumpīgi noskaņotos, no ceļa noklīdušos, visas cilvēces atbiras un padibenes. «Dvēseles glābšana» tulkojumā nozīmē, ka «pasaule griežas ap mani»… Savu indi - mācību par «vienlīdzīgām tiesībām visiem» - kristietība ir laistījusi ļoti pamatīgi. No slēp­tākajiem slikto instinktu kaktiem kristietība pieteikusi nāves karu katrai godbijības un distances izjūtai starp cilvēkiem, kas ir priekšnoteikums jebkādai izaugsmei un kultūras attīstībai. No masu ressentiment kristietība ir izkaluši savu galveno ieroci pret mums, pret visu cildeno, līksmo, augstsirdīgo zemes virsū, pret mūsu laimi šai pasaulē… Kuram katram Pēterim un Paulam pasludinātā «nemirstība» bija līdz šim lielākais un ļaunākais aten­tāts pret dižciltīgo cilvēcību. Un nenovērtēsim par zemu to lik­tenīgo ietekmi, kas no kristietības ieplūdusi pat politikā! Nevienam šodien vairs nav drosmes pretendēt uz īpašām tiesībām, valdīšanas tiesībām, uz godbijību pret sevi un sev līdzīgiem, uz distances patosu. Mūsu politika ir slima ar šo drosmes trūkumu! Aristokrātiskais noskaņojums ir pamatīgi un dziļi aprakts ar dvēseļu vienlīdzības meliem. Ticība «vairākuma tiesībām» rada un vēl radīs revolūcijas kā kristietības, neapšau­bāmi kristīgās vērtību skalas izpausmi izlieto asiņu un noziegu­mu veidā! Kristietība ir visa pa zemi rāpojošā sacelšanās pret to, kas atrodas augstāk: «zemo ļaužu» evaņģēlijs pazemo…