Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

Es nesaskatu, pret ko citu būtu vērsta sacelšanās, par kuras iesācēju uzskata vai pārprot Jēzu, ja ne sacelšanās pret žīdu Baznīcu - Baznīcu tieši tajā nozīmē, kādā mūsdienās lietojam šo vārdu. Tā bija sacelšanās pret «labajiem un taisnajiem», pret «Izraēlas svētajiem», pret sabiedrības hierarhiju; nevis pret tās! samaitātību, bet pret kastām, privilēģijām, kārtību, likumu; tā bija neticība «augstākiem cilvēkiem», noliegums visam, ko pār­stāvēja priesteri un teologi. Bet hierarhija, kas tādējādi, lai arī tikai uz mirkli, tika apdraudēta, bija pāļu būve, uz kuras žīdu tauta vispār vēl spēja «noturēties virs ūdens», ar pūlēm iegūtā pēdējā iespēja izdzīvot, politiskās savrupeksistences residuum (*atliekas, paliekas (latiņu vai.)). Uzbrukums tai bija uzbrukums dziļākajiem tautas instinktiem, sīkstākajai tautas dzīvotgribai, kāda jelkad uz zemes pastāvējusi. Svētais anarhists, kurš zemākos slāņus - atstumtos un «grēcinie­kus», čāndālu žīdu vidū - sauca pretoties valdošajai kārtībai un sauca ar tādiem vārdiem, kuri, ja varētu ticēt evaņģēlijiem, vēl šobaltdien novestu Sibīrijā, bija politisks noziedznieks, ciktāl vien politiski noziedznieki iedomājami absurdi apolitiskā sabiedrībā. Tas viņu noveda pie krusta. Viņš mira sava grēka dēļ - nav nekā­da pamata apgalvot, lai arī cik bieži tas darīts, ka viņš miris par citu grēkiem.

28

Pavisam cits jautājums ir tas, vai viņš šādu konfliktu vispār apzinājās vai viņam tas tika vienīgi pierakstīts. Te nu es skaru Pestītāja psiholoģijas problēmu.

Es atzīstu, ka ir maz grāmatu, kuru lasīšana man sagādā tādas grūtības kā evaņģēliji. Manas grūtības atšķiras no tām, kuru pierādījuma dēļ vācu gara skolotā ziņkāre svinēja vienu no saviem neaizmirstamajiem triumfiem. Sen pagājuši laiki, kad arī es, tāpat kā katrs jaunais zinātnieks, ar izsmalcināta filologa apdomīgo gausumu izbaudīju nesalīdzināmā Strausa" darbu. Toreiz man bija divdesmit gadu; tagad es esmu tam par nopietnu. Kas man daļas gar «mantojuma» pretrunām? Kā vispār svēto leģendas var saukt par «mantojumu»? Kā izmantot zinātnisko metodi, lai pē­tītu nostāstus par svētajiem, ja nekādi citi dokumenti nepastāv, -tas man no laika gala šķiet tikai bezjēdzīga zinātnieku dīkdie­nība…

29

Tas, par ko es gribu runāt, ir Pestītāja psiho­loģiskais tips. Tas gan būtu varējis saglabāties evaņģēlijos par spīti pašiem evaņģēlijiem, lai arī cik sagrozīti un svešiem vaibstiem pārpilni tie būtu: tāpat Asīzes Franciska23 leģendās saglabājies viņa psiholoģiskais tips par spīti pašām leģendām. Nevis patiesība par Pestītāja darbiem, viņa vār­diem, viņa īstajiem nāves apstākļiem, bet gan atbilde uz jautāju­mu, vai viņa tips vispār vēl ir iedomājams un rekonstruējams.

Man zināmie mēģinājumi evaņģēlijos izlasīt pat «dvēseles» vēsturi šķiet pārliekas psiholoģiskas vieglprātības pierādījums. Renāna kungs - šis āksts in psjhologicis(*no psiholoģijas viedokļa (latīņu vai.)) , pa savam skaidrodams Jēzus tipu, izmantoja divus šim nolūkam visnepiemērotākos jēdzienus, proti: jēdzienu «ģēnijs» un jēdzienu «varonis» (hēros). Taču, ja nu kas ir neevaņģēlisks, tad tieši varoņa jēdziens. Evanģēlijos par instinktu kļuvis pretstats jebkurai kaujai, jebkurai cīņas apziņai; te par morāli kļūst nespējība pretoties («nepretojies ļaunumam» - evaņģēliju dziļākie vārdi, zināmā mērā to atslēga), svētlaime mierā, lēnprātībā, nespējā būt par ienaidnieku.

Ko sauc par «priecas vēsti»? - Ir atrasta patiesā dzīve, mūžīgā dzīve; tā netiek apsolīta, tā ir šeit, tā ir jūsos: kā dzīve mīlestībā; mīlestībā bez izņēmumiem, bez atlases un bez attālinājuma. Ikviens ir Dieva bērns - Jēzus taču neko neattiecina vienīgi uz sevi. Ikviens kā Dieva bērns ir līdzīgs citiem… Un tad padarīt Jēzu par varoni! Un kāds pārpratums ir arī vārds «ģēnijs»! Mūsu civi­lizācijas, mūsu kultūras jēdzienam «gars» nav gluži nekādas jēgas tajā pasaulē, kurā dzīvo Jēzus. Runājot ar filozofa stingrību, te drīzāk būtu vietā gluži cits vārds… Mēs pazīstam slimīgu taustes pārmērīga jūtīguma stāvokli, kas liek satrūkties no katra pieskā­riena, no katra cieta priekšmeta satveršanas. Pārtulkosim šādu fizioloģisku habitus (*izskats, āriene (latīņu vai.)) pēc tā dziļākās būtības - kā instinktīvu naidu pret katru realitāti, kā bēgšanu «netveramajā», «neaptveramajā», kā riebumu pret katru formulu, visiem laika un telpas jēdzieniem, pret visu, kas ir stingrs; pret paražām, iestādēm, Baznīcu; kā dzīvošanu tādā pasaulē, kuru vairs neskar nekāda realitāte, vairs tikai «iekšējā» pasaulē, «patiesajā» pasaulē, «mūžīgajā» pasaulē… «Dieva valstība ir jūsos»…

30

Instinktīvais naids pret realitāti: pārmērīgas sāpju un kairinājumu jutības sekas, kura vispār vairs negrib tikt «aizskarta», jo katru pieskā­rienu izjūt pārāk sāpīgi.

Jebkuras pieķeršanās, jebkura ienaida, visu sajūtu robežu un distanču instinktīva izslēgšana: ārkārtīgās sāpju un kairi­nājumu jutības sekas, kas katru pretestību, pretestības nepiecieša­mību uzskata ar nepanesamu nepatiku (t.i., kā kaitīgu, kā pašsaglabāšanās instinkta aizliegtu), turpretī svētību (prieku) atrod vienīgi, vairs nepretojoties nekam - nedz nelaimei, nedz ļau­numam. Mīlestība paliek kā vienīgā, kā pēdējā izdzīvošanas iespēja…

Tās ir divas fizioloģiskās realitātes, uz kurām un no kurām izaugusi pestīšanas mācība. Es to saucu par izsmalcinātu hedonis­ma turpmāko attīstību uz absolūti slimīga pamata. Radniecīgs tam, kaut arī ar grieķu vitalitātes un nervu spēka lielāku piedevu, ir epikūrisms - pagānu pestīšanas mācība. Epikūrs ir tipisks dekadents: es pirmais viņu apzinos tādu.

Bailes no sāpēm, pat no bezgala niecīgām sāpēm - tās nemaz nevar beigties citādi, kā vien mīlestības reliģijā…

31

Līdz ar to esmu atbildējis. Atbilde balstās uz pieņēmumu, ka Pestītāja tips mums ir pasniegts stipri sagrozītā veidolā, kura izkropļojumi tomēr šķiet ticami. Viņa tips daudzu iemeslu dēļ nevarēja palikt tīrs, pil­nīgs un brīvs no piedevām. Tur savas pēdas ir atstājusi milieu (*vide, joma, aprindas (fraņšu val.)), kurā šis tips darbojās, un vēl jo vairāk pirmo kristiešu kopienu vēsture un liktenis. Tajās Pestītājam pierakstīja kara un propa­gandas mērķiem vajadzīgos vaibstus. Tai savādajai un slimajai pasaulei, kurā mūs ieved evaņģēliji, pasaulei, kurā kā krievu romānā šķiet sastopami vien sabiedrības atkritumi, nervu sāpes un «bērnišķīgs» idiotisms, jebkurā gadījumā vajadzēja padarīt Pestītāja tēlu rupjāku: īpaši pirmie apustuļi vispirms pārtulkoja tīrā simbolismā un neaptveramībā slēpto Pestītāja būtni paši savā rupjajā valodā, lai vismaz kaut ko no tās saprastu. Viņiem šis tips eksistēja, tikai ieveidots pazīstamākās formās.

Pravietis, Mesija, nākamības tiesnesis, morāles skolotājs, brīnumdaris, Jānis Kristītājs - tik daudz iespēju pārprast šo tipu… Galu galā nenovērtēsim par zemu visas lielās, specifiski sektantis­kās godināšanas proprium (*īpatnība (latīņu vai.)): tā izdzēš - tā pat nesaskata oriģinālās, bieži vien mokoši svešās iezīmes un idiosinkrāzijas godātajā būtnē. Nākas nožēlot, ka šā interesantā dekadenta tuvumā nav dzīvojis kāds nebūt Dostojevskis, kas prastu atklāt sevišķi aiz­grābjošo pievilcību šādai kombinācijai no cēlā, slimā un bēr­nišķīgā.